Vulfa Herta
1926.gada 20.janvārī Hertai un Robertam Kroderiem piedzima otrais gaidītais bērns. Mazais Gunārs kaut kā simboliski ienāca pasaulē vecākā brāļa Oļģerta vārda dienā, un labāku dāvanu no mammas un tēta Oļģerts nevarēja iedomāties.
…
Reiz mamma nepaspēja savu (atkritumos salasīto) ēdienu nepaspēja uzvārīt līdz galam, varbūt baidījās no kaimiņiem par smaku. Tas beidzās ar smagu saindēšanos. Jauniņā ārste, kuru es pierunāju atnākt, izmeklējusi mammu, šūpoja galvu un aizgāja neko neteikusi. Agonija ilga trīs dienas. Tā 1942.gada 30.novembrī, tikko pārkāpusi piecdesmit gadu slieksni, mamma aizgāja no dzīves.
Var teikt arī citādi: nomira latviešu aktrise Herta Vulfa. Teātra vēsturā viņa bija iegājusi ar sava pirmā vīra Eduarda Vulfa, izcila dzejnieka un dramaturga, kura lugas arī tagad tiek uzvestas Rīgā, vārdu.
Man diemžēl mammu redzēt uz skatuves neizdevās. Bet spriežot no par viņu teiktā aktrisi Hertu Vulfu zināja visa Latvija. Talantīgā Herta ar savu spožumu un skaistumu bija apbūrusi visus teatrāļus, zāle tautas mīlulei aplaudēja metot viņai pie kājām ziedu pušķus. Šai sievietei dzejnieki veltīja vārsmas, dramaturgi īpaši viņai rakstīja lugas. Eduards Vulfs, pazīstams latviešu dramaturgs, Hertas vīrs, mira slavas zenītā no diloņa. Dažus gadus pēcāk viņas dzīvē parādījās Roberts Kroders. Viņa teātri pameta un savu dzīvi pilnībā veltīja ģimenei. Bet cik saprotu, veltīgi. Pat man, tad vēl bērnam, bija redzams – ilgas pēc skatuves, ko atstājusi mūsu dēļ, viņā nenoklusa nekad.
Mammu apglabājām, paldies dievam, kā pie cilvēkiem. Uz novembra beigām mirušo skaits vēl nebija tik liels, tāpēc sameklējām gan dēļus zārkam, gan luterāņu mācītāju, kurš aktrisi Hertu Vulfu atcerējās un pie viņas kapa noteica aizkustinošu runu. Uzzinājis par mammas nāvi uz piepampušām ar lupatām ap vīzēm aptītām kājām atvilkās Oļģerts. Apmēram 30 kilometrus, klūpot uz slideniem ledus blāķiem un atkal ceļoties, viņš bija nogājis divās diennaktīs. No kurienes viņā radās tāds spēks?
https://memorial.krsk.ru/Public/1999/199910292.htm
—
Kroders Gunārs Roberta dēls.
Īstenībā, „mierīgais” Baltijas pievienošanas process PSRS nevardarbīgumu nenozīmēja. To pavadīja masveida terora plosīšanās. Arestēja un deportēja ne tikai iepriekšējā režīma piekritējus, bijušos pilsoniskuma attīstītājus, augstus policijas un armijas ierēdņus, lielu daļu muižnieku, turīgos zemniekus, nacionāli noskaņotus jauniešus, bet arī ilggadīgus komūnistus, inteliģentus, kultūras un mākslas darbiniekus, garīdzniekus.
…
Mēs, jaunie un dumjie, sapazināmies ātri, izveidojās pat pārīši taisni vecāku acu priekšā. Un bučoties vagona krēslā nav jābaidās – mamma neredzēs. Bet vagonos plaukušās jūtas tālāk neizvērtās – bads un spalgais Sibīrijas sals pirmajā kara ziemā šos vieglprātīgos jaunības mīlestības asnus noslāpēja ātri…
Vecākā paaudze labu piemēru nerādīja, sēdēja grimuši drūmās domās, bez ne vien intereses, bet arī dzīvotgribas. Viņas, mūsu mammas un vecāsmammas, bija ar rūgtu dzīves pieredzi – izgājušas pirmā pasaules kara pārbaudījumus, tad pilsoņu kara, tad dzirdējušas par Krievijā palikušo latviešu boļševiku, komisāru, strēlnieku masveida nošaušanām 1937 – 1938. gados.
1937.gadā Maskavā bija nošauts Jānis Kroders Arvīda dēls, uzticams komūnists, kurš no sirds ticējis Ļeņina – Staļina idejām, bijis divu revolūciju dalībnieks (par dalību 1905.gada nacionāli demokrātiskajā revolūcijā cara tiesa bija piespriedusi nāves sodu, no kā brīnumaini izvairījies). Kāds velnišķīgs paradokss – cara tiesas spriedumu izpildīja Staļina inkvizīcijas miesassargi! Vectēvs nošauts bez noteikta sprieduma. Tikai pēc XX kompartijas kongresa Latvijas enciklopēdijā parādījās viņa foto ar paskaidrojumu: “pēc nāves reabilitēts revolucionārās kustības dalībnieks”.
Vien Jāņu dienā mūsu mammas un vecāsmammas sasparojās un pat iedziedājās. Bet jau pēc dienas viņas, satinušās segās un lakatos, atkal iegrima grūtsirdīgā bezcerībā. Un vislielākais satricinājums viņam bija vēl priekšā.
To, kas notika dienu pēc Jāņiem, 24.(?)jūnijā, aizmirst nav iespējams. Bet bija tā. Kādas neticamas sagadīšanās pēc dzelzceļa sazarojumā viens pret otru nostājās divi vagoni – mūsējais un mūsu tēvu. Kāds uzzināja, uzkliedza, un sievietes pielēca kājās, sarosījās, pieskrēja pie restotajiem lodziņiem. Ģīboņi, raudāšana, vaimanas. Lodziņi mazi, tikai divi, bet vagonā ap 40 cilvēku. Un visi grib, kaut ar vienu aci, kaut uz acumirkli ieraudzīt savējo.
– Kā tev tur ir? Neesi slims? Mīļais, kas ar mums būs?..
– Turies, mīļā. Sargi bērnus. Vēl būsim kopā – redzēsi!..
– Dzirdat mūs, mīļās sieviņas? Nezaudējiet dūšu, tas taču ir pārpratums, viss noskaidrosies, mēs atgriezīsimies!
Meitiņa, Ilga, kur tu esi?..
Sievietes kliedza raudādamas. Vīrieši centās viņas nomierināt, uzmundrināt. Bet smaidi bija samocīti – kā traģiskas maskas. Tagad grūti atcerēties cik minūtes tas ilga – piecas vai piecpadsmit. Tikai atceros, ka līdz pašam rītam nevarēja izdabūt no šaušalīgas histērijas Māru, jauna mākslinieka sievu. Pēc dažiem mēnešiem jau Sibīrijā Māra dzemdēja nedzīvu puisīti.
…
Mirušos jau vairs neapglabāja – nebija ne dēļu, ne spēka, ne gribasspēka; plašā dēļu noliktavā, kas būvēta tā arī nepiegādātajam zvejas aprīkojumam, līķus krāva grēdās. Un kā apskāvušies plecu pie pleca piesaluši gulēja latviešu, vāciešu, somu, lietuviešu, ukraiņu līķi. Bērnu, sieviešu, večuku… Par ko? Par kādiem grēkiem, kāda augstāka taisnīguma vārdā?
…
1955.gada rudenī brāļi Kroderi saņēma izziņas, kas apliecināja, ka “no 1941.gada bijuši specnometinājumā Krasnojarskas novadā un pamatojoties ar Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas slēdzienu no specnometinājuma atbrīvoti…”
“Visa mūsu dzīve sastāv no paradoksiem. Kļuvis par Taimiras piespiedu iedzīvotāju, esmu ar saknēm ieaudzis šajā zemē, un ir jau jaunas atvases: dēls Oļegs, meita Tatjana…” Jā, uz to laiku Gunārs Kroders bija jau precējies. Viņa sieva, krievu valodas un literatūras skolotāja, vadīja vietējo internātu. Jaunā dzimtene vaļā nelaida, tā bija kļuvusi par ķermeņa daļu: atrausi daļu, ķermenis ies bojā. Zvejošana kaut kā pārgāja žurnālistikā. Kļuvis par korespondentu Hatangas rajona avīzē ‘Звезда Севера’, Kroders stāstīja par tundru un skarbā novada cilvēkiem. Žurnālista klejotāja dzīves veids – tas nav tikai bezgalīgie ceļi pa sniegoto klusumu, kur palaikam dzīvu dvēseli nesatiksi, bet no ganību nometnes līdz ganību nometnei ir vientulības kilometri un smagas stundas. Tas ir arī brīnumainas rītausmas, ziemeļu pamatiedzīvotāju – dolganu, ņencu, evenku, nganasanu – siltie smaidi. Gunārs apguva dolganu valodu, viegli biedrojās ar cilvēkiem, izzināja senās tautas kultūru, tās viedumu, skaistumu… Viņš ir rakstījis: “Vai tu stāvi uz ledlauža borta, vai traucies ar briežu pajūgu pa tundru, Ziemeļus izjūti gandrīz kā Visumu!” Un vēl: “Saprotat, es uzskatīju, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs. Vajadzīgs šeit. Pirms 10 gadiem (rakstīts 1995.g.) kombināts manai ģimenei piedāvāja dzīvokli Latvijā. Bijām jau kastes sakrāmējuši… Bet es nespēju, negribēju braukt. Un kad bija jāizlemj galīgi, sieva pajautāja: “Gunār, varbūt nebraucam?” Es tā sapriecājos! Un no dzīvokļa atteicāmies. Pieņemsim, būtu aizbraukuši uz Latviju. Ko es tur darītu?.. Būtu nopircis suni, staigātu ar to. Galīgi nespēju sevi iztēloties kā pensionāru. Nespēju tāds būt.”
https://memorial.krsk.ru/Public/1999/199910292.htm
Mazās piezīmes + 