(Autors, apkopojot ziņas par arheoloģiskām liecībam, apstiprina Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova teoriju par indoeiropiešu pirmdzimteni dienvidos no Kaukāza. “…nav nevienas dienvidu zonas indoirāņu kultūras, kura būtu veidojusies ziemeļu “stepes” kultūru ietekmē. Šo cilšu etnoģenēzi ir ietekmējušas, galvenokārt, migrācijas platuma grādos, kas notikušas plaša reģiona ietvaros, kas ietver Sīriju, Austrumanatoliju, Irānu, Margiānu, Baktriju un Indostānu.” “…agrākie kompleksi, kas atspoguļo pirmindoeiropiešu vienību, ir 7.g.t.pr.Kr. Divupes ziemeļu apmetnes… ” Varbūt ir vērts palūkoties arī šumeru rakstos, piem., http://tencinu.wordpress.com/2009/11/04/enmerkars-un-en-suhgir-ana-enmerkars-un-arattas-valdnieks-divi-sumeru-miti/
Beigās gan autors gluži negaidīti pievieno savu filosofiju par Eirāzijas impēriskām izredzēm, kautri noklusēdams, uz kura etnosa bāzes, vien piebilzdams, ka krievi ir viņu pašu asimilēto tautu asimilēti. I.L.)
{Staņislavs Arkādija d. Grigorjevs (ГРИГОРЬЕВ Станислав Аркадьевич, dz.07.08.1960.), arheologs. 1982.gadā beidzis Čeļabinskas universitātes vēstures fakultāti. 1985-1989.gados strādājis arheoloģiskā laboratorijā, piedalījies Dienvidurālu, Kazahstānas, Ukrainas, Dienvidsibīrijas, Vidusāzijas arheoloģisku pieminekļu izrakumos. Kopš 1989.gada Krievijas Zinātņu akadēmijas Urālu nodaļas Vēstures un arheoloģijas institūta zinātniskais līdzstrādnieks. 1994.gadā aizstāvējis kandidāta disertāciju PSRS ZA Arheoloģijas institūtā (Maskavā). Stažējies Maskavas Valsts universitātes ģeoloģijas fakultātē (1987) un Fraibergas (Vācija) Kalnu akadēmijā (1999). Vairākus gadus pētījis un uzskaitījis Dienvidu Aizurāla industriālā mantojuma pieminekļus. Būdams A.fon Humbolta fonda stipendiāts, veic pētījumus Fraibergas Kalnu akadēmijas Arheometalurģijas katedrā. Grigorjeva galvenā zinātniskā tēma ir Eirāzijas senā metalurģija. Apmēram 50 zinātnisku darbu autors.
http://www.book-chel.ru/ind.php?id=5347&what=card }
Indoeiropiešu tautu izcelsmes jautājums ir viens no vissvarīgākajiem ne vien arheoloģijā, bet arī lingvistikā, jo pašlaik šīs valodu saimes valodās runā lielākā daļa mūsu planētas iedzīvotāju. Šim jautājumam ir 400 gadu vēsture, sākot ar brīdi, kad Džozefs Skaligers (J. Skaliger) pievērsa uzmanību vairāku tautu valodu līdzībai, bet pēc tam sākās to izcelsmes vēstures apspriešana. Pa šo laiku indoeiropiešu pirmdzimtene ir tikusi izvietota dažādos Vecās pasaules apgabalos no Atlantijas līdz Klusajam okeānam un Indijai; autors šeit neaplūkos pieņēmumu, kas indoeiropiešu pirmdzimteni izvieto Balkānos, Centrāl- vai Ziemeļeiropā, jo ja neizturas nevērīgi pret pierādījumu pamatu un arheoloģisko materiālu, tad uzrādīt indoeiropiešu izplatīšanos no šiem reģioniem nav izpildāms uzdevums1.
Lietderīgāk šķiet pievērsties indoeiropiešu pirmdzimtenes izvietojuma Austrumeiropas stepju zonā iespējas apspriešanai, tas ir, tam viedoklim, kam pašlaik piekrīt vairums arheologu.
Šo pieņēmumu ir piedāvājis G.Čailds (V. G. Child), un pēc tam attīstījuši Marija Gimbūtas un Dž.P.Mellori (Mallory J.P.)2. Pašlaik, visvispārīgāk ņemot, tas izskatās šādi. Tiek pieņemta vietēju kultūru vēsturiska esamība Austrumeiropas stepju zonā, sākot ar bronzas laikmeta (Eneolithic, Æneolithic) kultūrām līdz agrīnā bronzas laikmeta bedrīšu kultūrai, vidējā bronzas laikmeta katakombu kultūrai, vēlīnā bronzas laikmeta guļbūvju kultūrai un agrīnā dzelzs laikmeta skitu senlietām. Šī zona tiek uzskatīta par apvidu, kur notikusi indoirāņu veidošanās. Uz vidējā bronzas laikmeta (СБВ) un ? bronzas laikmeta (ГТБВ) mijas notiek Austrumeiropas komponenta iespiešanās Aizurālā, kur parādās Sintaštas (Sintashta, Синташта) un Arkaimas (Arkaim, Аркаим) veida pieminekļi, bet pēc tam Andronovas (Andronovo, Андроново, Hakasijā, Ačinskas tuvumā) kultūru virkne. 2.g.t.pr.Kr. otrajā pusē Andronovas ciltis migrē uz dienvidiem, kas noved uz Biškentas (Bishkent, Бишккент) – Vahšas (Vakhsh, Вахш) kultūru Centrālāzijā un pēc tam indo-āriju parādīšanās Indijā. Irāņu migrāciju uz Irānas plato teritorijā parasti saista ar guļbūvju kultūras ciltī.
Toharu (тохар, tochars) parādīšanas Centrālāzijā tiek saistīta ar vai nu bedrīšu kultūras migrāciju no Austrumeiropas stepju zonas agrīnajā bronzas laikmetā un Afanasjevas (Afanasyevo, Afanasevo, Afanasievo, Афанасьево) Sajānu-Altaja kalnienē kultūras veidošanos, vai ar vēlāku Fjodorovas (Fyedorovo, Федорово) kultūras, kas ir viena no Andronovas kultūras masīva sastāvdaļām, pieminekļu izplatīšanos uz austrumiem. Starp citu, pēc agrāku toharu apbedījumu izpētes Tarima bļodā (Tarim Basin) Sinczjaņā pēdējo variantu var vairs neapspriest.
Indoeiropiešu iespiešanās Balkānos šajā versijā tiek aplūkota “kurgānu teorijas” gultnē, kaut gan pašlaik šī norise tiek datēta vairs ne ar bedrīšu laiku, bet ar vēlo eneolītu un saistīta ar Novo-Daņilovas (Ново-Данилово) un Sredņij Stog II (Средний Стог II) veida pieminekļiem. Tiek pieņemts, ka tieši šīs stepes sastāvdaļas ir ietekmējušas Ziemeļeiropas auklas keramikas kultūru, aiz kurām saskata ģermāņu, baltu, slāvu un ķeltu senčus, veidošanos 3.g.t.pr.Kr.
Anatoliešu un armēņu parādīšanos to vēsturiskajās dzīves vietās saista vai nu ar Balkānu kultūras kompleksa iespiešanos Mazāzijā 4.g.t.pr.Kr. beigās, kas tiešām ir bijusi, vai ar stepes zonas “kurgānu kultūras izlaušanos” uz dienvidiem, kas neatbilst patiesībai.
Lai gan šī koncepcija ir izskatīga, tai netrūkst visai būtisku trūkumu. Galvenais no tiem ir tas, ka šī teorija nekad nav pastāvējusi kā vienota izvērsta sistēma, drīzāk tā ir kaut kāds vispārpieņemts pētnieku, kuri nodarbojas ar šīs problemātikas dažādiem blokiem, domāšanas veids.
Iznākumā gandrīz nav mēģināts verificēt atsevišķus blokus uz to savstarpēju savietojamību. Vienīgais darbs, kurā mēģināts šos blokus priekšstatīt kā vienotu sistēmu, ir jau minētā Dž.P.Mellori grāmata, bet tas pamatojas nevis uz materiāla analīzi, bet uz pētnieku, kuri ir izstrādājuši šos atsevišķos blokus, uzskatiem, pie kam uz visai vispārinātiem. Bet ja pievēršamies konkrētiem faktiem, tad indoeiropiešu problēmas risinājuma izredzes no šīm pozīcijām parādās pavisam citā gaismā. Šo pozīciju sīka kritika var būt visai plaša, un mēs paliksim vien pie dažiem punktiem.
Austrumeiropā bronzas laikmeta gaitā nav novērota kultūru ģenētiska pārmantošanās, kā to pieņem “kurgānu teorija”. Ir visai manāmi kultūras lauzumi, bedrīšu kultūrai nomainoties ar katakombu kultūru un veidojoties guļbūvju-Alakulas (срубно-алакульского; Alakul – ciems Andronovā, Ačinskas tuvumā) laika kultūrām. Pēdējo norisi galvenokārt ir ietekmējusi Aizurāla Sintaštas kultūra, bet atvasināt to no Austrumeiropas nav iespējams. Virkne Sintaštas materiāla līdzību ir iespējama vien ar Ukrainas daudzvalnīšu keramikas kultūru, ar Austrumeiropas meža stepju zonas Abaševas (Abashevo, Абашево) kultūrām un ar pēckatakombu senlietām.
Tomēr visi šie kultūras veidojumi izveidojas vienlaikus ar Sintaštas kultūru, un to līdzīgās iezīmes ir šīs izveidošanās mehanismu līdzības nosacītas.
Tā saucamā “Andronovas kultūrvēsturiskā kopība” ir historiogrāfisks mīts. Tā sastāv no divām galvenajām sastāvdaļām – Alakulas un Fjodorovas kultūras, kam ir dažāda izcelsme un dažāda tālākas attīstības ievirze. Un apvienojamu (sinkrētisku) pieminekļu pārpilnība nepavisam nav pamats šo kultūru atstājēju cilšu attiecināšanai uz tuviem etnosiem.
Cits mīts ir āriju migrācija uz dienvidiem no stepes zonas. Irānā un Indijā nav jelkādu vēlā bronzas laikmeta stepes zonas kultūru iezīmju.
Tadžikijas Biškentas un Vahšas kultūrām, kuras izmanto kā iespējamu tiltu starp stepi un Indostānu, nav prototipu ziemeļos.
Visas to analoģijas ir uz rietumiem – Turkmenistānas dienvidrietumos un Irānā. Pie tam Biškentas kultūras datējums ar vēlīnu Andronovas posmu nav pamatots. Šī kultūra rodas, acīmredzot, vienlaikus ar Sintaštu Urālos.
Var uzrādīt arī virkni ligvistisku iebilžu. Avestas un Rigvēdas valodās nav somu-ugru iekļāvumu, kas diez vai būtu iespējams, ja indoirāņi būtu veidojušies tiešā somu-ugru masīva tuvumā. Bez tam indoirāņu pirmdzimtenes izvietojuma Austrumeiropas stepes zonā svarīgs pamatojums bija skitu-eiropiešu izoglosu(robežlīnija, kas lingvistiskā kartē atspoguļo kādas valodas parādības teritoriālo izplatību) noteikšana, kas ietver pat salu ķeltus, bet neizplatās uz citiem irāņu dialektiem. Šajā sakarā ir jāatceras, ka V.I.Abajevs (V.I. Abayev, В.И. Абаев) ir uzsvēris: šie izoglosi varēja noformēties ne vēlāk kā 2.g.t.pr.Kr. vidū. Iznākumā vienkārši nav iespējams atrast jel kādu arheoloģisko modeli, kas paskaidrotu šo situāciju. Tāpat kā nav iespējams, ņemot vērā šo faktu, pamatojoties uz arheoloģisko materiālu, parādīt indoirāņu valodu dalījuma dialektos shēmu. Bet ja atceramies, ka “kurgānu teorijas” ietvaros ar senajiem eiropiešiem tiek saprasti Eiropas auklas un pēcauklas kultūras veidojumi, tad tas viss pārvēršas par pretrunu kamolu.
Pie tam ap 2.g.t.pr.Kr. vidu visa kultūru sistēma, kas veidojusies uz “auklas” kultūras pamata, sabrūk, un to nomaina jauni kultūras veidojumi. Šajās norisēs ir bijuši iesaistīti milzīgi Eiropas reģioni – no Vidusvolgas līdz Anglijai.
Daudzus jautājumus var uzdot arī par anatoliešu, armēņu un paleobalkānu tautu izdalīšanos no indoeiropiešu ģimenes. Ja to saista ar stepju cilšu migrāciju uz Balkāniem 4.t.g.pr.Kr. pirmajā pusē un sekojošu Balkānu kultūras kompleksa izplatīšanos uz Anatoliju ap 4-3.g.t.pr.Kr. miju, tad kā to var savietot ar indoeiropiešu valodu dalījuma dialektos shēmu? Un ja šim pretrunu kamolam pievienojam toharu problēmu? Kā jau minēts, ar tohariem varam savietot vien bedrīšu kultūras migrāciju uz austrumiem un Afanasjevas kultūras veidošanos. Bet uz kāda Austrumeiropas arheoloģiskā materiāla rādīsim agrāku toharu radniecību ar ķeltiem un itāļiem, ja ņemam vērā šās pašas teorijas ietvaros pieņemto bedrīšu kultūras nesēju indoirānisko piederību?
Šo kritisko iztirzājumu, ja iedziļināmies tālāk, varam turpināt bezgala ilgi. Bet tas nav nepieciešams, jo šāda teorija kā tāda, kā vienots veselums, īstenībā nepastāv.
Tam pretstatā izcili padomju lingvisti Tamazs V. Gamkrelidze un Vjačeslavs V. Ivanovs, pamatojoties uz valodu datiem, ir ieteikuši izvietot indoeiropiešu pirmdzimteni Tuvajos Austrumos un uzrādījuši atsevišķu populāciju migrāciju uz to vēsturiskajām dzīves vietām. Neraugoties uz viņu sniegto pamatojumu stingrumu, vairums pētnieku šo teoriju nav pieņēmuši. Īpašus pārmetumus ir izsaucis seno eiropiešu (baltu, slāvu, ģermāņu, ķeltu un itāļu) migrācijas no Priekšāzijas caur Centrālāziju, Urāliem un Austrumeiropu apraksts.
Tāds garš ceļš uz Rietumeiropu un Centrāleiropu izraisīja, pirmkārt, arheologu neizpratni.
Tā kā, atbilstoši vispārējai pārliecībai, indoeiropiešu izcelsmes problēma ir kompleksa, tās risinājumam ir jāapmierina gan arheoloģijas, gan lingvistikas prasības. Tāpēc diskusijā galvenais spiediens piedāvātā modeļa pieņemšanai tika likts uz arheoloģisko iespējamību apspriešanu. Šāds nosacījums tika priekšstatīts kā īpaši nozīmīgs, jo pēc vairuma arheologu dziļas pārliecības migrācijas aina, ko uzrādīja Tamazs V. Gamkrelidze un Vjačeslavs V. Ivanovs, pilnīgi atšķiras no tām vēsturiskajām norisēm, kādas Eirāzijas kontinentam tiek rekonstruētas, pamatojoties uz arheoloģiskiem avotiem. Tas ir ļāvis Dž.P.Mellori, kas savas grāmatas “In search for Indo-Europeans” lappusēs uzstājas kā vairuma arheologu uzskata (“main stream of conventional wisdom”) izteicējs, pienācīgi novērtējot autoru milzīgo darbu, izvairīties no tā rezultātu apspriešanas.
Tomēr, Eirāzijas arheoloģisko avotu iztirzājums, ko uzņēmies lasāmā darba autors, ir ļāvis parādīt, ka Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova piedāvātā teorija ir principā pareiza.
Virknē darbu ir tikusi piedāvāta indoeiropiešu izcelsmes un migrāciju arheoloģiskā shēma, kas sīkumos sakrīt ar to, kādu piedāvājuši minētie pētnieki4. Tālāk piedāvājam šo shēmu visvispārīgākajā veidā.
Šo pētījumu sāksim ar indoirāņu izcelsmi, jo “kurgānu teorijā” to lokalizējums ir bezmaz vai atslēgas posms. R.Giršmans (R.Ghirshman. R., Р. Гиршман) ir uzrādījis, ka Mitānijas (Mitanni, KURMi-ta-an-ni, Mittani) āriju iespiešanās Ziemeļdivupē ir jāsaista ar Šah-Tepe un Tureng-Tepe (Shah-Tepe, Шах-Тепе, Тюренг-Тепе Irānas Golestan provincē, kas atrodas Kaspijas jūras dienvidrietumu stūrī), Tepe-Hissar (Tepe Hissar, Tappeh Hessar, Тепе Гиссар Damghan tuvumā Irānas Qumis (Qoomes) provincē Kaspijas jūras dienvidaustrumu stūrī) pieminekļiem, kas atrodas Irānas ziemeļaustumos5.
Laikam gan šajā reģionā ir jāmeklē arī Tadžikistānas Biškentas un Vahšas kultūru saknes. Šo kultūru metāla un keramikas izstrādājumiem nav prototipu ziemeļos. Visi to analogi atrodas tālu uz rietumiem – no Piekaspijas dienvidiem līdz Melnās jūras apvidus – Cirkumpontas (Circumpontica, Циркумпонт) zonas dienvidiem.
Pievērsties Piekaspijas reģionam mums ļauj galvenokārt apbedīšanas ierašas – katakombu apbedījumi saliektā stāvoklī, pie kam vīriešu un sieviešu skeleti parasti guļ uz dažādiem sāniem. Katakombu ierašu attīstību, kā to Parhajas II (Parkhai II, Пархай II) kapeņu pētījumā ir pierādījis I.N.Hlopins (I.N. Khlopin, И.Н. Хлопин), var Piekaspijas dienvidaustrumos izsekot, sākot no 5-4.g.t.pr.Kr. mijas līdz 2.g.t.pr.Kr. ieskaitot6.
Tas ļauj uzņemties Piekaspijas ziemeļu katakombu apbedīšanas tradīciju sākotnes meklējumus dienvidos, jo vairāk tāpēc, ka virknei katakombu kultūras kultūrvēsturiskās kopības citu artefaktu un iezīmju ir neapšaubāmas paralēles Kaukāzā un reģionos tālāk dienvidos. Tas var izskaidrot indoāriju toponīmikas parādīšanās Piekaspijas ziemeļos cēloni7. Pie tam ir jāatceras, ka katakombu apbedīšanas ierašu parādīšanās Vidusjūras austrumos, kā arī Melnās jūras ziemeļos, ir iepriekšējās kultūras tradīcijas pārrāvums un norit praktiski vienlaikus. No tā pat laika Tuvo Austrumu avotos parādās “Mandu karapulku”, ar ko karojuši akadiešu un pēc tam hetu valdnieki, pieminējumi8.
Tomēr atgriezīsimies Indostānā, kur vēlīnā Harapas (Hārāpā, Harappa, Harrappa, Хараппa) laikposmā Indas ielejā un ziemeļrietumos no tās veidojas virkne jaunu kultūras veidojumu: Svatas (Swat, Сват) upes kultūra, (Jhukar, джхукар), Lejasharapas (Н.Хараппа) kapulauks.
Vēlāk, jau 2.t.g.pr.Kr. otrajā pusē, rodas Gangas baseina “pelēkās izrakstītās keramikas” kultūra, kas saistās ar “vēdisko” āriju visvēlāko vilni. Nav iespējams atrast paralēles šīm kultūrām Eirāzijas stepju zonā. Galvenās to saiknes plešas uz ziemeļrietumiem un rietumiem – Biškentas un Vahšas kultūra, Baktrijas-Margiānas arheoloģiskais komplekss, agrīnāki Margiānas pieminekļi kā Namazgas V (Namazga Tepe V, Намазга V), Irānas ziemeļaustrumu (Gissar II, IIIB, Гиссар II, IIIB) un tālāk uz rietumiem līdz pat Aizkaukāzam9.
Arī irāņiem ir dienvidu saknes. Veselā virknē darbu V. I. Sarianidi ir uzrādījis, ka Baktrijas-Margiānas arheoloģiskā kompleksa veidošanās 2.g.t.pr.Kr. sākumā ir saistīta ar migrāciju no Sīrijas-Anatolijas reģiona. Šis komplekss nomaina Gissaras II, IIIB, Namazgas V veida kultūras veidojumus un izplata savu ietekmi līdz pat Indas ielejai. Pēc tam šī kultūras tradīcija bez īpašām izmaiņām nodzīvo līdz pat Ahemenīdu laikam10. V. I. Sarianidi sliecas saistīt šo kompleksu ar indoirāņiem, bet datēt indoāriju un irāņu dialektu izdalīšanos ar 2.g.t.pr.Kr., acīmredzot, nevar. Tāpēc runāt var jau par irāņiem, ko apstiprina pirmszoroastriešu tempļa Togolok-2111 (Тоголок-2111) izrakumi. Bet attiecībā uz priekšstatu par indoirāņu ziemeļu pirmdzimteni šī jau ir otrās pakāpes diskusija, un es ceru, ka tā kļūs aktuāla jau tuvākajā laikā.
Tālāka rietumirāņu (persiešu un mīdiešu priekšteču) virzīšanās uz Zagrosa (1500km gara kalnu grēda Irānā un Irākā) un Ziemeļirānas rajoniem iezīmējas ar Irānas agrīnā dzelzs laikmeta (РЖ I) “pelēkās keramikas” kultūras izplatīšanos, kas tiek datēta ar 2.g.t.pr.Kr. otrās puses sākumu. Šīs kultūras saiknes ar agrākiem ziemeļaustrumu Irānas pieminekļiem ir uzrādījis K.Jangs (T.Cuyler Young)12. Šīs kultūras piederība Rietumirānai tiek bieži apšaubīta, neraugoties uz to, ka ar tās parādīšanos un līdz pat droši šajā rajonā fiksētiem persiešiem un mīdiešiem tur īpašas kultūras maiņas nenotiek. Par šaubu pamatu kļuva irāņu īpašvārdu (onomastikas) neesamība Pie-Urmijas (Urmijas, Urmia ezers un plakankalne Irānas Azerbaidžānā) rajonā līdz pat 2-1.g.t.pr.Kr. mijai. Tomēr iepriekšējā periodā šī zona vispār nav aptverta ar rakstu avotiem13. Bet šis jautājums var būt apspriežams, atšķirībā no jautājuma par iespējamiem impulsiem šajā reģionā no Austrumeiropas stepju zonas.
Tādējādi, nav nevienas dienvidu zonas indoirāņu kultūras, kura būtu veidojusies ziemeļu “stepes” kultūru ietekmē. Šo cilšu etnoģenēzi ir ietekmējušas, galvenokārt, migrācijas platuma grādos, kas notikušas plaša reģiona ietvaros, kas ietver Sīriju, Austrumanatoliju, Irānu, Margiānu, Baktriju un Indostānu.
Tāpēc vienīgā apspriežamā problēma ir irāņu cilšu parādīšanās stepju Eirāzijā.
Visai acīmredzamu ceļu tās atrisināšanai ļauj iezīmēt Sintaštas kultūras pieminekļi, kas pētīti Aizurāla dienvidos14.
Kā jau atzīmējām, šo kultūru nevar atvasināt no iepriekšējā perioda Austrumeiropas kultūras veidojumiem. Apļveida Sintaštas nocietinātu apmetņu analogs ir zināms Aizkaukāzā (Uzerlik–Tepe, Узерликтепе), bet Sevana-Uzerlikas pieminekļu grupas parādīšanās Aizkaukāzā pārtrauc iepriekšējo Kuras-Araksas kultūras tradīciju. Tas notiek ap 18.gs.pr.Kr., tas ir, vienlaikus ar Aizurāla Sintaštas kultūras veidošanos15. Agrāki analogi, kas datēti ar 3.g.t.pr.Kr. otro pusi, ir tikai Anatolijā un Sīrijā-Palestīnā. Pie tiem attiecas Demirči ujuk, Pulur un Rudžm el-Hiri (Demirchi uyuk, Pulur, Rujm el-Hiri, Демирчиуйюк, Пулур, Роджем Хири) apmetnes. Šo arhitektūras tradīciju varam izsekot arī agrākā laikā līdz 5.g.t.beigām – 4.g.t.pr.Kr. sākumam (Mersina ХVI)
un tālāk līdz 6.g.t.pr.Kr. (Hajilar, Хаджиляр Па)16. Vien ar arhitektūras tradīcijām Sintaštas kultūras paralēles Sīrijas-Anatolijas reģionā neaprobežojas. Var uzrādīt virkni līdzīgu metāla, keramikas, apbedīšanas ierašu tradīciju veidu17. Zīmīgi ir tas, ka uz šo pašu reģionu norāda V. I. Sarianidi, nosakot Baktrijas-Margiānas arheoloģiskā kompleksa izcelsmi.
Sintaštas cilšu iespiešanās Austrumeiropā un Dienvidurālos noved pie būtiskas visas iepriekšējās kultūras sistēmas nomaiņas. Meža stepju zonā veidojas Abaševas kultūrvēsturiskās kopības kultūras, bet ar 16.gs.pr.Kr. noformējas guļbaļķu-Alakulas kultūras bloks, kas aptver milzīgu Eirāzijas stepes un meža stepes telpu no Dņepras līdz Viduskazahstānai. Tā veidošanos varam interpretēt jau kā šīs zonas iranizāciju. Tomēr saistīt ar šiem pieminekļiem nākošās skitu-saku-sarmatu pasaules kultūras nevar. Bronzas fināla beigās pieminekļu daudzums katastrofiski samazinās. Ievērojamā teritorijā no Donas līdz Austrumkazahstānai ir vien savrupapbedījumi, kurus var datēt ar 1.g.t.pr.Kr. sākumu, un kas nav saistīti ar agrīnā dzelzs laikmeta kultūrām.
Protoskitu dialekta nesēju veidošanās noritēja Aizkaukāzā uz Sevana-Uzerlikas tipa kompleksu pamata, kas pēc virknes pazīmju līdzinās Sintaštas kultūrai. Šīs tradīcijas saglabāšanos Aizkaukāzā uzrada kapulauki pie Hanlaras (Azerbaidžānas terit.) un Artikas (Armēnijas terit.)18. 1.g.t.pr.Kr. otrās puses sākumā no Aizkaukāza-Priekšāzijas reģiona notiek migrācija uz Centrālāziju, kas noved pie Karasuk-Irmenas (Karasuk–Irmen) kultūras bloka veidošanās Sajānu, Altaja un Tjanšana kalnos. 1.g.t.pr.Kr. pašā sākumā daļa no šīm populācijām iespiežas Austrumeiropas stepju zonā, Lai gan, ir novērota arī dažu grupu tālāka virzība, līdz pat Centrāleiropai19. Šī kustība atspoguļo kimēriešu (Cimmerians, Kimmerians) parādīšanos Ziemeļu Pontas (Melnās jūras ziemeļu) zonā.
Daļa šā etniskā komponenta saglabājas Aizkaukāzā (Gamira, Гамир Armēnijas augstienē). Tā aktivitāti apstiprina Priekšāzijas rakstu avoti. Tostarp ir novērojama šo grupu infiltrācija Kaukāza ziemeļu nogāzēs, kur tādējādi saduras kimeriešu populācijas, kas migrējušas no Centrālāzijas, ar ciltīm, kas šķērsojušas Kaukāza kalnu grēdu. Īstenībā skiti ir izveidojušies nedaudz vēlāk Centrālāzijā (Ardžana, Arjan, Аржан Irānā). To migrācija notiek no Centrālāzijas caur Priekšāziju un Kaukāzu uz Austrumeiropu.
Šāda skitu-kimēriešu problēmas risinājuma pieeja izved mūs uz skitu-eiropiešu izoglosu parādīšanās problēmu. Protoskitu kontakti ar senajiem eiropiešiem (ķelti, itāļi, balti, slāvi, ģermāņi) ir notikuši sākot ar 18.gs.pr.Kr. Aizkaukāza dienvidaustrumos un Pie-Urmijas rajonā. 17.gs.pr.Kr. pirmās seno eiropiešu populācijas (ķelti-itāļi) sāk strauju migrāciju caur Irānu un Vidusāziju un nokļūst Altajā, kur norit Seiminskas-Turbinskas (Seiminsko-Turbinsk culture, сейминско-турбинск) tipa pieminekļu veidošanās. No šā reģiona notiek šo cilšu migrācija uz rietumiem20. Virknē Rietumsibīrijas kultūru parādās iezīmes, kas raksturīgas Aizkaukāza-Priekšāzijas reģiona kultūrām: nocietinātas apmetnes un apļveida apmetnes, veltnīšu keramika, alvas bronzas, liešana pēc vaska modeļiem, uzmavu šķēpi, vien- un divasmens kinžali ar metāla rokturi, piejaucēti dzīvnieki.
15.gs.pr.Kr. pa to pašu maršrutu notiek citas seneiropiešu grupas – baltu, slāvu un ģermāņu senču – migrācija. Tas noved pie Fjodorovas kultūras veidošanās no Irtišas upes līdz Aizurālam, kas līdz ar Alakulas kultūru iekļaujas Andronovas kultūrvēsturiskajā kopībā, kuras veidošanās līdz šim nav guvusi apmierinošu skaidrojumu. Virkne šīs kultūras iezīmju ir zināmas agrīnā – vēlīnā bronzas laikmeta (РБВ – ПБВ) kultūrās reģionā, kas piekļaujas Kaspijas jūrai dienvidrietumos: kurgānu apbedīšanas ieraša, akmens kastes un dobumi, kremācijas ieraša, ovālas bļodas, glazēta (лощеная) keramika, ugunsvietu paliktņi utt. Fjodorovas kultūras metālapstrāde ir attiecināma uz vidējā bronzas laikmeta Melnās jūras (Циркумпонтийской) zonas tradīcijām, lai gan ir zināmi arī tās sinhroni analogi – Turkmenistānas dienvidrietumu Sumbaras (Sumbar, Sari-su, Sara-su, Ṣáríṣú) kultūra. Ir jāatzīmē, ka parasti Fjodorovas materiālu trūcīgums Vidusāzijā parasti tiek uzskatīts kā āriju virzības uz dienvidiem pazīme.
Tomēr šīs migrācijas virzienu iezīmē Margiānas-Baktrijas keramikas iekļāvumi ziemeļu Fjodorovas pieminekļos, kas attiecas uz šā kompleksa pastāvēšanas agrīnām stadijām.
Šādā sakarā tā saucamās “stepes” keramikas fragmentu (un runa ir par ļoti trūcīgiem atradumiem) atrašanu Vidusāzijā var pilnībā izskaidrot nevis ar kustību no ziemeļiem uz dienvidiem, bet gan ar Fjodorovas cilšu virzību uz ziemeļiem. Vistālāk rietumos atrastie pieminekļi, kas sevī nes Fjodorovas iezīmes, ir zināmi Piedņeprā (Поднепровье).
Šo migrāciju iznākumā ienācēju vilnis nonāk mijiedarbībā ar agrākas migrācijas plūsmas pārstāvjiem un atspiež tos uz rietumiem. Plašā areālā no Altaja līdz Pievolgai 16-15.gs.pr.Kr. laikā norit nemitīga iedzīvotāju aizplūde uz rietumiem. Iznākumā veidojas vesela virkne kultūru, kurās iestiprinās pirmās (Seiminas-Turbinas) un otrās (Fjodorovas) migrācijas viļņu iezīmes. Tas ir Čornoje ozero kultūras tips pie Irtišas upes (Черноозерский комплекс, Омская область), Urālu Čerkaskulas (Cherkaskul, черкаскульская) un Mežovskas (Mezhovsk, межовская) kultūras, Volgas-Kamas Suskanas-Ļebjažinskas (Suskan-Lebyazhinsk) un Piekazaņas kultūras, Okas baseina Pozdņakovskas kultūra (Pozdnyakovsk, поздняковская). Šo pamatā salikto (sinkrētisks, kultūru saskarsmes rezultātā radušos atšķirīgu tradīciju elementu savienojums) veidojumu veidošanās apstiprina Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova pieņēmumu par to, ka seno eiropiešu savstarpēju migrāciju gaitā ziemeļos no Kaspijas jūras ir izveidojies areāls, kurā notikusi agrāk nošķirtu seneiropiešu dialektu tuvinašanās21.
Seno eiropiešu virzīšanās tālāk uz to vēsturiskajām dzīves vietām ir stiepusies ilgā laika posmā un notikusi vairākās dažādu laiku plūsmās. Tā ir bijusi visai sarežģīta norise, kurā līdz ar straujām migrācijām ievērojamos attālumos ir bijušas pakāpeniskas nelielu grupu pārvietošanās. Tāpēc Eiropas kultūrās ir sastopamas gan agrīnākas, tieši Seiminas vai Fjodorovas kompleksiem piemītošas iezīmes, gan arī uz to pamata veidojušos saliktu, sinkrētisku veidojumu iezīmes.
16-15.gs.pr.Kr. sākas būtiska rietumu, centrālās un austrumu Eiropas kultūru pārveidošanās. Visskaidrāk tas ir izpaudies metālapstrādē. Visā šajā areālā izplatās izstrādājumi, kas pārmanto Seiminas-Turbinas tradīcijas: uzmavu šķēpi, kalti, cirvji (кельты), vienasmens kinžali, kas izlieti no alvas bronzām. Parādās austrumu zonai piemītoši veltnīšu keramikas veidi. Apbedīšanas ritos novērojams kremācijas un inhumācijas, zemkurgāna un grunts apbedījumu apvienojums, akmens kastes un dobumi (цисты.). Visas šīs iezīmes eiropiešu kultūrās ir pārstāvētas dažādos salikumos. Kopīgas ir vien metālapstrādes tradīcijas.
Visagrāk tās sāk parādīties Centrāleiropas Veterovas (Veterov) kultūrā Morāvijā un Madjarovces (Mad’arovce) kultūrā Slovākijā, vēlā fāzē Otomani-Fizešaboni (Otomani-Fuzesabony) kultūrā Ungārijā, Bretaņas Armorikas (Armorican) kultūrā un Veseksas (Wessex) kultūrā Anglijas dienvidaustrumos, lai gan visas šīs kultūras nes daudzas iepriekšējo Eiropas veidojumu pazīmes. Nedaudz vēlāk veidojas Vācijas kurgānu apbedījumu kultūra, Tšiņecas-Komarovskas (Trzciniec–Komarovsk) kultūra starp Vislu un Dņepru un Sosņicas (сосницкая) kultūra Ukrainas teritorijā, Dņepras kreisajā krastā. Tāds šo kultūru izvietojums ļauj saistīt agrāku plūsmu ar ķeltiem, kurgānu apbedījumu – ar ģermāņiem, Tšiņecas-Komarovskas – ar slāviem, bet Sosņicas – ar baltiem.
{Pašlaik Sosņicas kultūras pieminekļi ir atrasti Augšdņeprā, Sožā, Desnā, Sulā un Lejas Pripetē. Savu nosaukumu šī kultūra ieguvusi no apdzīvotas vietas Sosņica Ukrainā. Pagaidām Sosņicas kultūra vēl ļoti vāji izpētīta. Ir zināmas apmetnes un kapu lauki. Apmetnes tāpat kā iepriekšējā laikā ir izvietotas upes palienēs, smilšu kāpās vai palikšņos un uz augstiem zemesragiem [1]. Baltkrievijas teritorijā Sosņicas tipa apmetnes ir atrastas pie Mohovas un Prisno (Мохов, Присно) ciematiem [4], pie Rečinskas rajona Gorškovas (Горошков) un Gomeļas apgabala Rogačovas rajona Gadiloviču (Гадиловичи) ciemata [3] un citās vietās. Ir zināmi divu tipu mājokļi – virszemes un zemnīcas ar pavardiem iekšpusē. Izrakumos, kuriem pagaidām ir bijis ierobežots raksturs, ir atrasta keramika, urbtu akmens cirvju atlūzas, ķīļveida cirvji, krama naži, bultu uzgaļi, skrāpji. Šie materiāli ir vēl acīmredzami nepietiekami kaut cik sīkam šīs kultūras un tās īpatnību raksturojumam.
Sosņickas keramika ir pārstāvēta ar augstiem platdibena podiem ar vāji izliektu korpusu un atliektām apmalēm, kuru malas sabiezinātas un slīpi apgrieztas no ārpuses. Trauku sieniņas ir sarkanā un dzeltenā krāsā, māls satur smilts piemaisījumu, apdedzināti labi. Trauku ārējā virsma ir labi nogludināta. Atšķirībā no Vidusdņepras kultūras keramikas Sosņicas keramika bez izņēmuma ir ornamentēta pa visu virsmu. Ornaments izceļas ar lielu daudzveidīgumu: rupjas un tievas auklas nospiedumi, īsi ierobījumi, sīki padziļinājumi, grieztas līnijas, līniju un zobaini iespiedumi u.c. Dažādi ornamenta elementi veido līmeniskas līnijas, eglītes kompozīcijas, iesvītrotus trīsstūrus. Pēdējais motīvs norāda uz Sosņicas kultūras saikni ar Vidusdņepras kultūru.
Sosņickas kultūras kapulauki ir pētīti nepietiekami. Ir zināmi skeletapbedījumi un ar līķa sadedzināšanu. Četrus apbedījumus ar līķa sadedzināšanu ir atradis I.I.Artjomenko (Артёменко Иван Иванович) vēlā neolīta laikposma apmetnes izrakumu laikā Sosonkas savrupienē pie Lučinas ciemata Gomeļas apgabala Rogačevas rajonā. Apbedījumi atradās apmetnes kultūrslānī 0,4…0,5m dziļumā un sastāvēja no pelnu un kalcinētu kaulu sakopojumiem, kopā ar kuriem atradās māla trauki. Vienam no četriem traukiem bija Vidusdņepras poda veidols un ornaments. Trīs pārējos var attiecināt uz Sosņicas kultūras keramiku, lai gan dažos ornamenta elementos skaidri redzamas Vidusdņepras iezīmes [4].
Gan saimnieciskā ziņā, gan sabiedrības iekārtojuma veida un ideoloģijas Sosņicas kultūras ciltis, šķiet, ir maz atšķīrušās no tur iepriekš dzīvojušām.
Keramikas materiāla analīze dod pamatu pieņēmumam, ka Sosņicas kultūras pieminekļi ir agrīnā bronzas perioda attīstības tālāks posms šajā teritorijā [3].
Tālākie Sosņicas kultūras likteņi vēl nav noskaidroti. Baltkrievijas bronzas laikmeta pēdējais posms un tā kultūru attiecība pret agrīnā dzelzs laikmeta kultūrām līdz šim paliek nenoskaidrots.
Skat. grāmatu: Э.М. Загорульский “Архитектура Беларуси” – БГУ, 2001 г.
Jaunu seno eiropiešu parādīšanās Centrāleiropā veicināja trāķiešu virzīšanos uz Melnās jūras ziemeļu piekrastes apgabaliem (Sabatinov culture, сабатиновская культура), bet vēlāka to darbība – doriešu migrāciju uz Balkānu pussalas dienvidiem un ar to izraisītu dažādu indoeiropiešu grupu (paleobalkānu un grieķu) migrāciju uz Mazāziju, Palestīnu un Ēģipti (“jūrastautu” kustību).
Norišu, kas saistītas ar indoirāņu un seno eiropiešu agrīno vēsturi, noskaidrošana ļauj pāriet pie indoeiropiešu izcelsmes problēmas kopumā. Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova piedāvātā to pirmdzimtenes lokalizācija Amēnijas augstienē tika pamatota ar izoglosiem ar semītu, Ziemeļkaukāza, kartvelu un šumeru valodām, kā arī ar pirmindoieropiešu dabas vides rekonstrukciju. Tiek pieņemta visai ilgstoša pirmindoeiropiešu valodas pastāvēšana, kuras sairums tiek datēts ar laiku, ne vēlāku kā 5-4.g.t.pr.Kr.22 Dž.P.Mellori pirmindoeiropiešu stāvoklim nosaka vēlāku laiku (4.g.t.pr.Kr.)23. To viņš pamato ar pirmindoeiropiešu valodai rekonstruējamu terminoloģiju, kas saistīta ar riteni un iejūgu, bet atsevišķas riteņu transporta liecības parādās tikai 4.g.t.pr.Kr. Šajā slēdzienā ir ietverta nopietna metodoloģiska kļūda, jo vērienīga pieņēmuma pamatā ir jāliek fakti, nevis to trūkums. Iejūga terminoloģija, piemēram, var būt saistīta ar aršanas rīku lietojumu, par kuriem pirmie dati parādās Aizkaukāzā no 6.g.t.pr.Kr. (Aruhlo I, Арухло I)24. Riteņa lietojums varēja sākties agrāk par tā arheoloģisku fiksāciju. Uz šādu iespēju norāda riteņa ar izvirzītu rumbu formas veida vērpjamās vārpstas skriemeļu, sprēslīcu atrašana Aizkaukāza eneolīta pieminekļos. Vēlākā arheoloģiskā kontekstā tie noteikti tiktu uzskatīti par riteņa modeli. Tas ļauj pieņemt agrāku riteņu bez rumbas lietojumu un riteņa korelācijas ar māla vērpjamās vārpstas skriemeļiem, kas atrasti Divupes ziemeļos jau 6.g.t.pr.Kr., iespējamību.
Dažus citus argumentus par labu indoeiropiešu pirmdzimtenei Austrumeiropā var noraidīt arī, balstoties uz agrīniem Aizkaukāza un Priekšāzijas materiāliem. Konkrēti, šajos rajonos savvaļas zirgs nebija zināms, bet tiek pieņemts, ka pirmindoeiropiešiem tas jau bija pieradināts. Tāpēc zirga kaulu atrašana 6-4.g.t.pr.Kr. Austrumanatolijas un Aizkaukāza pieminekļos25 var kalpot par šā dzīvnieka domestikācijas liecību. Alikemektepesi (Alikemektepesi dienvidos no Kuras upes grīvas Kaspijas jūrā, Аликемектепеси) apmetnē, kas nekalibrētā skalā datēta ar 5.g.t.pr.Kr., ir atrasti jau divu sugu zirgu kauli, kas ir daudz agrāk par pirmajām domestikācijas pēdām Austrumeiropā. Pie tam ir kritis viens no pamatiem teorijai par agrīnu zirga domestikāciju Austrumeiropā (eneolītiska apmetne Ukrainā, Kirovohradas apgabalā Dņepras ielejā Dereivka, Деріївка, Дереивка), bet domesticēta zirga Kazahstānā (Botai, Aqmola Province, Ботай) apspriešana ir būvēta uz mītiskiem pamatiem.
Viens no pamatargumentiem par labu indoeiropiešu pirmdzimtenes lokalizācijai Austrumeiropā ir ļoti agri šo populāciju valodas kontakti ar somu-ugru senčiem. Tomēr šie kontakti it tik neskaidri, ka drīzāk var tikt aplūkoti no valodu virsģimenes (nostrātiskas) vienības pozīcijām, kas pieļauj ļoti attālu indoeiropiešu, kartvelu, Urāla-Altaja un elamiešu-dravīdu valodu radniecību.
Tam ir zināms arheoloģisks pamatojums. Austrumu Piekaspijas mezolītiskie kompleksi ir bijuši pakļauti ietekmei no Zagrosas kalnu grēdas.
Tālāk, neolīta un eneolīta gaitā būtiska ietekme no Austrumu Piekaspijas ir novērojama Urālu un Pievolgas rajonos, kas atspoguļo tautu, kuru valoda vēlāk ir pārveidojusies par somu-ugru, apmešanos tur. Elamiešu-dravīdu valodu izplatīšanās var būt saistīta arī ar kultūras ietekmēm no Zagrosa, kas skaidri fiksētas Irānas plato materiālos. Tādējādi, mums ir iespēja parādīt nostrātisku teoriju uz arheoloģiska materiāla pamata, kas ir papildus arguments par labu indoeiropiešu pirmdzimtenes izvietojumam Tuvajos Austrumos.
Viens no argumentiem, kas vērsts uz indoeiropiešu pirmdzimtenes izvietojuma iespējas Tuvajos Austrumos noliegumu, ir tā saucamais “bērza arguments”, jo tā nosaukums indoeiropiešu valodās tiek attiecināts uz vienu pamatu, un tiek apriori pieņemts, ka Tuvajos Austrumos bērzs nav pazīstams. Tomēr 7.t.g.pr.Kr. apmetnes Tel Magzalija (Tell Magzaliya, Тель Магзалия) pētījums ir atklājis šā koka ziedputekšņus26. Visi šie fakti, ņemot vērā attīstīto “kalnu” leksiku pirmindoeiropiešu valodā un citu lingvistisku datu par pirmindoeiropiešu dabas vidi27, ievērojami sašaurina telpu diskusijai starp indoeiropiešu pirmdzimtenes izvietojuma Austrumeiropā un Tuvajos Austrumos piekritējiem.
Mūsuprāt, agrākie kompleksi, kas atspoguļo pirmindoeiropiešu vienību, ir 7.g.t.pr.Kr. Divupes ziemeļu apmetnes, kā Tel Magzalija, Čajonu Tepesi (Cayonu Tepesi Turcijas dienvidaustrumos, Чейюню-тепеси) Nevali Čori (Nevalı Çori Taurus kalnu pakājē pie Eifratas pietekas Kantaras, Невали Чори). Šo pieminekļu materiāli ļauj rekonstruēt saimniecību, kas sīkumos atbilst pirmindoeiropiešu saimniecībai, ko rekonstruējuši Tamazs V. Gamkrelidze un Vjačeslavs V. Ivanovs28. Tā ir bijusi zemkopju-lopkopju saimniecība. Kultivēti ir kvieši un mieži. Ganāmpulks sākumā sastāvējis no sīklopiem, kaut bijuši arī liellopi. Pamazām liellopu skaits pieaug, bet slāņos, kas pāriet uz Hassunas laiku (Hassuna, Ḥassūna-Sāmarrā Period, Tell Hassuna, хассунскому времени), parādās cūkas kauli. Māls ir lietots kā veidmasa mājokļu un aizsardzībās būvēs, bet keramika līdz 6.g.t.pr.Kr. nav atrasta. Ir zināmi vara izstrādājumi no tīrradņa. Tie izgatavoti ar auksto kalšanu. Tas viss izskaidro attīstītas podniecības un kalējmākslas terminoloģijas trūkumu. Ir pastāvējusi aušana (sprēslīcas atradumi, sākot ar Tell Sotto stadiju), šūšana (adatas un īleni). Ir izgatavoti pulēti akmens cirvji.
Austrumeiropā un citos reģionos nekad nav pastāvējusi kultūra, kas atbilstu visiem šiem raksturojumiem. Bet Divupes ziemeļu 7-6.g.t.pr.Kr. pieminekļi pilnībā atbilst tam pirmindoeiropiešu kultūras un saimniecības aprakstam, kuru izstrādājuši Tamazs V. Gamkrelidze un Vjačeslavs V. Ivanovs.
Pirmindoeiropiešu dialektu dalīšanās ir sākusies ar anatoliešu valodu izdalīšanos. Ir fiksētas Anatolijas iedzīvotāju migrācijas uz Balkāniem 7g.t. beigās – 6.g.t.pr.Kr. 7g.t.pr.Kr. migrācijas ir bijušas saistītas ar neindoeiropiešu populācijām. Domājams, indoeiropiešu migrācijas iezīmējas ar Starčevo-Kerešas (Starchevo-Keresh, Старчево-Кереш) tipa kompleksu, kas savietojami ar ziemeļu Divupes Tell Soto stadijas un Aizkaukāza Šulaveri-Šomu (Shulaveri-Shomu culture, шулавери-шомутепинскими) kompleksiem, parādīšanos Balkānos 6.g.t.pr.Kr.
Tajā pat laikā notiek indoeiropiešu virzīšanās uz Kaukāzu (Šulaveri-Šomu kultūra) un Lejas Donu (Rakushechny Yar, Ракушечный Яр).
Iznākumā līdz pat agrīnā dzelzs laikmeta sākumam pa šo maršrutu ne reizi vien ir vēlušies dažādi indoeiropiešu viļņi.
Viena no nozīmīgākajām migrācijām šajā virzienā ir bijusi paleobalkāna populāciju virzīšanās, kas saistīta ar {trāķiešu} Novo-Daņilovo (Novo–Danilovo, Ново-Данилово) un Mihailovskas (Lower Mikhailovka, Михайловского) apmetnes zemākā slāņa tipa pieminekļiem. Šo grupu parādīšanās ir novedusi pie visas Balkānu eneolīta kultūru svītas sabrukuma un bronzas laikmeta kultūru veidošanās. Šie jaunie kultūras veidojumi ir veidojušies, integrējoties ienākušajai un vietējai populācijai, kas ļauj pieņemt, ka līdz ar paleobalkānu dialektiem reģionā saglabājas anatoliskie. To apstiprina anatoliska toponīmiska slāņa fiksācija Balkānos, kā arī tas, ka pēc Balkānu kultūras kompleksa pārvietošanās uz Anatolijas ziemeļrietumiem (Troja I, II) 4.g.t.pr.Kr. beigās, tur fiksēti divi valodas komponenti – trāķiešu (Thracians: ancestors of the Swedes?) un luviešu (Luwian, Luvian, Luish). Pēc tam šis komplekss pārvietojas uz centrālo un austrumu Anatoliju, ietekmējot vietējo kultūru līdz pat Aizkaukāzam un Palestīnai (Kuras-Araksas, Kuro–Araks, куро-аракс un Khirbet Kerak, Khirbet al-Karak, кирбет-керак) pārveidošanos.
Šo grupu virzība uz minēto reģionu ļauj atcerēties “hetus” (Hittites), kas minēti visai arhaiskās Vecās Derības nodaļās.
Tādējādi, Anatolijas dialektu izdalīšanās notiek ap 6.g.t.pr.Kr. beigām, daļai pirmeiropiešu cilšu migrējot uz Balkāniem, kas atbilst indoeiropiešu valodu dalījuma dialektos shēmai. Balkānos Anatolijas dialekti visai ilgi pastāv nošķirti no citām indoeiropiešu valodām. Tas ir novedis pie to konservatīvo iezīmju saglabāšanās, kas attiecināmas uz pirmindoeiropiešu stāvokli. 4.g.t.pr.Kr. otrajā pusē Anatolijas dialektu nesēji tiek izspiesti uz Mazāzijas teritoriju, kā iznākumā notiek hetu (nešili, Nešas valoda“) un palaju (Palaic, палайского) valodu izdalīšanās, un tiek atjaunoti kontakti ar pārējo indoeiropiešu masīvu. Luviešu dialekta virzība uz austrumiem bija saistīta ar vēlākiem notikumiem, kad ar 3.g.t.pr.Kr. otro pusi ir fiksēta Trojas kultūras izplatīšanās pa Anatolijas dienvidrietumiem līdz pat Kilikijai. Bet heti, nokļuvuši Anatolijas austrumos, uz centrālo Anatoliju virzās nedaudz vēlāk. Tāda hetu un luviešu pretēja virziena kustība jau ir piedāvāta arheoloģiskajā literatūrā (James Mellaart), bet sastapusi iebildes, kas nāk no pieņēmuma, ka šo radniecisko dialektu nesējiem bija jāmigrē no viena areāla. Tomēr šeit runa ir jau par to beigu migrācijām.
Eiropā agrāku Ziemeļbalkānu un Centrāleiropas komponentu mijiedarbība ar stepju komponentu noveda pie piltuvveida kausu un lodveida amforu kultūru un pēc tam pie auklas kultūru, kas izplatījušās mežu zonā no Rietumeiropas līdz Vidusvolgai izveidošanās eneolīta, agrīnā un vidējā bronzas laikmeta, beigās. Domājams, auklas keramikas kultūras tad arī ir bijušas tas indoeiropiešu slānis, ko asimilējuši senie eiropieši, bet ziemeļaustrumu areālā – somi-ugri.
Toharu migrācija uz Centrālāziju, domājams, ir notikusi 3.g.t.pr.Kr. otrajā pusē, jo jau sākot ar 3. un 2.g.t.pr.Kr. miju tohari ir fiksēti Tarima bļodā. V.Hennings (Henning, Walter Bruno, В. Хенниг), un pēc viņa Tamazs V. Gamkrelidze un Vjačeslavs V. Ivanovs ir piedāvājuši toharu (Thaghar, Toghar, Tohar, Tudjara) saikni ar Tuvo Austrumu avotu “kutiem, (kuti-gurs, кутиями)” un “tukriem (тукри)” un ķīniešu avotu “juedžiem (Yue-zji, юэджами)”30. Visvarbūtīgākā Centrālāzijas kultūra, ko var saistīt ar tohariem, ir Okuņevas (Okunev, окуневская) kultūra Sajānu kalnos. Nav izslēgts, ka Afanasjevas kultūras pārveidošanos un vēlīnu Altaja kalnu afanasjevas kultūras kompleksu veidošanos pavada arī toharu valodas izplatīšanās. Agrākos Sajanu-Altaja kalnienes pieminekļus, domājams, jāsaista ar indoirāņu iedzīvotāju pārvietošanos turp no Austrumeiropas teritorijas (bedrīšu kultūra). Toharu migrācija ir notikusi galvenokārt caur Vidusāzijas teritoriju. Tomēr nav izslēgts, ka kādas grupas ir šķērsojušas Eirāzijas stepes.
Tādējādi šī shēma principā (lai gan ne sīkumos) atbilst Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova piedāvātajai indoeiropiešu tautu izcelsmes un migrācijas ainai. Tas ļauj pieņemt, ka indoeiropiešu problēma vispārējās līnijās ir atrisināta.
Noslēgumā man gribētos apstāties pie indoeiropiešu migrācijas raksturu noteicošiem ģeogrāfiskiem faktoriem. Kurdistānas un Armēnijas teritorijas, no kurām ir notikusi šī migrācija, ir kalnu zeme, kas sadalīta daudzās ielejās. Tas ir veicinājis indoeiropiešu valodu dalīšanos dialektos vēl sākotnējā areāla ietvaros. Arī mūsdienās kalnu iedzīvotājiem ir raksturīgs liels dalījums dialektos. Kalnu ainavas faktors izpaužas arī vajadzībā migrēt ārpus sākotnējā areāla. Etnisko pārbīžu un jaunu etnisku grupu iespiešanos citās ielejās sākumā tas noveda pie iepriekšējā etnosa izstumšanas no turienes. Nevajag aizmirst arī par tādu šā areāla nozīmīgu raksturojumu kā seismiskajiem procesiem. Tur tiem ir tāda jauda, kas dažkārt spēj pilnībā izmainīt ainu un būtiski ietekmēt tās vai citas populācijas izdzīvošanas izredzes.
Ģeogrāfiskais faktors ir noteicis arī migrācijas galvenos virzienus. Uz dienvidiem tā praktiski nenotiek, izņemot Sīriju-Palestīnu. Dienvidu migrācijas iespējas ierobežoja tuksneši un Divupes un Nīlas ielejas agrīnie valstiskie veidojumi. Balkānu un Ziemeļdivupes populācijas migrācijas uz Balkāniem notika vien līdz 5.g.t.pr.Kr. sākumam, kad ļoti attīstītu un saliedētu Balkānu eneolīta sabiedrību veidošanās aizšķērsoja tālāku Priekšāzijas cilšu iespiešanos šajā zonā. Tāpēc galvenie migrācijas ceļi ir gājuši caur Kaukāzu un Irānu, un kultūrģenēzes īpatnības Eirāzijas ziemeļos ir ietekmējis tas, ka šīs migrācijas notikušas, apejot Melno un Kaspijas jūru. Iznākumā dažādos Eirāzijas reģionos veidojas kultūras ar līdzīgām iezīmēm, bet ģenētiski cita ar citu nesaistītas.
Norišu, kas pavada kontinenta indoeiropizāciju, ļoti nozīmīgums raksturojums ir bijis tas, ka tās ir stiepušās cauri vairākām tūkstošgadēm. Tāpēc vairumā reģionu jauni indoeiropiešu viļņi ir klājušies uz agrāk tajā vai citā teritorijā apmetušos indoeiropiešu masīvu. Tas rada kultūras pastāvīgas (imanentas) attīstības šķietamību. Tomēr īstenībā ir jārunā par vietējā substrāta dalību kultūrģenēzē. Skaitliskā ziņa vietējās populācijas parasti bija lielākas par ienācējiem. Ienācēju valodas izplatīšanās sekmīgi notika vien tad, ja ieceļojušai grupai izdevās ilgstoši gūt pārsvaru reģionā, un tās valoda kļuva par savdabīgu jauktu starpsaziņas valodu (lingua franca).
Ir jāatzīmē kādu visai nozīmīgu šeit aprakstīto notikušo etnisko norišu raksturojumu. Tās reti ir bijušas kultūras un valodas ziņā viendabīgu cilvēku masu pārvietošanās, kuri nomainītu iepriekš tur dzīvojušu populāciju. Ienācēju skaits varēja būt pat ievērojami mazāks par kādā teritorijā dzīvojušo vietējo iedzīvotāju skaitu. Tomēr augstāks kultūras un sabiedriskais līmenis ir ļāvis gūt pārsvaru un pamazām pakļaut un asimilēt vietējās tautas. Šis process ir bijis ļoti ilgstošs un nepavisam ne vienmēr sekmīgs. Piemērs var būt baltu, slāvu, ģermāņu, ķeltu un itāļu migrācija caur milzīgām Vidējo Austrumu, Sibīrijas, Urālu un Eiropas telpām. Šīs migrācijas gaitā tie ir pastāvīgi mijiedarbojušies cits ar citu un ar vietējām somu-ugru, altajiešu, irāņu un toharu ciltīm, tās iekļaujot savā sastāvā. Lielākajā mērā tas attiecas uz baltu – slāvu – ģermāņu grupu. Nav izslēgts, ka tieši tāpēc šī grupa ir lielākā mērā zaudējusi antropoloģiskās iezīmes, kādas raksturīgas Priekšāzijas populācijām.
Neizslēdzu, ka pēc šāda veida migrācijas Eirāzijas ziemeļos vēl ilgi ir saglabājušies rajoni, kuros iedzīvotāji runājuši šīs grupas dialektos, tikai vēlāk tiekot somu-ugru asimilēti.
Šāda mainīga etniskā aina vienmēr ir bijusi Eirāzijai raksturīga un, domājams, tāda būs vienmēr. Līdzīgi procesi notiek arī mūsu laikos, ja tos nevērtē dažu desmitgažu ietvaros. Tas lielā mērā atņem vērtību jebkurām runām par pamattautām un ienācēju tautām, jo visiem šiem jēdzieniem ir ļoti konkrēta iezīme laikā un mainīga iezīme telpā. Vispār, zināmā mērā jebkādas runas par tās vai citas nācijas vēsturiskajām tiesībām ir bezjēdzīgas. Tie paši krievi ir sevī uzsūkuši milzīgu apjomu citu tautu, ģenētiskā un antropoloģiskā ziņā esot drīzāk vietējo populāciju asimilēti, zaudējot saviem Priekšāzijas senčiem piemitušās iezīmes. Tur ir etnisko procesu, kas notikuši mūsu kontinenta ziemeļos, galvenā būtība.
Norādes
1. См.: Мэллори Дж. П. Индоевропейские прародины //Вестн. Древней истории. 1997. No1.
2. См.: Childe V.G. The prehistory of European Society. London, 1950; Gimbutas M. The Kur-
gan culture // Actes du VII CI SPP, Prague, 1970; Mallory J.P., In Search of the Indo-
Europeans. Language, Archeology and Myth. London, 1989.
3. См.: Абаев В.И. Скифо-европейские изоглоссы. М., 1965.
4. См.: Григорьев С.А. Синташта и арийские миграции во II тыс. до н.э. //Новое в архело-
логии Южного Урала. Челябинск, 1996; Григорьев С.А. Древние индоевропейцы: опыт
исторической реконструкции. Челябинск, 1999; Grigoriev S.A. Ancient Indo-Europeans.
Chelyabinsk, 2002.
5. Ghirshman R. L’Iran et la migration des Indo-Aryens et des Iraniens. Leiden, 1977.
6. См.: Хлопин И.Н. Могильник Пархай II (некоторые итоги исследования) // Сов. архео-
логия. 1989. No 3.
7. См.: Трубачев О.Н. Indoarica в Северном Причерноморье // Античная балканистика. М.,
1987; Он же. Некоторые данные об индоарийском языковом субстрате Северного Кав-
каза // Вест. Древней истории. 1978. No4.
8. См.: История Древнего Востока. Зарождение древнейших классовых обществ и первые
очаги рабовладельческой цивилизации. М., 1988.Ч. 2. С. 130, 131.
9. См.: Allchin B., Allchin R. The rice of civilization in India and Pakistan. Cambrige, 1982.
10. См.: Сарианиди В.И. Древности страны Маргуш. Ашхабад, 1990; Sarianidi V. Margiana
and Protozoroastrism. Athens, 1998.
11. См. дискуссию об этом: Вестн. Древней истории. 1989. No1 – 2.
12. Young T.C. The Iranian migration into the Zagros // Iran. L., 1967. Vol.5.
13. См.: Грантовский Э.А. Ранняя история иранских племен Передней Азии. М., 1970.
С. 334 – 337, 341.
14. См.: Зданович Г.Б. Аркаим – культурный комплекс эпохи средней бронзы Южного
Зауралья //Рос. археология.1997. No2; Генинг В.Ф., Зданович Г.Б., Генинг В.В. Син-
ташта. Челябинск, 1992; Боталов С.Г., Григорьев С.А., Зданович Г.Б. Погребальные
комплексы эпохи бронзы Большекараганского могильника (публикация результатов
археологичских раскопок 1988 года) // Материалы по археологии и этнографии Юж-
ного Урала: Тр. музея-заповедника «Аркаим». Челябинск, 1996.
15. См.: Кушнарева К.Х. Севано-узерликская группа памятников // Эпоха бронзы Кавказа
и Средней Азии. Ранняя и средняя бронза Кавказа. М., 1994. С. 127.
16. Korfman M. Demirciuyuk. Die Ergebnisse der Ausgrabunger 1975-1978. B.I. Rhein, 1983.;
Mizrachi Y. Mystery Circles // Biblical Archaeological Research. 1992. Vol. 18, No4; Keban
project. Pulur Excavations. 1968 – 1970. Ankara,1976.
17. См.: Григорьев С.А. Синташта и арийские миграции…; Григорьев С.А. Древние индо-
европейцы…
18. См.: Гуммель Я.И. Раскопки к юго-западу от Ханлара в 1941 г. // Вестн. Древней ис-
тории. 1992. No4.; Хачатрян Т.С. Артикский некрополь. Ереван, 1979.
19. См.: Членова Н.Л. Хронология памятников карасукской эпохи. М., 1972. С. 131 – 135.
20. См.: Черных Е.Н., Кузьминых С.В. Древняя металлургия северной Евразии. М., 1989.
21. См.: Гамкрелидзе Т.В., Иванов В.В. Миграции племен-носителей индоевропейских
диалектов с первоначальной территории расселения на Ближнем Востоке в историче-
ские места обитания в Евразии // Вестн. Древней истории. 1981. No2. С. 27.
22. См.: Гамкрелидзе Т.В., Иванов В.В. Индоевропейский язык и индоевропейцы. Тбили-
си, 1984. С. 375, 390 – 396, 863.
23. Mallory J.P. The Indo-European Homeland Problem: a Matter of Time // The Indo-
Europeanization of Nothern Europe. Washington, 1996.
24. См.: Энеолит СССР. М., 1982. С. 133.
25. См.: Энеолит СССР. С. 134 – 135.; Bokonyi S. Horse and sheep in East Europe in the Cop-
per and Bronze Ages // Photo – Indo – European: The archaeology of a linguistic problem.
Studies in honor of Marija Gimbutas. Washington, 1987.
26. См.: Зеликсон Э.М., Кременецкий К.В. Палеография района Джебел Синджара //
Бадер Н.О. Древнейшие земледельцы Северной Месопотамии. М., 1989. С. 288.
27. См.: Гамкрелидзе Т.В., Иванов В.В. Индоевропейский язык и индоевропейцы…
28. См.: Гамкрелидзе Т.В., Иванов В.В. Индоевропейский язык и индоевропейцы. С. 580 –
585, 655 – 660, 687 – 693, 697, 704 – 716, 743 – 745.; Бадер Н.О. Указ. соч.
29. См.: Гиндин Л.А. Троянская война и Аххиява хеттских клинописных текстов // Вестн.
Древней истории. 1991. No3. С. 29, 38.; Титов В.С. К вопросу о соотношении этнолин-
гвистических слоев и культурно-исторических общностей на юге Балканского полу-
острова // КСИА. 1970. Вып. 123. С. 32 – 38.
30. См.: Гамкрелидзе Т.В., Иванов В.В. Первые индоевропейцы в истории: предки тохар в
древней Передней Азии // Вестн. Древней истории. 1989. No1.
[PDF] Археологические основания ближневосточной локализации индоевропейской прародины на территории Евразии
————
Mazās piezīmes + 