Latvietes revolucionāres, revolūcijā, kas beidzās ar boļševiku apvērsumu

METTERE-VJATKINA PAULĪNE FRANČA M.,
latviešu revolucionāre un katordzniece
Revolūcijas atskaņas. Ja 1905. gads tiešām bija izmisīga, lai arī vardarbīga atbilde uz samilzušām nacionālām un sociālām problēmām Krievijā, un 1917.gada februāra pilsoniski demokrātiskā revolūcija bija risinājuma inteliģents mēģinājums, tad ar par revolūciju apmeloto boļševiku apvērsumu sākās Krievijas nebeidzamā cīņa par varu valstī, šoreiz cerībā uz strādnieku šķiras sprādzienu visā pasaulē. Strādnieku dzīves uzlabošanas sapnis šajā vardarbības uzvaras=brīvība nāves gājienā acumirklī pārvērtās iekšējā sarkanajā terorā, tas ir, klajos melos, toties ar jaunu spēku iedegās Krievijas no Čingīshāna mantotais imperiālisms, kura recidīvu nupat atkal ir iedarbinājusi Čekas mācekļa Putina pārstāvētā siloviku kliķe.
Man nav izdevies atrast ziņas internetā par Paulīnes jeb Paulas Metteres mūža galu. Viņas 1930.gadā publicētas atmiņas beidzas savažotai katorgā Burjatijas apvidū Ņerčinskas cara lāģerī. Tekstu papildinu ar viņas katorgas biedres filosofiskajām pārdomām, kura ir pārāk gudra sieviete, lai viņas pārdomas atstātu neizlasītas. Arī viņa raksta par laiku starp 1905.gada revolūciju un Pirmo pasaules karu, svārstībās starp Eiropas humānismu un cerību visu atrisināt bruņotā šķiru cīņas “operācijā”. Pati galu galā pastāv uz bezierunu turēšanos pie marksisma, vardarbīgas šķiru cīņas. Viņa citē kādu viņasprāt, šaubīgo katordznieci (varbūt tas ir viņas iekšējais dialogs): “Iznīciniet cilvēcē ticību savai nemirstībai, tajā tūdaļ izsīks ne vien mīlestība, bet arī katrs dzīvības spēks turpināt pasaulīgo dzīvi. Vēl vairāk – tad vairs nekas nebūs netikumīgs, atļauts būs viss. Katram cilvēkam, kurš netic ne dievam, ne savai nemirstībai, dabas tikumiskajam likumam tūliņ ir jāpārvēršas par pretstatu iepriekšējam, dievsaistītajam, un tad patmīlībai līdz pat ļaundarībai ir ne vien jābūt cilvēkam atļautai, bet pat atzītai par nepieciešamu, vissaprātīgāko un gandrīz cēlāko iznākumu viņa stāvoklī.” Bet arī viņa netiek tālāk par “kurpretim labo un ļauno ir tik vienkārši izskaidrot no šķiru cīņas viedokļa”. Lai nevazātu lasītāju aiz deguna, atgādināšu, ka nav relatīvas patiesības, ir vai nu patiesība, vai meli, vai kļūdas. Un labais ir nevis sazin kas, bet nekaitnieciba. Nebūsim augstprātīgi, arī tagadējā demokrātija pa pusei ir nožēlojama partiju tirgošanās ar vēlētājiem par varu. Un ja pietrūkst par ko taisīt revolūciju, var arī par dzimumrevolūciju (bez kuras neiztika arī boļševiku apvērsums), šoreiz ne bruņoto, bet naudoto – I.L.