.03.2014 LONDONA
–>18.03.2014
Krievijas veiktā Krimas aneksija ir pēkšņi pamodinājusi Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas galveno – Maskavas pretsvara lomu un līdz ar to jautājumus par šīs apvienības iespējām un rīcībspēju.
ASV viceprezidents Džozefs R.Baidens jaunākais (Joseph R. Biden Jr.) otrdien ir aiztraucies uz Poliju un Baltijas valstīm ar uzdevumu mierināt, ka to dalība NATO ietver Savienoto Valstu aizsardzību. Bet, zinot Rietumu dziļo nepatiku lietot militāru spēku atbildei uz Krievijas agresiju, paliek neskaidrs, ko apvienības kolektīvās drošības saistības nozīmē Ukrainai un citām NATO neietilpstošām valstīm, ja prezidents Vladimirs V.Putins turpina mēģināt izvērst Maskavas ietekmi bijušajā padomju blokā.
Jans Bonds (Ian Bond), Eiropas Reformu centra (Center for European Reform), Londonā izvietotas pētniecības grupas, ārpolitikas direktors teica, ka “Putins nupat ir licis NATO kaut ko darīt, bet jautājums ir, vai NATO ir tam gatava.” Pašlaik ir izšķiroši atturēt Putina kunga tālāku virzību, viņš teica. “Ja krievu spēki ieiet Austrumukrainā,” viņš teica, “ko darītu NATO?”
Baidens sola aizsardzību Polijai
Viceprezidents Džozefs R.Baidens jaunākais Varšavā tikās ar Polijas premjerministru Donaldu Tusku (Donald Tusk), lai apliecinātu sabiedrotos Austrumeiropā, ka Savienotās Valstis tās aizsargātu pret jebkādu Krievijas agresiju.
Atlantiskā alianse bija paredzēta, kā teikts kādreizējā izteikumā, lai amerikāņus turētu iekšpusē, vāciešus ierobežotu un padomiešus ārpusē. Tagad, Putina kungam rīkojoties drīzāk kā pretiniekam Aukstajā karā, apgalvojot, ka Krievijai ir tiesības aizstāvēt krievus jebkur, Savienotās Valstis būs vairāk spiestas uzturēt un izrādīt Eiropā militāru spēku, neraugoties uz izdaudzināto “pagriezienu uz Āziju.”
Kopš Ukrainas krīzes sākuma Savienotās Valstis alianses kontekstā ir nosūtījušas vairāk iznīcinātāju F-16 uz Poliju un iznīcinātāju F-15 uz Baltiju. Tās ir sākušas Aviācijas Brīdinājuma un Kontroles Sistēmas (Airborne Warning and Control System, jeb Awacs) gar Polijas un Rumānijas robežām un ir noteikušas vairāk karakuģu mācību Melnajā jūrā.
“Esot NATO sabiedrotajiem,” pirmdien teica prezidents Obama, “mums ir nopietnas mūsu kolektīvās aizsardzības saistības, un mēs šīs saistības uzturēsim.”
Ukrainas krīze “ir pilns atgādinājums, kāpēc NATO ir noderīga,” teica ‘Carnegie Europe’ direktors Jans Tehau (Jan Techau). “Ja NATO nebūtu savā vietā, Austrum- un Rietumeiropai tā būtu īsta cīņa par pastāvēšanu, un tā tas nav.”
Kadri Līka (Kadri Liik), Igaunijas analītiķe Eiropas Ārlietu padomē (European Council on Foreign Relations), teica vienkārši: “Ir labi tagad būt NATO.”
Dažas amatpersonas, kā Britānijas Ārlietu sekretārs Viljams Heigs (William Hague) teica, ka alianse “neredz tur militāras iespējas, tas nav Krimas karš.” Tomēr Bonda kungs no Eiropas Reformu centra teica, ka viņaprāt tādi apgalvojumi ir maldīgi. “Risks, ka Putins tajā ieklausīsies un sadomās ieiet Austrumukrainā ir tikpat ierobežots, cik Dienvidosetijas un Abhāzijas sagrābšana: pāris vāju sankciju nedēļas,” viņš teica.
Pretēji, teica Bonda kungs, viņš dotu priekšroku aktīvu militāru mācību apspriešanai un drīz. Viņš teica, ka jūlijā Savienoto Valstu karaspēkam Eiropā ir paredzētas mācības Ukrainā, “un būtu vērts tās pastiprināt.”
Bet tāda veida pastiprināta Amerikas iesaistīšanās iespējams samazinās ievilkušās Eiropas pūles spiedīga budžeta laikā izveidot spējīgu Eiropas drošības un aizsardzības identitāti.
Kā secināms no NATO ilgās iesaistes Afganistānā, atjaunots uzsvars uz Krieviju un Eiropu iespējams novilcinātu alianses pūles pārveidoties par globālu spēlētāju, kas spēj tikt galā ar tādiem apdraudējumiem kā terorisms un kiberkarš. Šie mērķi ir bijuši paredzēti NATO nākošās galotņu tikšanās fokusā septembrī Velsā.
Atlantiskās alianses vitāli svarīgs uzdevums tagad ir nodrošināt, ka 5.pants – tās kolektīvās aizsardzības saistības – tiek uzskatītas par stingrām un pastiprinātām, teica Ivo H.Dālders (Ivo H. Daalder), bijušais Amerikas vēstnieks NATO un tagadējais Čikāgas Globālo lietu padomes prezidents (Chicago Council on Global Affairs). Tas nozīmēs papildus tādas spēku izvēršanas un mācības kā 2013.g. novembra ‘Steadfast Jazz’, pirmās 5.panta mācības vairāk kā desmit gadu laikā, kas notika pie Polijas un Baltijas. Piedalījās daudz vairāk franču karavīru kā amerikāņu, kas, iespējams, mainīsies nākošajās mācībās, kas paredzētas 2015.gadā pie Ibērijas pussalas.
“Tie sabiedrotie, kuri pievienojušies NATO pēdējos divdesmit gados, to ir darījuši pamatā tāpēc, ka vēlējušies būt drošības aizsegā, ko nodrošina Savienotās Valstis un NATO, un triju pēdējo nedēļu notikumi tiem ir atgādinājuši, ka tā ir laba lieta,” teica Dāldera kungs. “Bet mums šo 28 valstu aizsardzība ir jāņem ļoti nopietni, un to jūs darāt ar nopietnu riska plānošanu, nopietnām mācībām, tādām kā ‘Steadfast Jazz’ un redzamu bruņoto spēku izvēršanu.”
Pēdējos gados ir tikušas apšaubītas pat Vašingtonas saistības attiecībā uz 5.pantu, jo Savienotās Valstis ir meklējušas noregulējumu ar Krieviju un uzsvērušas pieaugošo apdraudējumu no Ķīnas. Tā tas nebija līdz 2009.gadam, teica NATO vadošais ierēdnis, kad piecus gadus pēc to pievienošanās aliansei un kolektīvās aizsardzības solījuma ir ticis pat izstrādāts kara-kauju riska plāns Baltijas valstu aizsardzībai.
Līdzīgi, Buša otrā administrācija deva garantijas Ukrainas un Gruzijas dalībai aliansē 2008.gadā, teica NATO ierēdnis, bez “nopietnas apsvēršanas, kā tās aizsargāt.” Alianses galotņu tikšanās laikā 2008.gadā Bukarestē, Rumānijā, Putina kungs sagrāva svinīgās pusdienas sakot, ka viņš Ukrainu uzskata par “samākslotu valsti,” brīdinot aliansi, ka Krievija nekad neakceptēs Ukrainas un Gruzijas dalību NATO.
Buša solījumu noraidīja Vācija, Francija un sadalījusies alianse, un Ukrainai un Gruzijai tika vienkārši solīts, ka kādreiz tās varētu būt dalībvalstis.
“Būt tik svārstīgiem 2008.gadā bija kļūda, un neved ne uz vienu, ne otru pusi,” teica Līkas kundze. “Mēs rādījām, ka NATO nebija vienota, un piedāvājām Krievijai izdevību ieviest notikušus faktus kā pamatojumu.”
Kopš tā laika aliansē nav bijis vienprātības attiecībā uz ekspansiju. Tajā pat laikā Krievija ir darbojusies pret rietumu noslieces valdībām gan Gruzijā, gan Ukrainā ar ieganstu aizstāvēt apdraudētus etniskos krievus, izveidojot no Gruzijas neatkarīgas valstis un tagad anektējot Krimu, kurā ir bāzēta Krievijas Melnās jūras flote.
Alianse nekad nav sapratusi, kā attiekties pret tādām valstīm kā Krima, Moldova un Gruzija, kas iestigušas starp Krieviju un NATO, teica Džeimss Goldgeiers (James Goldgeier), Amerikas Universitātes starptautiskā pakalpojuma skolas (School of International Service at American University) dekāns. “Mēs nekad neesam radījuši risinājumu šīs jomas nedrošībai, un joprojām mums tāda nav,” viņš teica. “Mēs ilgu laiku esam zinājuši, ka attiecības ar Savienotajām Valstīm Putinam nav tik svarīgas, un nodrošināt, ka Ukraina nevirzās uz Rietumiem, viņam ir daudz svarīgāk.”
Robin Niblett, ‘Chatham House’, Karaliskā Ārlietu institūta direktors, teica, ka “Labāku scenāriju tiem, kas uzticas NATO pastāvīgajām saistībām, Putins uzrakstījis nebūtu.”
Alianse pēc ilgiem gadiem Afganistānā un tās ierobežotās bet vitāli svarīgās lomas Lībijā, teica Niblett kungs, atgriežas pie iekšējas nevienprātības par savu lomu. “Bet Putins ir izraisījis, pat vairāk kā Slobodans Milosevičs Kosovā, raizes par notikumiem, kādi mūsuprāt vairs nekad Eiropas kontinentā notikt nevar,” viņš teica.
“Blakus 21.gadsimta Eiropai vēl pastāv 19. un 20.gadsimta Eiropa,” teica Niblett kungs. “Domājām, ka Krievija var mainīties, ka ir mainījusies. Bet Putins to ir pavērsis citā virzienā, nostiprinot primitīvu rupju varu.”
NATO un Rietumiem nāksies izlīdzsvarot uzticības atjaunošanu un provokāciju. “Mums ir jādomā par jaunu Krievijas līderu paaudzi un rūpīgi jārada tiem telpa,” viņš teica. “Ukrainas pievienošanās NATO veicināšana kā kāds risinājuma veids būtu pārsteidzīga attiecībā uz Eiropas drošību.”
Mazās piezīmes + 