Kali Jugas netikumi. A.Vojevodins. Kara, manipulācijas, maldināšanas stratagēmas. 2.daļa. Papildus stratagēmas.

2. daļas saturs

37. Pietiekamā naidīguma stratagēma.

38. Likt pretiniekiem spēlēt pēc taviem noteikumiem

39. Dubultstandartu stratagēma

40. Kopīgie grēki

41. Spēle bez noteikumiem
42. Punktveida iedarbības stratagēma
43. Nejauša rezultāta stratagēma
44. Lūgt A, vēloties B
45. Peldēt pa straumi (gaidīt, kamēr auglis nobriest pats)
46. Pasniegt ienaidniekam roku
47. Krāsot žogu
48. Nepārtraukta uzbrukuma stratagēma
49. Sīkumu iztirzāšana, tīši nepārbaudot patiesību
50. Nenoteiktu draudu stratagēma
51. Lēmums jau ir pieņemts
52. Labais – sliktais
53. Burvju svilpīte
54. Netiešu pazīmju stratagēma
55. Cilvēka ārkārtas stāvokļa stratagēma
56. Kreditora prasība – kopējs strupceļš

37. Pietiekamā naidīguma stratagēma.

Katrai sabiedrībai ir savi ienaidnieki.
Ārēji un iekšēji.
Ienaidnieku esamībai ir savas sekas, mazākais, divu veidu:
– ar ienaidniekiem uzsāk cīnīties;
– cīņai ar ienaidnieku sabiedrība var mainīties, mainīt iepriekš izvēlēto attīstības ceļu, mainīt savu struktūru.
Tas ir, atkarībā no tā, kā veidots ienaidnieks, un kādas kaitīgas sekas var no tā sagaidīt, sabiedrība var palielināt ložmetēju (akmens cirvju, šķēpu, spiegu pavadoņu) ražošanu, nest upurus saviem dieviem (ieviest papildus nodokļus, ieviest vienpartijas sistēmu, izsludināt vispārēju karaklausību), pilnveidot valsts varas institūtus un pārvaldes aparātu. Ja pasākumi ir savlaicīgi un adekvāti draudiem, bet ar esošajām iespējām pietiek, sabiedrība spēj pretoties saviem ienaidniekiem.
Ja pasākumi savlaicīgi nav, briesmas nav pienācīgi novērtētas, vadība nav gatava, – iekšējai vai ārējai agresijai ir visas iespējas būt sekmīgai.
Bet ir viena problēma, ko nevar atrisināt tikai ar vadītāju saprātīgumu un lietpratīgumu. Tā slēpjas tur, ka vadītājs nav visvarens, viņš var ievirzīt un pastiprināt sabiedrībā pastāvošas noslieces, bet ja to sabiedrībā nav, viņš ir bezspēcīgs.
Nosliece, kuru var izmantot ienaidnieku atsišanas pasākumiem, var pastāvēt tikai tad, kad sabiedrība apzinās esošus vai tuvojošos draudus. Pie kam sabiedrībai ir šos draudus jāapzinās savlaicīgi, jo daudzas norises prasa ievērojamu laiku. Nav iespējams dažos mēnešos ieregulēt bruņojuma ražošanu, apmācīt vajadzīgo karavīru un virsnieku skaitu, radīt stratēģiskos krājumus.
Vēsture zin daudzus piemērus, kad jauna valsts ienaidnieku ielenkumā ir ļoti veiksmīgi karojusi, pakļāvusi milzu teritorijas. Bet vairums no tām ir sadūries ar vienām un tām pašām grūtībām. Pēc tam, kad visi iespējamie ienaidnieki ir pakļauti, bet jaunu karu draudi šķituši neiespējami, dažu paaudžu laikā kareivīgums ir izzudis.
Bijušie karavīri ir pārvērtušies par augstmaņiem, tos nomainījuši armijas ierēdņi. Zelts ir kļuvis par vērtīgāku metālu kā tērauds, kaujas varonību ir nomainījusi pārsātināšanās.
Galu galā ir atradies ienaidnieks, kurš uzbrucis dižajai impērijai. Impērija ir izrādījusies diža tikai ar nosaukumu.

x x x

Vairākus gadsimtus Ķīnas teritorijā pastāvēja atsevišķas valstis, kuru starpā notika bezgalīgi kari. Šajā laikposmā tika radīti vispazīstamākie kara traktāti, kara mākslu augstu vērtēja valdnieki, bet armijas bija kustīgas un kaujai gatavas. Beidzot, sestajā gadsimtā valsts tika pilnībā apvienota Suņ dinastijas varā.
Kādu laiku viss gāja kā agrāk, bet tad īstu ienaidnieku trūkums sāka nest savas sekas. Armija nevar būt gatava karam, ja tā nepiedalās konfliktos, un tā no kaujas vienības sāka pārvērsties par ierēdnieciskas pārvaldes līdzību.
Divpadsmitajā gadsimtā Ziemeļķīnu iekaroja klejotāju čžurčženu ciltis.
Trīspadsmitajā gadsimtā visu Ķīnu iekaroja tatāri-mongoļi.
Divpadsmitā un trīspadsmitā gadsimta iebrukumu gaitā Ķīnā tatāri-mongoļi iznīcināja apmēram trīsdesmit piecus miljonus cilvēku.
1368.gadā tatāru-mongoļu jūgs tika gāzts, kas bija likumsakarīgas sekas. Ķīniešiem bija parādījies ienaidnieks, bet tatāri-mongoļi sāka dusēt uz lauriem.

x x x

Līdzīgas norises notika Krievijas impērijas vēsturē. Kamēr pastāvēja spēcīgi ārējie ienaidnieki, valsts uzbūve, tās tautas gars ļāva jebkurā brīdi mobilizēt nepieciešamos spēkus un līdzekļus.
Pēc tam, kad impērija izpletās līdz neaptveramiem izmēriem, bet karot īpaši nebija ar ko, iestājās sairums un trunēšana. 395.gadā Romas impērija sadalījās Austrumu un Rietumu daļās. 476.gadā pēdējo Rietumu Romas impērijas imperatoru Romulu Augustu gāza ģermāņu vadonis Odoakrs.

x x x

Ja nav dziņu, nav kustības; ja nav draudu, nav priekšnoteikumu sabiedrības saliedēšanai. Pastāv likumība – sabiedrības apvienošanai ir nepieciešami ienaidnieki. Tam, kurš tiek pielīdzināts līderim, spējīgam uzvarēt ienaidniekus un novērst draudus, ir visas izredzes gūt savu līdzpilsoņu atbalstu. Šī likumība valdniekiem un politiķiem ir sen pazīstama.
Tie to veiksmīgi lieto savas valsts labā vai paši saviem savtīgiem mērķiem, kuriem nav nekāda sakara ar valsts un tautas labumu.
Katrs mūsdienu politiķis vai vadītājs var izmantot zināmu ienaidnieku komplektu. Ienaidnieki var būt grupas, kas apvienotas pēc dažādām pazīmēm: nacionālās (ebreji, arābi, vācieši, krievi, čečeni utt.), reliģiskās (musulmaņi, kristieši, jūdaisti, sektanti, ķeceri utt.), politiskās (komunisti, anarhisti, fašisti, cionisti, monarhisti utt.) un citām.

x x x

Ienaidnieku izmantošanas saviem mērķiem tehnoloģija ietver vairākus posmus. Sākumā (partijas, ģimenes) līderis pasludina sevi par sabiedrības (valsts, nācijas, šķiras) aizstāvi no tā ienaidnieka, kurš viņam šķiet optimāls.
Tad, pēc uzvaras, vajadzība pēc ienaidnieka nemazinās, tieši tie var padarīt valdīšanu noturīgu un ilggadīgu. Bet šim nolūkam vajag veikt kādu selekciju ienaidnieku vidū. Tie pieejamie ienaidnieki, kuri tiešām apdraud valdīšanu, ir bez žēlastības iznīcināmi ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Tie, kuri ir vajadzīgi tehnoloģijas nodrošināšanai, tiek novesti līdz stāvoklim, kad tie var skaļi kliegt, protestēt, draudēt, bet tiem nav nekādu iespēju kļūt par īstiem konkurentiem.
Izveidojas slēgts politiskais klubs. Ierobežots partiju skaits un ierobežots īstu pretendentu uz varu skaits. Uz visiem līderiem tiek uzkrāts iedarbīgs kompromats. Bez kompromata ieeja klubā ir neiespējama vai nevēlama (Atcerēsimies Latvijas prezidentu likstas. I.L.).
Cieti tiek kontrolēti masu informācijas līdzekļi, finansu plūsmas, izšķirošās struktūras, kas saistās ar kontroles un soda funkcijām.

x x x

Jeļcinam bija ārkārtīgi zems reitings pirms 1996.gada vēlēšanām. Bet viņam bija neuzvarams trumpis – Krievijas komunistiskā partija un atbilstoši – komunisma draudi.
Nebija citas alternatīvas. Dabiski, uzvarēja Jeļcins.

x x x

Kāpēc Krievijā pastāv fašisti?
Jautājums ir uzdots nekorekti. Fašisti pastāv nevis “kāpēc”, bet “kādam nolūkam”. Bet pastāv tie priekš tam, lai esošajai varai būtu ērts ienaidnieks. Kamēr pie Kremļa, Maskavas centrā tiek pārdota fašistiska literatūra, bet fašistu līderi cenšas piedalīties parlamenta un prezidenta vēlēšanās, no tā var ļoti veiksmīgi nosmelt politisko krējumu, nostiprināt spēka struktūras un uzsvērt režīma demokrātiskumu, bet vajadzīgā brīdī veikt dozētas izšķirīgas darbības.
Paņemiet esošos operatīvos datus un pavēliet speciālistiem, kuri ir gājuši cauri karstajiem punktiem, atrisināt krievu fašisma problēmu.
Problēma tiks atrisināta ļoti ātri. Uz visiem laikiem. Tiesu, prokuratūras klātbūtne, jaunu likumu pieņemšana vienkārši nebūs vajadzīga.
Bez zudīs politisks trumpis. Žēl gan.

x x x

Antuāns de Sent Ekziperī “Mazajā princī” apraksta planētu, uz kuras dzīvo monarhs, žurka un tiesnesis. Laiku pa laikam žurkai piespriež nāves sodu. Bet monarhs vienmēr to apžēlo. Un kas gan viņam atliek darīt? Ko tiesāt un apžēlot, kad nebūs vienīgās žurkas? Tieši otrādi, žurka ir jāsaudzē, jo tikai tā dod iespēju paust valdnieka dižumu un uzskatāmi demonstrēt tiesiskas valsts principu īstenojumu.

x x x

Var naidīgo grupējumu nemeklēt. Var visu pasauli pasludināt par naidīgu teritoriju, bet visus cilvēkus – par ienaidniekiem. Uz tā rēķina sasniegt pilnīgu kontroli pār savu grupu. Tādu paņēmienu aktīvi lieto totalitāras sektas.

x x x

Šī stratagēma tiek lietota ārpolitikā.
1976.gadā Ķīnā mira Mao Czeduns. Jaunā Ķīnas vadība pasludināja reformu politiku.
Bet bez Rietumu atbalsta nav iespējamas ne investīcijas, ne mūsdienu tehnoloģijas, ne reformas kopumā. Bet kā palīdzēt Ķīnai, kad tajā valda komunistiskā partija?
Ķīnas vadība atrada veiksmīgu izeju. 1979.gadā sākās tiešs bruņots konflikts starp Ķīnu un Vjetnamu. Vjetnamas pusē nostājās Padomju Savienība. Būtībā divas valstis dabūja tiešu kara sadursmi.
Kāpēc Ķīnai šis konflikts bija vajadzigs?
Tikai tādēļ, lai Rietumi pamanītu, ka viņiem ar Ķīnu ir kopējs ienaidnieks – PSRS.
Rietumi Ķīnai noticēja un sāka izrādīt tai vispusīgu atbalstu.
Kamēr Padomju Savienība piedalījās bruņošanās sacensībā un nostiprināja pseidotautiskus režīmus, Ķīna dinamiski attīstījās un uz astoņdesmito gadu beigām divkāršoja iekšējo kopproduktu, likvidēja savu iedzīvotāju nodrošināšanas ar pārtikas produktiem problēmu.
Kas un kad kļūs par tās nākošo īsto ienaidnieku?

38. Likt pretiniekiem spēlēt pēc taviem noteikumiem

Pretiniekam tiek uztiepts tāds uzvedības variants, tādi spēles noteikumi, pie kuriem tam nākas virzīties pa pretējai pusei izdevīgu gultni.
Ja jums gadās ielaisties pārrunās ar popiem vai noziedzības pasaules autoritātēm, tad jūs droši vien esat varējuši pamanīt to līdzīgo taktiku, ko tie lieto savu uzskatu un interešu aizstāvībai.
Gan vieni, gan otri jau sākotnēji izsit zemi no oponentu kājapakšas ar vienu un to pašu paņēmienu – saruna tiek vesta ne pēc pasaulīgiem noteikumiem.
Garīdznieki piesauc Svētos rakstus, blēži – noziedzības pasaules “jēdzienus” (понятия).
Gan vieni, gan otri jau sākotnēji par augstāko patiesības mēru padara spriedumus, kas balstās uz īpašiem reliģiskiem vai krimināliem noteikumiem un vērtībām (neiekrītiet gan uz ārējo līdzību – I.L.).
Viņiem būs taisnība jebkurā izkārtojumā, jo jūs nespēsiet vienlīdzīgi spēlēt uz viņu laukuma un pēc viņu noteikumiem.

x x x

Līdzīgus paņēmienus plaši lieto politikā.
Piemērs no 1999.gada Domes vēlēšanu un 2000.gada prezidenta vēlēšanu prakses.
Gandrīz visas Krievijas politiskās partijas un līderi izrādījās nokļuvuši stāvoklī, kad tiem, vērtējot prezidenta vietas izpildītāja politiku Čečenijā, īstenībā nācās to atbalstīt.
Vērtējuma varianti bija divi.
Vai nu atbalstīt karadarbību, ar to pašu aktīvi palīdzot varas partijai, vēl vairāk pastiprinot tās popularitāti un pirmsvēlēšanu reitingu, vai nosodīt.
Pirmais variants reklamētu konkurentus un palielinātu to popularitāti.
Otrs variants atņemtu to vēlētāju balsis, uz kurām vēl varēja cerēt.
Kad daži politiķi mēģināja Čečenijas konflikta tēmu apiet ar klusēšanu vai nepietiekami slavēja tās risināšanas paņēmienu, masu informācijas līdzekļos pret viņiem tika izvērsta nežēlīga kampaņa.
Vispirms viņi tika pasniegti kā nepatriotiski, kas izraisīja viņu taisnošanos un atspēkojumus.
Bet – to zina visi – ja jau taisnojas, tad jau vainīgs.
Pēc tam tie tika pasniegti kā cilvēki, kas nožēlo neesošus grēkus un atzīst pastāvošās varas gudrību un autoritāti.
Galvenais bija pareizi noformēt un uzdot jautājumu saviem politiskajiem konkurentiem.

x x x

Līdzīgu taktiku iedarbīgi lietoja Karlsons, kurš dzīvo uz jumta.
Citēsim oriģinālu.
“Freken Boka aprāva Mazuli ar skarbu uzkliedzienu:
“Teicu tev, atbildi – jā vai nē! Uz vienkāršu jautājumu vienmēr var atbildēt “jā” vai “nē”, manuprāt, tas nav grūti.”.
“Iedomājies – grūti”, – iejaucās Karlsons.
“Es tev tūlīt uzdošu vienkāršu jautājumu, un tu pati par to pārliecināsies. Klausies!
Tu esi izbeigusi dzert konjaku no rītiem – atbildi – jā vai nē?”
Freken Bokai aizrāvās elpa, šķita, ka tā tūlīt pakritīs bezsamaņā.
Viņa pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja izteikt ne vārda.
“Nu lūk”, – uzvaroši teica Karlsons.
Atkārtoju jautājumu: “Vai tu esi beigusi dzert konjaku no rītiem?”
“Jā, jā, protams” – pārliecināti teica Mazulis, kuram ļoti gribējās palīdzēt freken Bokai.
Bet te nu viņa pavisam aptrakojās.
“Nē!” – viņa iekliedzās, pilnīgi zaudējusi galvu.
Mazulis piesarka un pievienojās, lai to atbalstītu.
“Nē, nē, nav beigusi!”
“Žēl, žēl”, – teica Karlsons. “Dzeršana pie laba neved.”
Freken Boku spēki pameta pavisam, un viņa nespēkā nolaidās uz krēsla”.
Karlsona beigu izteikums:
“Ak tu muļķe, tagad tu pati pārliecinājies, ka ne jau vienmēr var atbildēt ar “jā” vai “nē”… Iedod man pankūciņu!”

x x x

Līdzīgi paņēmieni ir lietoti jau ilgi pirms Karlsona.
Viens tāds gadījums ir aprakstīts Bībelē.
Farizeji bija Jēzum Kristum uzdevuši provokatīvu jautājumu par to, kā viņa Dievs uzskata – vai vajag pakļauties un atdot naudu (maksāt nodokļus) romiešu režīma okupācijas varas pārstāvjiem.
Noliedzoša atbilde tiktu vērtēta kā uzstāšanās pret Romas varu, tas ir, kā valsts noziegums. Apliecinoša atbilde kompromitētu Jēzu kā romiešu sabiedroto.
Un tomēr atbilde tika atrasta: “Atdodiet Dievam, kas Dievam piederas, bet ķeizaram (Romas imperatoram) kas ķeizaram pienākas (uz monētām bija ķeizara attēls)”.

x x x

Nesenākos laikos šo stratagēmu ir sākuši lietot tiesībsargājošie orgāni.
Paņēmiens ir šāds. Pret lielu uzņēmumu tiek ierosināta krimināllieta. Tad pie vadības ierodas augsts ierēdnis (bet ne augstākais) un lūdz iedalīt ievērojamu summu kā materiālo palīdzību nabadzīgajiem orgāniem.
Spēle norit tiesībsargājošo orgānu laukumā.
Vadībai šī problēma ir skaudra, jo katrā krimināllietā atbildību vienmēr nes noteikti cilvēki.
Šajā gadījumā iespējamais aizdomās turētais un apsūdzētais ir ģenerāldirektors.
Visbiežākā izeja ir lēmums atpirkties un uzdot paša drošības dienestam sastrādāties ar lūdzēju.
Ja lūdzējs ir godīgs, tad tas tiešām saņem palīdzību orgāniem.
Bet vienmēr ir iespēja saņemt komisijas naudu no tās firmas, kuras rēķinus apmaksā uzņēmums. Pašam priekš sevis. To saprot visi.
Tāpēc, pārnesot attiecības ar uzņēmumu krimināli-valstisku izskaidrošanos gultnē, darbojoties it kā no valsts pozicijām, lūdzējs (viņš arī šantāžists) nokļūst uz slidena ceļa. Tiklīdz tiks pamanīta kāda nebūt viņa personiska ieinteresētība, viņš pats nokļūs uz āķa. Nevajag vairs turpināt maksāt valstij un orgāniem. Vajag algot nelielu ierēdni. Tas ir izdevīgi visiem, izņemot valsti.
Šāda prakse ir izplatījusies daudz plašāk, kā varētu likties. Un tā izplatīsies līdz brīdim, kamēr valsts nepārprotami neaizliegs saviem orgāniem lietot jebkādus līdzekļus, izņemot budžeta.
“Kurš meiteni uzcienā, tas arī viņu dancina”.
Tas ir acīmredzami.

x x x

“Spēles noteikumus” kā stratēģiju var aplūkot daudz plašākā izpratnē.
Piemēram, tā, kā to dara brāļi Strugacki romānā “Nolemtā pilsēta” (Град
обреченный).
Notikumi rit izdomātā pilsētā, kura ir sapulcējusi dažādu gadsimtu un tautību cilvēkus. Galvenais varonis – Andrejs Voroņins – pēta neizprotamu parādību, kas saistās ar Sarkanās Ēkas periodisku parādīšanos pilsētā:
“Priekšā parādījās neskaidrais dzeltenīgais sinagogas milzenis, un Andrejs ieraudzīja Ēku. Tā stāvēja stingri un pārliecinoši, it kā būtu vienmēr, daudzus gadu desmitus, aizņēmusi šo telpu starp svastikām greznoto sinagogas sienu, un nobružāto kinoteātreli, kurš pagājušnedēļ bija sodīts par pornofilmu rādīšanu naktīs. Tā tiešām bija sarkana, no ķieģeļiem, ar četriem stāviem, un apakšējā stāva logi bija aizslēģoti, daži logi otrajā un trešajā stāvā spīdēja dzelteni un sārti, bet jumts bija segts ar cinkotu skārdu, bet blakus vienīgajam skurstenim bija piestiprināta dīvaina antena ar vairākiem šķērsstieņiem.
Uz durvīm patiesi veda lievenis ar četriem akmens pakāpieniem, atspīdēja vara rokturis, un jo ilgāk Andrejs skatījās uz šo Ēku, jo jūtamāk viņa ausīs ieskanējās kāda svinīga un drūma melodija, un viņš uz mirkli atcerējās, ka daudzi liecinieki stāstīja, ka Ēkā skan mūzika…
Mūzika Andreja ausīs nu auroja traģiskā spēkā.
Notika kādas milzu bēres, ļaužu tūkstoši un tūkstoši raudāja, pavadot savus tuvos un mīļos, un dārdošā mūzika neļāva tiem nomierināties, aizmirsties, atslēgties…
Andrejs paskatījās pa labi miglā pa Galveno ielu, pa kreisi miglā pa Galveno ielu, katram gadījumam atvadījās no visa šā un uzlika cimdoto roku uz kruzuļoti izgriezto spīdošo vara rokturi.
Aiz durvīm, izrādījās, bija neliela mierīga priekštelpa, neuzkrītoši izgaismota ar dzeltenīgu gaismu; no palmveidīgi žuburaina pakaramā nokarājās šineļu, mēteļu un apmetņu ķekari.
Kāds goddevīgi paņēma no Andreja mapi un nočukstēja: “Uz augšu, lūdzu…”.
Kāpņu vidū viņš nodomāja, ka vajadzēja nodot tam apzeltītajam tresotajam tipam ar bakenbārdu līdz jostasvietai garderobē naģeni, bet nu jau bija par vēlu, jo te viss bija iekārtots tā, ka visu vajadzēja izdarīt laikā vai nemaz, un nevienu savu gājienu, nevienu savu darbību atgriezt atpakaļ vairs nav iespējams.
Un viņš ar atvieglojuma nopūtu uzkāpa pēdējo pakāpienu un noņēma naģeni. Tiklīdz viņš parādījās durvīs, visi piecēlās, bet viņš ne uz vienu neskatījās. Viņš redzēja tikai savu partneri, nelielu padzīvojušu cilvēku pusmilitārā uzvalkā, spožos hromādas zābaciņos, mokoši līdzīgu kādam un tajā pat laikā pilnīgi nepazīstamu.
Visi nekustīgi stāvēja gar sienām, baltām marmora sienām, kas rotātas zeltā un purpurā, drapētas ar spilgtiem dažādas krāsas karogiem… nē, ne dažādas krāsas, viss bija sarkans ar zeltu, un no bezgala tālajiem griestiem nokarājās milzīgi purpura-zeltīti audekli, it kā kādas neiespējamas ziemeļblāzmas materializētas lentas, visi stāvēja gar sienām ar pusapaļām nišām, bet nišās krēslā slēpās lepnīgi-vienkāršīgas bistes, marmora, ģipša, bronzas, zelta, malahīta, nerūsējošā tērauda…
Kapa aukstums vēdīja no šīm nišām, visiem sala, visi paslepšus berzēja plaukstas un raucās čokurā, bet visi stāvēja izstiepušies kā stīgas, skatoties tieši uz priekšu, un tikai šis padzīvojušais cilvēks pusmilitārajā formā, partneris, pretinieks, lēni ar nedzirdamiem soļiem pastaigājās tukšajā telpā zāles vidū, viegli noliecis masīvo sirmojošo galvu, salicis rokas uz muguras, ar kreiso roku saspiedis labās delnu.
Un kad Andrejs iegāja, un kad visi piecēlās un jau kādu laiku stāvēja, un kad zem zāles velvēm jau pieklusa, iepinoties purpurā un zeltā, šī tik tikko dzirdamā it kā atvieglojuma nopūta, šis cilvēks vēl turpināja pastaigāties, un tad pēkšņi, pussolī, apstājās un ļoti vērīgi bez smaida paraudzījās uz Andreju, un Andrejs ieraudzīja, ka viņa mati uz lielā galvaskausa ir reti un sirmi, piere zema, kuplās ūsas – arī retas un rūpīgi apcirptas, bet vienaldzīgā seja – dzeltenīga, ar nelīdzenu it kā izrakņātu ādu.
Nebija vajadzības stādīties priekšā, un nebija vajadzīgas apsveikuma runas.
Viņi nosēdās pie inkrustēta galdiņa, Andrejam gadījās melnie, bet padzīvojušajam partnerim – baltie, īstenībā dzeltenīgie, un cilvēks ar izrakņāto seju pastiepa mazu bezspalvainu roku, divos pirkstos paņēma bandinieku un izdarīja pirmo gājienu. Andrejs tūlīt pat pretī pavirzīja savu bandinieku, kluso uzticamo Vanu, kurš vienmēr vēlējās tikai vienu – lai viņu liek mierā – un šeit viņam būs nodrošināts kāds, gan visai apšaubāms un relatīvs, miers, šeit pašā notikumu centrā, kas, protams, izvērsīsies, kas ir neizbēgami, un Vanam klāsies grūti, bet tieši šeit viņu varēs atbalstīt, piesegt, aizsargāt – ilgi, bet, ja gribēs, bezgalīgi ilgi.
Divi bandinieki stāvēja viens pret otru, pieri pierē, tie varēja saskarties, varēja apmainīties beznozīmes vārdiem, varēja vienkārši klusībā lepoties ar sevi, lepoties ar to, ka, lūk viņi, vienkarši bandinieki, ir ar sevi iezīmējuši to galveno asi, ap kuru tagad izvērsīsies visa spēle.
Bet tie nevarēja neko viens otram padarīt, viņi viens pret otru bija neitrāli, tie atradās dažādās kaujas dimensijās – sīkais dzeltenais Vans ar ierasti plecos ierauto galvu un druknais, kavalēriski līkkājainais vīrelis burkā (apmetnī) un papahā, ar necilvēcīgām pūkainām ūsām, ar kaulainu seju un stingrām viegli iešķībām acīm.
Uz šaha lauciņa atkal bija līdzsvars, un šim līdzsvaram bija jāturpinās visai ilgi, jo Andrejs zināja, ka viņa partneris ir ģeniāli piesardzīgs, kurš vienmēr uzskata, pats vērtīgākais ir cilvēki, tātad Vanam tuvākajā laikā nekas nedraud, un Andrejs rindās sameklēja Vanu un viegli uzsmaidīja tam, bet tūdaļ pat aizvirzīja acis, jo satika uzmanīgo un sēro Donalda skatienu.
Partneris domāja, nesteidzīgi klaudzinot ar gara papirosa iemuti pa galdiņa perlamutrā inkrustēto virsmu, un Andrejs no jauna pašķielēja uz sienu malās pamirušajām rindām, bet tagad viņš jau neskatījās uz savējiem, bet uz tiem, kuri bija viņa pretinieka rīcībā. Tur gandrīz nebija pazīstamu seju: kaut kādi neticami saprātīga izskata ļaudis civilapģērbā, ar bārdām, vecmodīgās kaklasaitēs un vestēs, kaut kādi militāristi neparastās formās, ar daudziem rombiem pogcaurumos, ar ordeņiem, kas pieskrūvēti uz muarē padrēbes… Kur viņš tādus savācis, ar vieglu izbrīna nodomāja Andrejs un atkal paskatījās uz izvirzīto balto bandinieku. Vismaz šis bandinieks viņam bija labi zināms – kādreiz slavens cilvēks, kurš, kā čukstējās pieaugušie, nav attaisnojis uz viņu liktās cerības un tagad, var teikt, ir nogājis no skatuves. Viņš, redzams, arī pats to zināja, bet īpaši neskuma – stāvēja, stingri ieķēries grīdā ar līkajām kājām, virpināja savas milzu ūsas, caur pieri skatoties uz visām pusēm, un no viņa asi smirdēja pēc vodkas un zirga sviedriem.
Partneris pacēla virs šaha lauciņa roku un pārcēla otru bandinieku. Andrejs aizvēra acis. To viņš nekādi negaidīja. Kā tad tā – tieši tagad? Kas ir šis?
Skaista bāla seja, iedvesmota un tajā pat laikā atgrūdoša ar kaut kādu augstprātību, zilgans pensnejs, eleganta cirtaina bārdiņa, melna matu guba pār gaišu pieri – Andrejs šo cilvēku nekad agrāk nebija redzējis un nevarēja pateikt, kas viņš tāds, bet, acīmredzami, tas bija svarīgs cilvēks, jo valdonīgi un strupi runāja ar līkkājaino vīreli burkā, bet tas tikai kustināja ūsas, kustināja punus uz vaigu kauliem un pastāvīgi novērsa sānis viegli iešķībās acis, kā milzīgs mežonīgs runcis pašpārliecināta dresētāja priekšā.
Bet viņu attiecības nebija Andreja darīšana – tika izšķirts Vana liktenis, mazā visu dzīvi mocījušamies Vana liktenis. Nu jau ar pavisam plecos ierauto galvu, kurš gatavs visļaunākajam, un te varēja būt tikai viens no trim: vai nu Vanu, vai Vans, vai atstāt visu kā ir; iekārt nenoteiktībā šo divu dzīves – augstā stratēģijas valodā to sauc par “nepieņemtu dāmas gambītu”, – un Andrejs tādu turpinājumu pazina, un viņš zināja ka tāds tiek ieteikts mācību grāmatās, zināja, ka tā ir ābece, bet viņš nespēja izturēt pat domu par to, ka Vans vēl ilgas spēles stundas karāsies mata galā, aukstiem pirmsnāves sviedriem klāts, un spiediens uz viņu pastāvīgi pieaugs un pieaugs, kamēr beidzot baisais saspringums šajā punktā nekļūs galīgi nepanesams, gigantiskais asiņainais augonis pārsprāgs, un no Vana nepaliks ne pēdu.
To es neizturēšu, nodomāja Andrejs. Un, galu galā, es galīgi nepazīstu šo cilvēku pensnejā, kāda man tur darīšana, kāpēc man viņš būtu jāžēlo, ja pat mans ģeniālais partneris domāja tikai dažas minūtes, pirms izlēma piedāvāt šādu upuri…
Un Andrejs noņēma no šaha lauciņa balto bandinieku un tā vietā nolika savu melno, un tajā pat acumirklī ieraudzīja, kā mežonīgais runcis burkā pēkšņi pirmo reizi dzīvē ieskatījās dresētājam tieši acīs un miesaskārā smīnā atņirdza dzeltenus nosmēķētus ilkņus. Un tūlīt pat kāds melnīgsnējs, olīvkrāsā melnīgsnējs, kurš neizskatījās pēc krieva, pat ne pēc eiropieša, ieslīdēja starp rindām pie zilganā pensneja, novicināja milzīgu sarūsējušu lāpstu, un pensnejs kā zils zibens pašķīda uz sāniem, bet cilvēks ar diža tribūna un nekļuvuša tirāna bālo seju vāji iekliedzās, tā kājas aizlūza, un nelielais labi veidotais ķermenis aizripoja pa izrobotajiem senajiem pakāpieniem, tropiskās saules nokveldētiem, notraipoties baltos putekļos un koši sarkanās lipīgās asinīs… Andrejs atņēma elpu, norija traucējošo kunkuli kaklā un atkal paskatījās uz šaha lauciņu.
Un tur jau blakus stāvēja divi baltie bandinieki, bet centru bija stingri ieņēmis stratēģijas ģēnijs, un bez tam, no dziļuma Vanam tieši krūtīs tēmēja nenovēršamas nāves rēgainais redzoklis – te vairs ilgi domāt nevarēja, te lieta attiecās ne tikai uz Vanu: viena vienīga aizkavēšanās, un baltais zilonis (laidnis) izlauzīsies operatīvajos plašumos – tas jau sen sapņo izrauties operatīvajos plašumos, šis slaidais staltais skaistulis, ordeņu zvaigznājiem, nozīmēm, rombiem, uzšuvēm krāšņotais lepnais skaistulis ar ledainajām acīm un tuklajām kā jauneklim lūpām, jaunās armijas lepnums, jaunās valsts lepnums, tādu pat augstprātīgu, ordeņiem, nozīmēm, uzšuvēm nosētu rietumu kara mākslas lepnuļu sāncensis. Kas tādam Vans? Desmitus tādu Vanu viņš ir pazudinājis ar paša roku; tūkstošiem tādu Vanu, netīru, utainu, izbadējušu, akli ieticējušu viņam, pēc viena viņa vārda, nikni lamādamies, ir gājuši visā augumā pret tankiem un ložmetējiem, un tie no viņiem, kuri brīnumainā kārtā palikuši dzīvajos, tagad jau palutināti un paēduši, bija gatavi iet arī tagad, gatavi atkārtot visu no jauna…
Nē, šim cilvēkam nedrīkstēja atdot ne Vanu, ne centru. Un Andrejs ātri pabīdīja uz priekšu bandinieku, kurš stāvēja pa tvērienam, neskatoties, kas tas ir, un domājot tikai par vienu – piesegt, atbalstīt Vanu, aizsargāt viņu kaut tikai no aizmugures, parādīt dižajam tankistam, ka Vans, protams, viņa varā ir, bet tālāk par Vanu viņam tikt neizdosies. Un dižais tankists to saprata, un viņa jau iespīdējušās acis atkal miegaini paslēpās zem skaistiem smagiem plakstiņiem, bet viņš aizmirsa, acīmredzot, tāpat kā bija aizmirsis un pēkšņi ar kādu baisu iekšēju apskaidrību saprata Andrejs, ka šeit visu izšķir ne jau viņi – ne bandinieki, ne laidņi un pat ne torņi un dāmas. Un, tiklīdz kā mazā bezspalvu roka pacēlās pār šaha lauciņu, tā Andrejs, jau sapratis, kas tūlīt notiks, aizsmacis ieķērcās: “Palabošu…” saskaņā ar cēlo spēles kodeksu un tik steidzīgi, ka pat pirkstus savilka krampji, apmainīja vetām Vanu un to, kurš viņu atbalstīja. Veiksme viņam uzsmaidīja vāri: viņš bija atbalstījis Vanu, bet Vanu nomainīja Vaļka Soifertiss, ar kuru Andrejs bija sešus gadus nosēdējis vienā solā, un kurš tā kā tā jau ir miris četrdesmit devītajā gadā kuņģa čūlas operācijas laikā.
Ģeniālā partnera uzacis lēnām pacēlās, brūnganās ar lāsumiņiem acis brīnīdamās izsmējīgi samiedzās. Protams, viņam bija smieklīgs un nesaprotams tāds gan taktiski, gan vēl vairāk stratēģiski bezjēdzīgs gājiens. Turpinot mazās vājās rokas kustību, viņš to apturēja virs laidņa, vēl dažas sekundes domīgi pavilcinājās, tad viņa pirksti pārliecinoši satvēra figūras lakoto galviņu, laidnis devās uz priekšu, klusi piesita melnajam bandiniekam, nobīdīja to un nostiprinājās tā vietā. Ģeniālais stratēģis vēl lēni izcēla sisto bandinieku ārpus lauka, bet cilvēku grupiņa baltos virsvalkos, lietpratīgi un savākušies, jau ielenca ķirurģiskos ratiņus, uz kuriem gulēja Vaļka Soifertiss, – pēdējo reizi Andreja acu priekšā nozibēja tumsnējais slimības sagrauztais profils, un ratiņi izzuda operācijas zāles durvīs…
Andrejs paraudzījās uz dižo tankistu un viņa pelēkajās caurspīdīgajās acīs ieraudzīja tās pašas šausmas un smago nesapratni, kuru izjuta arī pats. Tankists, bieži mirkšķinādams, skatījās uz ģeniālo stratēģi un neko nesaprata. Viņš bija radis domāt milzu mašīnu un cilvēku masu pārvietošanās telpā kategorijās, savā naivumā un vientiesībā viņš bija radis uzskatīt, ka visu un uz visiem laikiem izšķirs viņa bruņotās armādas, kas pārliecinoši stumjas caur svešām zemēm, un daudzmotoru ar bumbām un parašutistiem piekrautie lidošie cietokšņi, kas peld mākoņos virs svešām zemēm; viņš bija izdarījis visu iespējamo, lai šis skaidrais sapnis varētu tikt īstenots jebkurā nepieciešamības brīdī… Protams, viņš sev dažkārt atļāvās šaubas par to, ka ģeniālais stratēģis ir tik ģeniāls un spēs viennozīmīgi noteikt šo nepieciešamības brīdi un bruņoto triecienu nepieciešamos virzienus, un tomēr viņš nekādi nesaprata (un tā arī nepaspēja saprast), kā varēja upurēt tieši viņu, tādu talantīgu, tādu nenogurdināmu un neatkārtojamu, kā varēja upurēt visu to, kas bija radīts ar tādām pūlēm un piespiešanos…
Andrejs ātri nocēla viņu no galda, nost no acīm, un viņa vietā uzlika Vanu.
Cilvēki zilās naģenēs (“zilcepures”, čekisti) izspiedās caur rindām, rupji sagrāba dižo tankistu aiz pleciem un rokām, atņēma ieroci, ar šņirkstoņu iesita pa skaisto kopto seju un aizvilka akmens maisā, bet ģeniālais stratēģis atmetās krēsla atzveltnē, apmierināti samiedza acis un, salicis rokas uz vēdera, pavirpināja īkšķus. Viņš bija apmierināts. Viņš bija atdevis laidni par bandinieku un bija ļoti apmierināts. Un tad Andrejs pēkšņi saprata, ka viņa, stratēģa, acīs tas viss izskatās pavisam citādi: viņš bija veikli un negaidīti novācis viņam traucējošo laidni un vēl piedevām dabūja bandinieku – lūk, kā tas izskatījās īstenībā…
Dižais stratēģis bija vairāk kā stratēģis. Stratēģis vienmēr grozās savas stratēģijas ietvaros. Dižais stratēģis bija atteicies no jebkādiem ietvariem. Stratēģija bija tikai viņa spēles niecīga sastāvdaļa, tā viņam bija tikpat nejauša kā Andrejam – kaut kāds gadījuma rakstura iegribā veikts gājiens. Dižais stratēģis bija kļuvis dižs tieši tāpēc, ka izprata (un varbūt zināja kopš dzimšanas): vinnē nepavisam ne tas, kurš prot spēlēt pēc visiem noteikumiem, bet gan tas, kurš vajadzīgā brīdī prot atteikties no visiem noteikumiem, uztiept spēlei savus likumus, kurus pretinieks zināt nevar, un kad vajag – atteikties arī no tiem.
Kur ir teikts, ka paša figūras ir mazāk bīstamas kā pretinieka figūras? Blēņas, paša figūras ir daudz bīstamākas kā pretinieka figūras. Kur ir teikts, ka karali vajag sargāt un izvest no šaha situācijas? Blēņas, nav tādu karaļu, kurus nevarētu vajadzības gadījumā aizvietot ar kādu nebūt zirgu vai pat bandinieku. Kur ir teikts, ka bandinieks, kurš ir izlauzies uz pēdējo horizontāli, noteikti kļūs par figūru? Blēņas, dažkārt ir daudz lietderīgāk atstāt to par bandinieku – lai pastāv bezdibeņa malā par mācību citiem bandiniekiem…
Bet spēle turpinājās. Andrejs krampjaini aizstāvējās, atkāpās, manevrēja un pagaidām viņam izdevās izdarīt tā, ka mira jau tā mirušie. Lūk, aiznesa Donaldu ar cauršautu sirdi un nolika uz galdiņa blakus glāzei viņa pistoli un pirmsnāves vēstuli: “Atnākot nepriecājies, aizejot – neskumsti. Pistoli atdodiet Voroņinam. Kādreiz noderēs”… Lūk jau brālis ar tēvu nonesa pa apledojušajām kāpnēm un pagalmā līķu grēdā nolika vecmammas, Jevgeņijas Romana meitas ķermeni, iešūtu vecos palagos… Lūk, arī tēvu apglabāja brāļu kapā kaut kur Piskarjovkā (Piskarjovas kapsēta), un drūms vadītājs, slēpdams neskūto seju no griezīgā vēja, pabraukājās ar asfaltrulli atpakaļ un uz priekšu pa sastingušajiem līķiem, tos sablietēdams, lai vienā kapā saiet vairāk… Bet dižais stratēģis vēlīgi, jautri un ļaunā priekā izrēķinājās ar savējiem un svešiem, un visi viņa izlutinātie cilvēki ar bārdiņām un ordeņiem šāva sev deniņos, metās ārā pa logiem, mira baismīgās spīdzināšanās, viens pāri otram traucās dāmās un palika bandiniekos…
Un Andrejs arvien mokošāk pūlējās saprast, kas tā ir par spēli, kuru viņš spēlē, kāds ir tās mērķis, kādi noteikumi un viņu līdz dvēseles dziļumiem plēsa pušu jautājums: kā gan viņš kļuva par dižā stratēģa pretinieku, viņš, tā armijas uzticīgais kareivis, gatavs jebkurā brīdī mirt par viņu, gatavs slepkavot par viņu, kurš nepazina nekādus citus mērķus, izņemot viņa mērķus, kurš neticēja nekādiem līdzekļiem, izņemot viņa norādītos līdzekļus, kurš nešķīra dižā stratēģa nodomus no Visuma nodomiem.
Viņš kāri, nejuzdams nekādas garšas, izlaka šampānieti, un tad pēkšņi žilbinoša atklāsme nogāzās uz viņu. Nu protams, viņš nav nekāds dižā stratēģa pretinieks! Nu protams, lūk, kas par lietu! Viņš ir viņa sabiedrotais, uzticams viņa palīgs, lūk tas ir – šīs spēles galvenais noteikums!
Spēlē ne jau pretinieki, spēlē tieši partneri, sabiedrotie, neviens nezaudē, visi tikai vinnē… Izņemot, protams, tos, kuri nenodzīvo līdz uzvarai…
Kāds pieskārās viņa kājai un ierunājās zem galda: “Esiet tik laipns, pavirziet kājiņu…” Andrejs palūkojās zem kājām. Tur melnēja spoža peļķe, un ap to ar lielu tumšiem plankumiem klātu izkaltušu lupatu četrrāpus ņemās plikpaurains punduris. Andrejam aizmiglojās, un viņš atkal sāka skatīties uz šaha lauciņu. Viņš jau bija upurējis visus mirušos, tagad viņam bija palikuši tikai dzīvie. Dižais stratēģis galdiņa otrā pusē ziņkārīgi vēroja viņu un, šķiet, pat uzmundrinoši māja ar galvu, atkailinot pieklājīgā smaidā mazus retus zobus, un te nu Andrejs sajuta, ka vairs nespēj. Diža spēle, cēlākā no visām spēlēm, spēle dižāko mērķu vārdā, kādus vien kādreiz ir sev uzstādījusi cilvēce, bet spēlēt to tālāk Andrejs nespēja.
“Iziet…” – viņš aizsmacis teica. “Uz brītiņu”.
Tas viņam sanāca tik klusi, ka viņš tik tikko sadzirdēja sevi, bet visi uzreiz paskatījās uz viņu. Zālē atkal iestājās klusums, un naģenes nadziņš nez kāpēc viņam vairs netraucēja, un viņš tagad varēja skaidri, acs acī ieraudzīt visus savējos, visus, kuri vēl palikuši dzīvi.
Drūmi uz viņu, pakrakšķinot cigāriņu, skatījās milzīgais tēvocis Jura savā līdz galam atpogātajā izbalējušajā gimnasķorkā (krievu zaldātu formas krekls); skurbi smaidīja Selma, izgāzusies krēslā ar augsti saceltām kājām, tā ka varēja redzēt dupsīti rozā biksītēs; nopietni un saprotoši skatījās Kensijs, bet blakus viņam – sapinkājies, kā vienmēr mežonīgi neskūtais Voloģka Dmitrijevs – te bija visi, visi paši tuvākie, paši dārgākie, un visi skatījās uz viņu, un katrs savādāk, un tajā pat laikā viņu skatienos bija arī kaut kas kopējs, kaut kāda attieksme pret viņu: līdzcietība? uzticība? žēlums? – nē, ne tas, un viņš tā arī nesaprata, kas īsti, jo pēkšņi starp labi pazīstamām un pierastām sejām ieraudzīja kādu pavisam nepazīstamu cilvēku, kādu aziātu ar dzeltenīgu seju un iešķībām acīm, nē, ne Vanu, kādu izsmalcinātu, pat elegantu aziātu, un vēl viņam izskatījās, ka aiz šā nepazīstamā muguras slēpjas kāds pavisam maziņš, netīrs, noskrandis, droši vien pamests bērns…
Un viņš piecēlās, strauji ar skrapšķi atgrūda krēslu un aizgriezās no tiem visiem, un, izdarījis kaut kādu nesaprotamu žestu uz dižā stratēģa pusi, steidzīgi izgāja ārā no zāles, spiežoties cauri nez kādu pleciem un vēderiem, atbīdot kādu no ceļa, un, gluži kā viņu mierinādams, kāds netālu noburkšķēja: “Nu ko, to noteikumi pieļauj, lai padomā, lai paspriež… Tikai jāaptur pulksteni…”
Pilnīgi nokausēts, mikls no sviedriem, viņš izlauzās kāpņu laukumiņā un apsēdās tieši uz paklāja, netālu no karsti kvēloša kamīna.
Naģene atkal noslīdēja viņam uz acīm, tā ka viņš pat nepūlējās saskatīt, kas tur aiz kamīna notiek, un kas par ļaudīm sēd ap kamīnu, viņš tikai ar savu miklo un gluži kā sasisto ķermeni sajuta sausu karstumu, un redzēja uz saviem zābakiem apkaltušus, bet vēl arvien lipīgus plankumus, un cauri mājīgajai kvēlošo pagaļu sprakšķēšanai dzirdēja, kā kāds nesteidzīgi, ar gaumi, ieklausīdamies savā samtainajā balsī, stāsta:
“ …Iedomājieties, skaistulis, plecos slīpais sažeņ (сажень, domājams, kāda goda vai pakāpes zīme), triju Slavas ordeņu kavalieris, bet pilnu šo ordeņu lenti, man jums jāteic, deva ne jau katram, tādu bija mazāk kā Padomju Savienības Varoņu. Lielisks bija biedrs, mācījās teicami un visādas tādas lietas. Starp citu, viņš drīz kaut kur pazuda. Tad, lūk, pazuda daudzi no mums: pavēlniecības rīkojums, bet armijā nevaicā, kurp un kāpēc… Vairāk es viņu neredzēju…”
Un arī es, nodomāja Andrejs. Arī es vairs neredzēju. Bija divas vēstules – viena mammai, viena man. Un bija paziņojums mammai: “Jūsu dēls, Sergejs Mihaila dēls Voroņins, ir gājis bojā ar godu, izpildot pavēlniecības kaujas uzdevumu”. Tas bija Korejā. Zem sārtajām akvareļkrāsas Korejas debesīm, kur dižais stratēģis pirmoreiz izmēģināja savus spēkus cīņā ar amerikāņu imperiālismu.
Viņš tur veda savu dižo spēli, bet Serjoža tur palika ar savu pilno Slavas ordeņu komplektu …
Negribu, nodomāja Andrejs. Negribu es šo spēli. Var būt, tā tam visam jābūt, varbūt arī bez šās spēles nevar. Var jau būt. Pat droši vien.
Bet es nespēju… Neprotu. Un pat mācīties negribu… Ko nu, viņš rūgti nodomāja. Tātad esmu slikts kareivis. Pareizāk sakot, esmu vienkārši kareivis.
Tikai kareivis. Tas pats, kurš neprot domāt un kuram tāpēc ir jāpakļaujas akli. Un neesmu es nekāds partneris, ne sabiedrotais dižajam stratēģim, bet sīka skrūvīte viņa kolosālajā mašīnā, un mana vieta ir nevis aiz galda viņa neizprotamajā spēlē, bet blakus Vanam, tēvocim Juram, Selmai… Esmu vidēji spējīgs niecīgs zvaigžņu astronoms, un ja man izdotos pierādīt, ka pastāv kāds sakars starp plašajiem pāriem un Shilta straumēm, man tas būtu jau ļoti ļoti daudz. Bet, kas attiecas uz dižiem lēmumiem un dižiem sasniegumiem…
Un te nu viņš atcerējās, ka vairs nav zvaigžņu astronoms, ka viņš ir prokuratūras izmeklētājs, ka viņam ir izdevies gūt vērā ņemamas sekmes: ar īpaši sagatavotas aģentūras palīdzību, ar īpašiem izmeklēšanas paņēmieniem atklāt šo noslēpumaino Sarkano Ēku un tikt tajā iekšā, atklāt tās baismīgos noslēpumus, radīt visus priekšnoteikumus šīs mūsu dzīves ļaundabīgās parādības veiksmīgai iznīcināšanai…
Atspiedies uz rokām, viņš nošļūca pakāpienu zemāk. Ja es tagad atgriezīšos pie galda, no Ēkas vairs ārā netikt. Tā mani aprīs. Tas nu ir skaidrs: tā ir aprijusi jau daudzus, par to ir liecinieku liecības. Bet ne tikai tur ir tā lieta. Lieta ir tāda, ka man ir jāatgriežas savā kabinetā un jāatmudžina šis mezgls. Lūk mans pienākums. Lūk, kas man tagad jāizdara. Viss pārējais ir mirāža…
Viņš atkal nošļūca par diviem pakāpieniem. Ir jāatbrīvojas no mirāžas un jāatgriežas pie lietas. Šeit nav nekā nejauša. Šeit viss ir lieliski izdomāts. Šī briesmīgā burvestība, kuru sabūvējuši provokātori, kuri tiecas iznīcināt ticību pilnīgai uzvarai, samaitāt morāles un pienākuma jēdzienus. Un nav jau nejaušība, ka vienā Ēkas pusē ir šis netīrais kinoteātrelis ar nosaukumu “Jaunais iluzions”. Jaunais! Pornogrāfijā nekā jauna nav, bet tas – jaunais! Viss skaidrs! Un kas otrā pusē? Sinagoga…
Viņš ātri ātri nošļūca pa pakāpieniem lejā un tika līdz durvīm, uz kurām bija uzraksts “Izeja”. Jau pieķēries durvju rokturim, jau uzgūlies tam, jau pārvarējis čīkstošās atsperes pretestību, viņš pēkšņi saprata, kas bija tas kopīgais uz viņu vērsto acu izteiksmē, tur augšā.
Pārmetums.
Viņi zināja, ka viņš neatgriezīsies. Viņš pats par to vēl nebija iedomājies, bet viņi jau zināja noteikti…
Viņš izvēlās uz ielas, kāri ierija milzīgu mitrā miglainā gaisa malku un ar no laimes pamirstošu sirdi ieraudzīja, ka te ir viss pa vecam: migla pa labi Galvenajā ielā, migla pa kreisi Galvenajā ielā, bet iepretī otrā pusē motocikls ar blakusvāģi.
Un te balss viņa iekšpusē pēkšņi skaļi noteica: “Laiks!” – un Andrejs iestenējās, ieraudājās no izmisuma, tikai tagad atcerējies galveno, pašu baismīgāko spēles noteikumu.
Noteikums, kurš ir izdomāts īpaši pret tādiem, lūk, inteliģentiem vientiesīšiem un izsmalcinātajiem (чистоплюй): tas, kurš ir pārtraucis spēli, tas ir padevies un zaudē visas savas figūras.
Ar brēcienu “Nevajag!” Andrejs pagriezās pret vara rokturi.
Bet bija jau par vēlu. Ēka gāja projām.
Tā lēni kāpās atpakaļ necaurredzamā drūmo sinagogas pažobeļu un “Jaunā iluziona” tumsā. Tā aizslīdēja ar skaidri dzirdamu krakšķēšanu, šņirkstoņu, stikliem šķindot, pārseguma sijām krakšķot”.

39. Dubultstandartu stratagēma

Katra attīstīta sabiedrība pasludina savas vērtības.
Pasludināmajām vērtībām ir absolūta daba.
Ja runa ir par demokrātiju un brīvību, tiek priekšstatīts, ka tās ir vienādi svarīgas visur, gan Eiropā, gan Amerikā, gan Āfrikā.
Ja runa ir par cilvēktiesībām, tad tiek priekšstatītas visu cilvēku tiesības bez izņēmuma.
Visiem cilvēkiem tiek noteikti vienādi likumi, visi ir vienādi tiesas priekšā, un tiem ir vienādi jānes likuma noteikta atbildība par nodarītiem pārkāpumiem. Visiem cilvēkiem pastāv vienādas morāles un tikuma normas.
Bet īstenībā tas viss gluži tā nav.
Īstenībā tiesības interpretēt normas un noteikumus pieder stiprākajam. Jo agrīnākā attīstības pakāpē atrodas sabiedrība, jo spilgtāk izpaužas šis likums.
Stiprā tiesības var izpausties privātās attiecībās, attiecībās starp grupām, valstīm, nācijām.

x x x

Amerikas atklāšana 1492.gadā kļuva par tās iedzīvotāju pašu lielāko traģēdiju. Iekarotāji bija labi kristieši, bet tieši tie iznīcināja ievērojamu daļu Jaunās pasaules pamatiedzīvotāju daļu.
Spāņu ieceļotāju attieksme pret indiāņiem bija atklāti mežonīga.
Kā rakstīja viņu laikabiedrs, “spāņi izlaupīja viņu bagātības, viņu acu priekšā izvaroja sievas un meitas, un viscietsirdīgākajā veidā kropļoja pašus, ar baudu atcirta tiem rokas, kājas, ausis, izrāva acis, un mēles, kāra, dedzināja, nospieda uz zemes to bērnus un atdeva tos suņiem aprīšanai”.
Līdz Kolumbam Espanjolas salā dzīvoja daži simti tūkstošu cilvēku, 1508.gadā bija palikuši sešdesmit tūkstoši, 1512.gadā – divdesmit tūkstoši, 1548.gadā – divsimt pamatiedzīvotāji.
Spāņi sagrāba Kubas indiešu virsaiti Gatuei un piesprieda tam nāves sodu. Pirms soda izpildes pie Gatuei piegāja garīdznieks un sāka pierunāt to kļūt par kristieti, jo tādā gadījumā viņš, Gatuei, nokļūšot paradīzē. Virsaitis padomāja un pavaicāja garīdzniekam: “Un kas tā paradīze tāda ir”? Mūks īsi pastāstījis par paradīzi un elli. “Bet vai baltie arī būs paradīzē?” jautājis Gatuei. “Protams”, – atbildējis izbrīnītais garīdznieks. “Es atdodu savu dzīvību cīņā ar baltajiem”, – teicis virsaitis,- “un ja baltie būs paradīzē, tad es gribu ellē. Atkāpies, uzmācīgais cilvēk, un netraucē man nomirt”.
Kubas salā indiāņi līdz pēdējam tika iznīcināti 1548.gadā, Jamaikā – 1558.gadā.

x x x

No spāņiem neatpalika angļi un franči.
Uz eiropiešu izsēšanās brīdi Ziemeļamerikā dzīvoja apmēram 400 indiāņu ciltis, kuru iedzīvotāju skaits tiek vērtēts uz 1-2 miljoniem cilvēku. Ziemeļamerikas indiāņu iznīcināšana notika visur, plānveidīgi un nenovēršami.
Divdesmitā gadsimta sākumā ASV teritorijā dzīvoja apmēram 200 tūkstoši indiāņu.
1703.gadā Jaunanglijā par katru indiāņa skalpu izsniedza prēmiju 40 sterliņu mārciņu, 1744.gadā par vīrieša skalpu maksāja 100 mārciņas, par sievietes vai bērna – 50 sterliņu mārciņas.
Pēc ievērojamas indiāņu daļas iznīcināšanas sākās masveidīga vergu ievešana no Afrikas.
Ar 1698.gadu vergu tirdzniecībā iesaistījās Jaunanglijas iedzīvotāji.
Jau 1715.gadā vienu trešdaļu no Virdžīnijas iedzīvotājiem sastādīja nēģeri. 1760.gadā Dinvidkarolīnā nēģeru skaits pārsniedza balto skaitu. Bet 1776.gadā uz trīsarpus miljoniem Ziemeļamerikas koloniju iedzīvotājiem bija apmēram piecsimt tūkstoši nēģeru. Verdzību ASV atcēla tikai 1863.gadā.
Valsts, kura uzskata sevi par demokrātijas un brīvības balstu, iznīcināja kontinenta pamatiedzīvotājus, dzīvus palikušos sadzina rezervātos un vairāk kā pusotru gadsimtu izmantoja vergu darbu.
Nēģerus un indiāņus vienkārši neuzskatīja par cilvēkiem.
Līdztiesību ar baltajiem melnie ASV iedzīvotāji izcīnīja tikai divdesmitā gadsimta otrajā pusē.

x x x

(Iespraudums – viena no Sibīrijas pēdējām “atbrīvošanas” epizodēm. “Čekisti ar artilērijas uguni nolīdzināja no zemes virsas tungusu jurtas, kur slēpās sievietes, bērni, vecie; ar ložmetēju uguni slīcināja bērzu tāšu laivas ar mierīgiem medniekiem un zvejniekiem. Vietējos nekaunīgi aplaupīja, uzliekot neizpildāmus “nodokļus” burtiski par visu: par medījumu, par ieročiem, par malku, par suņiem, koku mizu utt.” http://ilin-yakutsk.narod.ru/1998-1/24.htm ; skat.arī http://awantag.ru/sibir/31-narodnye-vosstaniya.html Ko mēs uzzinātu, ja krievi būtu tik rūpīgi dokumentējuši savus noziegumus kā konkistadori? – I.L.)
x x x

Īstā prakse ir tāda, ka katra sabiedrība mēģina savā veidā un savās interesēs tulkot taisnīguma, vienlīdzības, kārtības jēdzienus.

x x x

Krievijā tāpat kā PSRS pastāvēja un pastāv daudz dažādas cilvēku grupas, kurām praktiski atņemtas iespējas īstenot savas tiesības, kuras pasludina likums un valsts. Pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā sadrūp pret dubultstandartu īsto praksi.
Pie šīm grupām pieder termiņa karadienesta karavīri.
Padomju laikā Padomju Armijā bija viscaur izplatīta ģedovščina. Katrs zaldāts pirmajā dienesta gadā lielākā vai mazākā mērā tika pakļauts apņirgāšanai un spaidiem no vecāko iesaukumu puses. Sūdzēties bija bezcerīgi un maksāja dārgāk. Pēc tam pats pārvērtās par apspiedēju. Dažās daļās karavīri tika dalīti pēc nacionālās pazīmes, nevis iesaukuma gada. Tad daudzskaitlīgākais vai saliedētākais un agresīvākais grupējums apspieda vājākos. Caur šo skolu gāja cauri vairāk kā puse valsts vīriešu kārtas iedzīvotāju.
Cita grupa, kam nav iespēju īstenot savas pasludinātās tiesības – ieslodzītie un tie, kas atrodas izmeklēšanas izolātoros.
Krievijai jauna grupa, kam nav nekādu tiesību, – kaujas darbības rajonos dzīvojošie iedzīvotāji.
Bet Krievijas problēmas nekad nevarēs tikt atrisinātas ar Rietumu spiedienu.

x x x

Iecienīta Rietumu ārpolitikas tēma divdesmitā gadsimta beigās – cilvēktiesības, kas īstenībā tiek izmantotas politiskajos tirgos un spiediena izdarīšanai, nevis īstām darbībām attiecībā uz noteiktiem cilvēkiem. (Atcerēsimies gan, ka pēdējie politieslodzītie, arī Gunārs Astra, PSRS Krievijā tika atbrīvoti tieši Rietumu spiediena rezultātā – I.L.)
Tomēr dubultstandartu politika tiek plaši lietota ārpolitikā un iekšpolitikā.
Pavaicājiet krievu cilvēkam – kas notiks, ja Maskavā uz vienu stundu naktī tiks atslēgta elektrība?
Atbilde ir vienkārša – sāks novērst bojājumu elektrostacijā.
Kas vēl notiks? Nu, droši vien tie, kam ir sveces, tās iedegs…
Bet kas notiks Ņujorkā, ja tajā uz 52 minūtēm diennakts tumšajā daļā pārtrūks elektroenerģijas padeve?
Atbilde ir. Un ne no minējumu jomas.
1977.gada 13.jūlijā Ņujorkā uz 52 minūtēm atslēdza elektroenerģiju. Valsts, kura uzskata sevi par brīvības balstu, vienas no galvenajām pilsētām ielās izgāja demokrātisku cilvēku pūļi.
Sākās nekārtības, ko pavadīja veikalu masveidīga aplaupīšana.
Kopējie zaudējumi no elektrības padeves pārtraukuma bija apmēram vienu miljardu dolāru.
Bet kāda ir amerikāņu mafijas gada peļņa no azartspēlēm, reketa, narkotiku, alkohola, tabakas neatļautas tirdzniecības, prostitūcijas?
Atbilde: apmēram 75 miljardi dolāru.
Tā nav sarkanā propaganda.
Tie ir 1986.gada Ginesa rekordu grāmatas dati.
Iznāk kaut kā dīvaini.
Savā valstī amerikāņi kārtību ievest nespēj (vai negrib), bet visai pasaulei māca pareizi dzīvot, uzskatot amerikāņu dzīvi par tuvu ideālam.

x x x

Noziedzības pasaulē dubultstandartu politika tiek lietota sen un iedarbīgi. Pēc noziedzības pasaules “jēdzieniem” (понятия) visi pilsoņi iedalās “ļaužos” (“люди” – klaidoņi), “krutajos puišos” (пацан)) un neaptēstajos (лох). Tas ir, tajos, kuri pieder, un kuri nepieder blēžu kastai.
Visi parastie cilvēki ir neaptēstie.
Nedaudz atsevišķi stāv menti (miliči). Bet arī menti var būt neaptēsti.
Neaptēstos ir jāizmanto, jāapkrāpj, jāekspluatē.
Dažas neaptēsto kategorijas nedrīkstēja aizstāvēt. Līdz pārbūvei šis likums ļoti strikti darbojās attiecībā uz spekulantiem, taksistiem un prostitūtām. Tie tika uzskatīti par (mentu) “likumīgu” medījumu, un neviens no “ļaužiem” nedrīkstēja tos ņemt savā aizbildnībā. (Vai slēptie varas grupējumi (kuri izpaudās, piemēram, Jūrmalgeitā) Latvijā nav “ļauži”, bet pārējie vēlētāji – “neaptēstie”? I.L.)

x x x

Sportā dubultstandartu stratagēma tiek lietota tad, kad kādai komandai vai sportistam vajag dot papildus priekšrocības komandu spēlē vai individuālās sacensībās. Tad mača tiesāšanu izkārto tā, ka visas svešā dalībnieka kļūdas tiek sodītas maksimāli, bet savu sportistu pārkāpumi tiek pastāvīgi nepamanīti. Neobjektīva tiesāšana ir izplatīta visās iespējamās cīņas jomās, pretinieks sāk satraukties, zaudēt pašsavaldību un vēl vairāk palielināt savas izredzes uz zaudējumu.

x x x

1996.gadā Krasnojarskas alpīnistu grupa kāpa Everestā pa ziemeļaustrumu nogāzi, atklājot jaunu maršrutu. Uz virsotni gāja Kohanovs, Kuzņecovs, Semikoļenovs. Alpīnisma pasaulē tas bija visai ievērojams notikums. Bet aizrobežu pasaulei šī uzkāpšana ne pārāk interesēja, jo sasniegums bija krievu. Krievijā šī ekspedīcija nepiesaistīja varas vai preses uzmanību, jo sportisti bija no Sibīrijas. Līdz tam un pēc tam krievu ekspedīcijas Everestā ar Maskavas sportistiem centrālie masu informācijas līdzekļi plaši atbalstīja, bet par sibīriešiem neviens īpaši neinteresējās.
Tālāk par visiem gāja Krasnojarskas novada administrācija. Tā sarīkoja savu varoņu godināšanu. Tas tika izdarīts ļoti oriģināli. Alpīnistus uzaicināja pie administrācijas, apsveica un izsniedza dāvanas. Alpīnists, Ārkārtējo situāciju ministrijas (МЧС – Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtējo situāciju un stihiska posta lietu ministrija) speciālists Valerijs Kohanovs saņēma kartona kārbu ar uzrakstu “dzīvoklis”. Un solījumu par dzīvojamās platības piešķiršanu. Apdzīvojamo platību nepiešķīra, bet kartona kārbu tomēr neatņēma.
1998.gadā Valerijs Kohanovs četru cilvēku grupas sastāvā nogāja no Novaja Zemļa salas caur Ziemeļpolu līdz Kanādas piekraste. Visu nepieciešamo grupa vilka uz ragavām. Kanādā par veiksmīgo ekspedīcijas pabeigšanu priecājās vairāk kā Krievijā, kur to vienkārši nepamanīja.
Pašlaik (2000.gads) Kohanovs pūlas atrast sponsorus pārgājiena atkārtošanai nu jau Antarktīdā. Vienīgā viņa problēma (no autora viedokļa) ir tā, ka viņš ir dzimis Krievijā, nevis Eiropā vai ASV, kur pret varoņiem attiecas ar cieņu.
Tā nu dzīvojam. Vieni krievu puiši uzkāpj pasaules augstākajās virsotnēs un kājām nostaigā gar Ziemeļpolu, citi dažādos karos atdod par savu valsti dzīvības. Tie, kuri pieaug un kuriem būtu tos jānomaina, skatās seriālus par amerikāņu supermeniem, “krutiem” bandītiem un elegantām prostitūtām.
Bet vara veltīgi meklē nacionālo ideju.

40. Kopīgie grēki

Grupējuma nodrošinājuma ( круговая порука – “Roka roku mazgā, abas netīras”) stratagēma. Pie kam grupējuma nodrošinājuma efekts dažiem dalībniekiem var izrādīties pavisam negaidīts.
Ja sodīs vienu, cietīs visi. Sods vai zaudējumu atlīdzināšana no vainīgās puses var izrādīties lielāka problēma par tiešo prasību cēloni. Šo stratagēmu ne vienmēr lieto stiprākais pret vājāko, ir iespējami visdažādākie varianti, par labu augstākam, zemākam vai līdztiesīgam partnerim.
Lielā firmā ierēdnis ir notērējis līdzekļus. Dažos gadījumos viņam piedod, jo iespējamais skandāls var firmai nodarīt lielākus zaudējumus kā pati zādzība.

x x x

Garīdznieki (partorgi, ģenerāļi) mēdz nodarīt amorālas darbības, izraisās skandāls, bet baznīca (kompartijas Centrālkomiteja, Ģenerālštābs) tos piesedz, lai neciestu tās autoritāte.
Krievijas Pareizticīgā baznīca kopš Pētera I laikiem ir bijusi valsts aparāta daļa. 1721.gadā viņš atcēla patriarha vēlēšanas, noteicis, ka augstākais Pareizticīgās baznīcas orgāns ir Vissvētākā sinode, kuru vada virsprokurors, ko nozīmē cars.
Tāds lietu stāvoklis saglabājās līdz 1917.gadam, kad Pagaidu valdība atkal atļāva pareizticīgo baznīcai izvēlēt savu vadību patstāvīgi.
Par patriarhu kļuva Tihons.
Pēc viņa nāves 1925.gadā jaunas vēlēšanas nenotika līdz 1943.gadam.
Visā padomju varas pastāvēšanas laikā baznīcas darbību un tās kadrus strikti kontrolēja valsts orgāni. Visi brīvie naudas līdzekļi tika “brīvprātīgi” nodoti Miera fondam. Beidzot, kopš deviņdesmito gadu sākuma, pirmo reizi pēc daudziem gadiem garīdznieki izrādījās atstāti paši savā vaļā. Un nekādas valsts kontroles!
Kas tik tur nesākās! Bet bija no kā sākties. Visas pagājušās desmitgades kadru pārbīdes pareizticīgajā baznīcā kontrolēja Valsts drošības komiteja (VDK, KGB). Visvadāmākie bija tie, kurus varēja paņemt uz āķa bez problēmām. Padevīgākie kadri izrādījās dzērāji, netradicionālu seksuālu izpriecu mīļotāji, izlaupītāji. Ļoti daudzi no šiem ļaudīm uzkāpa līdz pašiem augstākajām karjeras virsotnēm.
Pēdējos gados skandāli, kuri saistīti ar nekaunīgāko “baķušku” (garīgo tēvu) amorālu uzvedību, ir izšļakstījušies centrālās preses lappusēs.
Bet sodi vai nu nenotika, vai bija skaidri neatbilstoši nodarījumiem. Baznīca visiem spēkiem centās un cenšas slēpt savu kadru grēkus.

x x x

Autoram ir bijusi personīga pieredze saskarē ar kādu bīskapu Antoniju, 1991.gadā vairākus mēnešus nespējot uzzināt kārtību, kādā nodot pareizticīgajai katedrālajai baznīcai zvanu komplekta ar sešiem zvaniem dāvinājumu.
Zvanus izgatavoja četros mēnešos, tāds pat laiks tika patērēts to nodošanai. Antonijs te nokavēja sarunāto tikšanos, te neieradās vispār.
Beidzot tikšanās gandrīz notika.
Gandrīz, jo Antonijs piebrauca melnā mersedesā paša noteiktajā laikā, bet, pēc kalpojošo brāļu vārdiem, bija galīgi piedzēries (оказался пьяным в дым) un nevēlējās tādā veidā vest sarunas.
Noliktais laiks bija desmit no rīta.
Galu galā zvanus tomēr uzdāvināja, un tie vairākus gadus zvana, kā jau paredzēts.
Jaunā Krievija mēģina atdzemdināt pareizticību kā nacionālu reliģiju, bet kamēr pļēgurošana, sodomijas un pedofīlijas gadījumi garīdznieku vidū būs parasta prakse, šis uzdevums nav atrisināms.
Ja vēlaties iegūt valsts reliģiju – pārņemiet atbilstošā kontrolē kārtību valsts baznīcā (Taču ne KGB>FSB? I.L.). Visi līdzekļi un iespējas tam ir.
Ja nevēlaties – bučosiet rokas un pieņemsiet svētību no seksuālo minoritāšu rokām. Pati baznīca uz savu iniciatīvu nespēs veikt pašattīrīšanos, jo ievērojama daļa tās patreizējā kadru aparāta ir sasmērējušies (рыльца в пушку) un visiem spēkiem pretosies iznest mēslus no mājas.

x x x

Noziedznieki dažās savās operācijās iesaista milicijas priekšniecību vai tās radiniekus. Priekšnieki ir spiesti noziedzniekus piesegt. Noziedzniekiem tas nav jāatgādina. Priekšnieki paši zin, ar ko var beigties kopīgie grēki, ja tie tiks atklāti.
Krievu klasiskajiem kriminālistiem ir tāds jēdziens – parakstīties “расписаться”. Pēc tam, kad zagļu sapulcē kādam no nogrēkojušamies tiek piespriests nāves sods, visiem klātesošajiem ir jāiedur viņam ar nazi (пером) un tādā veidā jāiekļaujas noziegumā. Nav svarīgi, vai nogrēkojušamies dūriena brīdī ir bijis dzīvs, svarīgs ir piedalīšanās fakts.
Atteikties nav iespējams, tādā gadījumā tu būsi nākošais upuris.
Noziegums tad ir kļuvis kopīgs, starp tā dalībniekiem ir izveidojies grupējuma nodrošinājums. Reiz šādi “parakstījies”, cilvēks vairs nekad nevarēja izkļūt no zagļu klana un sākt parastu dzīvi.

x x x

Ne vienmēr kopīgie grēki nodrošina dzīvi bez problēmām. Dažreiz tieši tie kļūst par nepatikšanu cēloni.
Šajā darbā jau vairākas reizes ir minēts Alberts Anastasija, viens no Slepkavu korporācijas dibinātājiem un veterāniem.
Līdz zināmam brīdim viss viņa dzīvē kārtojās veiksmīgi.
Anastasija ASV ieradās 1917.gadā piecpadsmit gadu vecumā un ļoti drīz Ņujorkas mafijā kļuva pazīstams kā kvalificēts slepkava.
1921.gadā par slepkavības izdarīšanu viņš tika notiesāts ar nāves sodu, bet advokāts atrada formālu ieganstu un panāca tiesas sprieduma atcelšanu. Nākošajā tiesā izrādījās, ka visi apsūdzības liecinieki ir pēkšņi miruši.
Anastasija tika atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ.
Kad tika apturēta Slepkavu korporācijas darbība, Anastasija nesaņēma nekādu sodu. Vēl vairāk, viņš izdarīja nenovērtējamus pakalpojumus savai valstij un uzskatīja, ka atrodas pilnīgā drošībā.
Savu dzīvi Alberts Anastasija beidza 1957.gada 25.oktobrī.
Tajā dienā viņš kā parasti rīta stundā iegāja Ņujorkas “Park Šaraton” viesnīcas frizētavā.
Pēc dažām minūtēm frizētavā iegāja divi vīrieši ar pistolēm, melnās brillēs un šallēs, kas aizsedz seju. Tie mierīgi piegāja pie krēsla, kurā, aizvēris acis, svētlaimīgi sēdēja Anastasija, un iztukšoja aptveres. Tad izgāja no frizētavas, noņēma šalles, noslēpa pistoles un pazuda metro. Policija atrada līķī desmit ieejošus ložu caurumus.
Pēc oficiālās versijas izskatījās tā, ka Anastasija ticis sodīts par to, ka mēģinājis nodibināt arodbiedrību reketu kubiešu viesnīcās, kas piederēja viņa paša mafijas kolēģiem. Paskaidrot pārcentušamies mafiozi, ka viņam nav taisnība, neviens nav mēģinājis.
Ar viņu izrīkojās viņa paša stilā – nav līdera, nav problēmas.
Bet mums ir pieņēmums, ka par šāvieniem “Park Šaraton” visnīcas frizētavā ir atbildīgi citi spēki un cēloņi.
Bet tieši – kopīgie ar amerikāņu valsts orgāniem grēki.
Kopš kara beigām bija pagājuši divpadsmit gadi, un tas, kas bija attaisnojams kaujas operāciju gaitā, un tieši – mafijas sakaru izmantošana ASV piekrastes aizsardzībai, Sicīlijas okupācijai un komunistiskās kustības apspiešanai Itālijā, kļuva par neērtību gan militāristiem, gan amerikāņu justīcijas pārstāvjiem.
Visi atcerējās, kas bija Alberta draugi Lepke Buhalters, Mendi Veiss un Luiss Kapone, kuri vēl 1944.gadā nokļuva uz elektriskā krēsla.
Kara laikā “valsts” intereses lika amerikāņu Temīdai uz Anastasijas palaidnībām pievērt scis. Bet laiki mainījās, Anastasija turpināja dzīvot ASV un jebkurā brīdī varēja kļūt par liela politiska skandāla cēloni.

41. Spēle bez noteikumiem

Izvairieties no kariem un konfliktiem.
Bet ja karš ir sācies, jārīkojas atbilstoši.
Ja ir sākusies divcīņa ar nāvīgu ienaidnieku, esi gatavs, ka pret tevi tiks lietoti jebkādi iedarbīgi līdzekļi un paņēmieni.
Nespēlē ar pretinieku augstsirdību, radot “vienlīdzīgus” cīņas apstākļus, ar pieklājības žestiem un brīdinājumiem par trieciena vietu un laiku.
“Karš ir maldināšanas ceļš”, – Suņ Czi.
Augstsirdība pret viltīgu ienaidnieku ir muļķības un nenobrieduma, augstprātības, lepnības vai iedomīguma izpausme.
Neļauj ievilkt sevi bezjēdzīgās sarunās, nepieļauj aizkavēšanos tā kapitulācijas laikā, laiks strādā pret tevi.

x x x

Īpaši bīstams ir ienaidnieks, kas nokļuvis bezizejas stāvoklī, ienaidnieks, kurš nakošajā gājienā zaudēs partiju un ar to visu savu īpašumu. Īpaši, ja šo īpašumu viņš ir nozadzis tev.
Žurka, kura ir nokļuvusi bezizejas stāvoklī, izdara pēdējo uzbrukumu.
Pie tam tā mēģina iekost pretiniekam sejā.
Esi tam gatavs. Kaktā iespiesta pretinieka rīcība var nebūt gatavošanās kapitulācijas noteikumu izpildei, bet gatavošanās pēdējam izrāvienam.
Karu gaitā ir bijuši daudzi gadījumi, kad gūstekņi pratināšanas laikā pretinieka štābā ir sagrābuši svešu ieroci, nogalinājuši klātesošos un veiksmīgi noslēpušies.

x x x

Ne visi ir gatavi spēlei bez likumiem. Līdz šim brīdim valsts orgānos un tiesībsargāšanas sistēmā izraisās daudz gadījumu, kad ne tikai jauni darbinieki, bet arī veterāni neadekvāti reaģē uz īstu situāciju.
Var izdalīt vismaz divus tipiskus tādas neatbilstošas reakcijas izpausmes.
Apzīmēsim tās par “Mednieka sindromu” un “Bruņinieka sindromu”.

x x x

“Mednieka sindroms”.
Ievērojamai daļai Krievijas specdienestu un augstu valsts varas orgānu veterānu ir standartpieeja dalībai konfliktos. Tie ir varas pārstāvji, aiz viņiem stāv valsts, viņi ir pēdējā taisnības, laba un ļauna kritēriju noteikšanas pēdējā instance.
Bet pats galvenais – tieši viņi valsts vārdā vajā tās ienaidniekus.
Tie ir mednieki, kam izsniegta valsts licence pretinieku atšaušanai.
(Tiek pieņemts, ka) ienaidnieki blēdās, slēpjas, bet nemedī savus vajātājus.
Kad tie (valsts pārstāvji) ir sākti ķert, šantažēt, slepkavot, tad daudziem no viņiem tas ir izrādījies pilnīgi neparedzēts notikumu attīstības variants.

x x x

“Bruņinieka sindroms”.
Vairums cilvēku, kuri ir labi audzināti un izglītoti, raduši būt saskarē ar “cēlsirdīgiem” partneriem, izrādās pilnīgi negatavi konfliktam, kurā lieto nepierastus paņēmienus.
Kad esi viens, tu esi pilnīgi brīvs cīņas paņēmienu un līdzekļu izvēlē.
Tu vari grupēt cīņas paņēmienus netīros un tīros, cēlsirdīgos un nekrietnos, negodīgos. Bet pretinieks, kurš lieto tikai divus kritērijus – “iedarbīgus un neiedarbīgus cīņas paņēmienus” – vairumā gadījumu būs veiksmīgāks par tevi.
Politisku, kara vai specdarbību iedarbīgums ir atkarīgs ne tikai no tā, cik labi to dalībnieki ir sagatavoti specdisciplīnās.
Ja tie kā darba rīku ir saglabājuši emocionālo bloku, kas iekrāso prāta darbības emocionāli iekrāsotos veidos, tad viņi vienmēr zaudēs mazāk sagatavotam, bet ciniskākam un lietišķākam pretiniekam.
Veicamo darbību iedarbīgumu nosaka arī, tajā skaitā, informācijas esamība, tās analīze, prognoze un paša atbilstoša rīcība.
Bet visa tā pamatā ir zināma emocionāli iekrāsota ideoloģija, no kuras ir atkarīga visa rīcības pakete: novērtējums, analīze, prognoze, plānošana, īstenojums.
Donkihotisms piederas Servantesam, bet nav pieņemamas politikā un karā.
Īsti pretinieki attiecībā pret saviem rīkojas tā kā pieņemts rīkoties dominējošai komandai. Tā kā Eiropas bruņinieki – konkistadori pret inkiem, kā baltie ieceļotāji pret Ziemeļamerikas indiāņiem, kā labie kristieši – inkvizītori pret ķeceriem, kā samuraji pret zemas kārtas cilvēkiem (likumīgas tiesības iemēģināt savu šķēpu – ja gribi, likumīgi nogalini jebkuru zemnieku).
Pretendēt uz cēlsirdīgiem likumiem (un vispār uz likumiem) – tas ir, maigi izsakoties, nesaprātīgi.
Tādu rīku un paņēmienu, kas dibināti uz, vai ietver sevī emocionāli iekrāsotus jēdzienus, lietošana šajā jomā – tā ir nesaprātīguma, neprofesionalitātes, zināma infantilisma paveida izpausmes. Vispārējs ieteikums: ja tu esi iesaistījies karā, attiecies pret situāciju adekvāti.
Ja vēlies cēli mirt – izdari sev harikiri, bet nenolem neveiksmei savu komandu dēļ savas aizraušanās ar boiskautu morāles vērtībām.

x x x

Pievērsīsimies klasiķiem.
Nikolo Makiavelli: “Par visu cilvēku darbībām spriež pēc iznākuma, tāpēc lai valdnieki cenšas cenšas saglabāt varu un uzvarēt. Lai kādi līdzekļi tam netiktu lietoti, tos vienmēr uzskatīs par cienījamiem un ņems par labiem, jo pūli valdzina šķitums un panākumi, bet pasaulē jau nav nekā cita, kā pūlis, un mazākumam tajā nepaliek vietas, kad aiz vairākuma stāv valsts”.

x x x

Ja jūs neiedvesmo Nikolo Makiavelli: “Nedodiet svētumus suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa”. Mateja enanģēlijs, 7-6. (Te nu autors gan ir aizrāvies – citētais izteikums drīzāk nozīmē – nedziediet kurliem un neapbruņojiet bīstamos. I.L.)

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto sportā. Kur aiz rezultāta stāv liela nauda, mērķa sasniegšanai tiek lietoti jebkuri līdzekļi.
Dažus līdzekļus bieži lieto ne tik bieži. Tiešām, ne katru dienu ieraudzīsi, ka futbolisti iesit bumbas ar rokām, bokseri ringā nokož pretiniekam ausi, bet hokejisti kaujas ar nūjām. Bet pastāv “vispārpieņemti” pārkāpumi. Cīņas sportā, piemēram, cīnītājs var, tiesnesim neredzot, lauzt pretiniekam pirkstus, iegrūst savus pirkstus pretiniekam zem ribām, sist ar galvu pa saules pinumu, sist pa miega artēriju, imitējot rokas noraušanos no kimono apkakles, un darīt daudz ko citu.

x x x

Stratagēmu plaši lieto pirmsvēlēšanu cīņā.
Pēdējo gadu vēlēšanas vietējos un federālajos izpildvaras un likumdevāja varas orgānos ir parādījušas, ka notikušas ievērojamas izmaiņas priekšvēlēšanu cīņas taktikā un stratēģijā. Pirmām kārtām tas attiecas uz agresivitāti, cietsirdību un cinismu.

x x x

Dažu vēlēšanu norisē notikušu darbību piemēri:

# Tieša falsifikācija un apmelojumi..
Kompromati uz līderiem tiek ne tikai meklēti, bet arī falsificēti. Tas ir, kandidāti ir apsūdzēti lietās, ar kurām tie nav bijuši nekādi saistīti.

# Divu politisku pretinieku sarīdīšana trešā interešu labā. Tas ir bijis ļoti izplatīts. Paņēmieni : raksti presē, tajā skaitā analītisku apskatu veidā vai (it kā) neatkarīgos informatīvos paziņojumos. Sezonas hīts – tādu lapiņu izplatīšana, kurās (trešā puse) rupji apvaino kandidātu, it kā no viņa pretinieka puses, kas bieži ir izraisījis konfliktus un līdzīgu atbildes rīcību. Konflikts izraisās un iedegas.

# Atpērk drukāto materiālu tirāžas. Ļoti izplatīts paņēmiens. Uz pretinieka štābu nosūta savus cilvēkus, kuri saņem drukātos materiālus it kā izplatīšanai. Pēc tam visu, ko dabū, sakrāmē kaudzēs.
Noskaidro konkurentu lapiņu izlīmētājus, no kuriem turpmāk atpērk visas lapiņas. No dažu štābu drukātās produkcijas līdz 50 – 70 % nav nonākuši līdz vēlētājiem.

# Operatīvās darbības. Naktī priekšvēlēšanu štābu aplīmē ar konkurentu lapiņām. No rīta viss štābs tā vietā, lai veiktu plānotos darbus, plēš nost lapiņas. Iznākums ir acīmredzams – diena zaudēta. Īstais iznākums tika atklāts vēlēšanu dienā. Lapiņas bija izlīmējis ne tas, kurš attēlots uz lapiņām, bet trešais kandidāts, kurš izraisīja konfliktu un no tā vinnēja.

# Lapiņu vai paziņojumu izlaišana konkurējošā kandidāta vārdā.
Teksts, kas tieši kompromitē kandidātu, vai ir izmantojams turpmāk tā reitinga pazemināšanai.

# Savas iepriekš sagatavotas komandas nosūtīšana uz konkurējošā kandidāta mītiņiem un tikšanās pasākumiem. Mērķis – mītiņa vai tikšanās izjaukšana. Īpašs efekts tiek iegūts, ja neizdevušos tikšanos parāda televīzija.
Galvenā iedarbība – kandidāta personīga novājināšana. Komunisti tikšanos izjaukšanas mēģinājumos rīkojās ļoti vienkārši – pēc pirmajām nekorektajām darbībām nāca komanda zālei no prezidija: “Aizvāciet svešos!” Svešos aizvāca.
Ar provokācijām mītiņos ir sarežģītāk. Konkurējošā štāba rīcībā var būt 2-3 autobusi ar sagatavotiem cilvēkiem, kuru lomas ir atbilstoši sadalītas, ar plakātiem, megafoniem utt. Iedarbīga pretdarbība tādai rīcībai var būt šāda.
Jau iepriekš ir jābūt gataviem uz tādiem notikumiem un ir jāsagādā profesionālu teležurnālistu reportāžas sagatavošanas iespēja, kurā parāda oponentu nekorekto uzvedību. Tādā gadījumā provokācijai būs pretējs efekts – tiks kompromitēti pretinieku štābi un saliedēti pašu piekritēji. Provokāciju video uzņemšana var izrādīties iedarbīga arī tāpēc, ka provokātoru skaits ir ierobežots; ja tie tiek noskaidroti, to darbības iedarbīgums tiks ievērojami samazināts.
Izmantojiet pastāvīgus televīzijas operatorus.
Visai drīz tāds operators pazīs provokātorus pēc sejas un pievērsīsies to solo priekšnesumiem.

Operatoru, žurnālistu aizsardzībai reportāžu laikā (un ne tikai) ir nepieciešami pasākumi.

# Aģentūras iesūtīšana pretinieka štābos, tehniskā personāla savervēšana, vienreizēja informācijas ieguve. Mērķi:
– Ietekme uz štāba stratēģiju un taktiku, konkurentiem izdevīgu lēmumu pieņemšana.
– Piekļuve pretinieka aktīva sarakstiem – aktīvu var pārpirkt.
– Drukāto izdevumu pasūtījumu vietu un termiņu uzzināšana – pasūtījumu izjaukšana.
– Tikšanos ar vēlētājiem grafiku iegūšana – tikšanos izjaukšana.
– Piekļuve štāba darba plāniem – plānveidības izjaukšana.
– Priekšvēlēšanu cīņas tēžu iegūšana – atbilstošas antitēzes un savas līnijas pielabošana.
– Piekļuve informācijai par sponsoriem – sponsoru ietekmēšana, tajā skaitā, iesaistot nodokļu un citus valsts orgānus.
– Tieša kandidāta un tā aktīva ietekmēšana. Dažādu apmelojumu un izdomājumu, kas saistās ar it kā esošiem kompromitējošiem apstākļiem – homoseksuālismu, korumpētību, pļēgurošanu, neprofesionalitāti darbā un līdzīgi – izplatīšana caur masu informācijas līdzekļiem, lapiņām un citiem kanāliem.
Galvenais mērķis – psīholoģiska paša kandidāta un viņa komandas ietekmēšana.

42. Punktveida iedarbības stratagēma

Ar sabiedrības attīstību tās struktūra pastāvīgi kļūst sarežģītāka. Informācijas ieguves, tās analīzes un glabāšanas sistēmas pastāvīgi uzlabojas un mainās, pārvaldības sistēmas kļūst daudzposmainas un specializētas.
Vienkāršs resursu pārsvars jau sen vairs nenodrošina pārākumu un uzvaru. Pirmajā vietā izvirzās esošā potenciāla izmantošanas optimizācijas problēmas, stratēģisko spēku izvietošanas problēmas, analīzes un pārvaldības sistēmu optimizācija.
Ļoti bieži efektīva iznākuma gūšanai nav vajadzīgs sagraut visu pretinieka sistēmu. Pietiek atrast vienu vājo punktu, izdarīt uz to uzsvērtu iedarbību, veikt punktveida triecienu vai pārņemt to savā kontrolē.
Līdzīgas darbības var tikt veiktas stratēģiskas informācijas saņemšanas operāciju efektivitātes palielināšanai. Tā vietā, lai vāktu izolētus fragmentus, analizētu tos, var pacensties saņemt pretinieka izdarītu gatavu apkopojumu uzreiz .

x x x

Ja jūs vēlaties izsist no ierindas sava ienaidnieka datoru, tad jums ir vairāki rīcības varianti. Datoru var sadauzīt ar ķieģeli.
Datoru var nozagt. Datorā var ielaist vīrusu. Bet var sabojāt sīku ventilātoru viena dolāra vērtībā, kurš dzesē galveno datora detaļu – procesoru. Tas tad pārkarst un sadeg, dators iziet no ierindas, vienlaicīgi var tikt zaudēta visa informācija uz cietā diska. Tādā gadījumā bojājums var izskatīties dabiski, radikāli atrisinot problēmu.

x x x

Ja vēlaties noskaidrot pretinieka aģentūru, kas darbojas jūsu valstī, veiciniet, lai par jūsu pretinieka izspiedzes pārvaldes vadītāju kļūst romantisks diletants, kurš tic, ka ar viņa ierašanos ir sākusies žēlsirdības ēra, bet spiegu kaislības pilnībā ir kļuvušas par kinematogrāfa lietu. Tāds romantiķis, personiski nesdams smago atbildības morālo smagumu par savas organizācijas tumšo pagātni, kā labās gribas žestu ir spējīgs jums atdot jūsu slepeno ienaidnieku sarakstus vai atslēgas tādiem sarakstiem.
Ja neizdodas ar romantisku diletantu, savervējiet sekretāri, šifrētāju, tulkotāju vai augstu virsnieku pretinieka izlūkošanā.

x x x

No 1985. līdz 1994.gadam VDK (KGB) labā strādāja CIP virsnieks Oldričs Eimss. Sava aresta dienā viņš ieņēma Padomju Savienības nodaļas priekšnieka amatu CIP pretizlūkošanas nodaļā. Eimss atklāja padomju orgāniem simtiem ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes operāciju, nodeva desmitiem aģentu.
Starp Eimsa nodotajiem amerikāņu aģentiem bija:
Ādolfs Tolkačovs, vadošs speciālists neredzamo lidmašīnu konstruēšanā.
Sergejs Motorins, VDK darbinieks, kurš oficiāli bija trešais sekretārs PSRS vēstniecībā Vašingtonā. Tieši Motorins bija nodevis amerikāņiem visu VDK darbinieku, kuri strādāja padomju vēstniecībā Vašingtonā, sarakstu.
Valerijs Martinovs, VDK apakšpulkvedis, kurš Vašingtonā nomainīja Sergeju Motorinu.
Vladimirs Potašovs, speciālists atbruņošanās problēmu jomā, kurš strādāja Maskavas ASV un Kanādas institūtā.
Boriss Južins, VDK virsnieks, kurš strādāja Sanfrancisko, piesedzies ar TASS korespodenta amatu. Tieši Južins paziņoja amerikāņiem par īpašās VDK grupas “Ziemeļi” (Север) esamību, kura specializējās Amerikas pilsoņu vervēšanā pa visu pasauli.
Dmitrijs Poļakovs – vissvarīgākais avots, kuru nodeva Eimss.
Poļakovs – padomju militārās izlūkošanas ģenerālis, leģendārais Cilindrs. Daudzu gadu gaitā viņš nodeva CIP datus par stratēģiskajām raķetēm, prettanku līdzekļiem, kodolstratēģiju, ķīmiskajiem un bakterioloģiskajiem ieročiem.

x x x

Stratagēmu lieto kara darbības veikšanā.
Otrā pasaules kara laikā sabiedroto karaspēkos pastāvēja īpaša grupa Sema Popska vadībā. Īstais Sema vārds ir Vladimirs Peņakovs, viņš bija krieviskas izcelsmes beļģis.
Popska grupa (uzvārds Peņakovs izrādījās par sarežģītu angļu militāristiem) dažu desmitu cilvēku sastāvā darbojās Ziemeļāfrikā.
Grupa pārvietojās pa tuksnesi džipos, bija bruņota ar Tompsona automātiem, pistolēm “kolt” un dunčiem. Uz džipiem bija uzstādīti ložmetēji “Brauning” (7, 62 mm un 12, 7 mm).
Vispazīstamākā Peņakova-Popska Āfrikas darbība – uzbrukums vācu aerodromam pie Tobrukas pilsētas. Operācijā piedalījās vienpadsmit cilvēki.
Pierastā džipa vietā tika lietots kravas auto.
Piecās dienās pārvarējis apmēram 700 kilometrus pa tuksnesi, kravas auto nokļuva Tobrukas rajonā. Tur tas iespraucās vācu konvojā un kravas mašīnu kolonā atklāti iebrauca aerodroma teritorijā.
Operācijas iznākums: uzspridzinātas 20 lidmašīnas, iznīcinātas degvielas, aviobumbu un rezerves daļu noliktavas. Grupas zaudējumi – trīs cilvēki. Pārējie veiksmīgi atgriezās samiedroto karaspēka rīcībā.
Pēc karadarbības beigām Āfrikā Peņakova grupa tika pārcelta uz Itāliju. Tur, izlikdamies par itāļu štāba seržantu-intendantu, Peņakovs telefoniski sarunāja tikšanos ar augstu vācu virsnieku, kas nodarbojās ar armijas pārtikas nodrošinājumu, šķirnes konjaka degustācijai. Izmantojot virsnieka atbalstu, itāļu seržanta Peņakova “trofejas” džips netraucēti izbrauca cauri visiem posteņiem un patruļām. Pie virsnieka tika iegūti dokumenti, no kuriem nebija grūti noteikt vācu karaspēka skaitlisko sastāvu un izvietojumu. Kāpēc triekties pret pretinieka štābu, ja visa informācija ir pie intendantiem?

43. Nejauša rezultāta stratagēma

Lai sasniegtu mērķi, notikumi tiek izkārtoti tā, ka nepieciešamais notikums (tikšanās, informācijas ieguve) izskatās kā nejaušība.
Var izdarīt vairākus mēģinājumus. Norises opganizātoriem un tam, pret kuru ir vērsta darbība, ir acīmredzams, ka katra atsevišķa mēģinājuma pozitīvais efekts ir mazvarbūtīgs.
Toties pretinieks nezin, ka pret viņu tiek strādāts.
Kārtējā mēģinājuma neveiksme un pati tā norise nav tam acīmredzama.
Uz tā rēķina, ka mēģinājumu ir daudz, un tie ir nemanāmi un “nesistemātiski”, galu galā stratagēma nostrādā.
Kara laikā atbilstoši šim principam tiek ierīkoti slēpņi.
Ir zināms, ka ir ceļš, pa kuru ir iespējama pretinieka kustība.
Veiksmes varbūtība var būt visai maza, bet agri vai vēlu slēpnis nostrādās.

x x x

Statagēmu lieto operatīvajā darbībā.
Piemēram, ir nepieciešams ar operatīvu nolūku iepazīstināt objektu ar kādu meiteni (dabiski, meitenei ir jābūt tādai, lai jebkurš vīrietis vēlētos ar viņu iepazīties).
Meitene iziet sagaidāmā objekta mašīnas maršruta ceļā un balso. Varbūtība, ka objekts apstāsies, ir visai maza.
Tiek izdarīti vairāki mēģinājumi. Pēc tam meitene nostājas citā objektam tipiskā maršrutā, bet jau kājām ejamā. Pirmā saskare – īsa tikšanas un saruna.
Meitene noraida visus pazīšanās turpināšanas mēģinājumus.
Otra “nejaušā” tikšanās kalpo saskares attīstīšanai.
Jau no sākuma objekts ir pārliecināts par to, ka pazīšanās iniciators ir viņš, bet meitene un viss, kas ar to saistās – nejaušība.

x x x

Kad trīsdesmito gadu sākumā Staļinam radās vajadzība novākt Sergeju Mirona dēlu Kirovu (Kostrikovu), tad izrādījās, ka šis uzdevums atduras pret izpildītāja problēmu. Kirovs bija viens no pašiem iecienītākajiem jaunās padomju valsts vadītājiem, un bija ārkārtīgi grūti atrast tādu padomju specdienesta darbinieku, kurš iedrošinātos pats pacelt pret viņu roku.
1934.gada septembrī Kirovs Staļina uzdevumā devās uz Kazahstānu uzraudzīt ražas novākšanu un labības piegādes plāna izpildi. Viņam promesot, Iekšlietu tautas komisārs Jagoda pēc Staļina pavēles veic kadru pārbīdes Leņingradas NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts, KGB, VDK jeb čekas priekštecis). Par Leņingradas NKVD priekšnieku Fjodora Medveģa vietā tiek iecelts Ivans Zaporožecs. Kirovs, uzzinājis par nomaiņu, zvana Staļinam un panāk lēmuma atcelšanu. Bet Medveģs paliek par Leņingradas NKVD priekšnieka vietnieku.
Sākas Kirova apstrādāšana. Kirovs bija visai nevienaldzīgs pret daiļo dzimumu. Viena no viņa kaislībām bija Milda Draule. Kirovs bija Mildu pārcēlis darbā uz Narkomļegproma (Vieglās rūpniecības tautas komisariāts) kadru daļu, kura atradās Smoļnijā, tas ir, tajā pat ēkā, kur Kirova kabinets.
Mildai bija ļoti greizsirdīgs vīrs – Leonīds Nikolajevs. Nikolajevam bija uzbrukušas dažādas likstas, viņš bija atbrīvots no darba, viņu izslēdz (vēlāk atjauno) no partijas. Personīgās dzīves traģēdija ļoti izdevīgi papildināja neveiksminieka komplektu. Uz Nikolajeva vārda periodiski sāk pienākt vēstules, kurās ir sīki aprakstītas Kirova un Draules saskarsmes detaļas. Nikolajevs sāk meklēt personīgu satikšanos un izskaidrošanos ar Kirovu.
Pirmoreiz viņam ļauj (дают) pieiet Kirovam uz ielas 15.oktobrī, bet nekas, izņemot vārdus, nenotiek. Nikolajevu, kurš ir bruņots ar pistoli, aiztur. Bet pēc Zaporožeca rīkojuma atlaiž.
Spiedienu uz ragotā laulātā drauga psīhi pastiprina. Nikolajevs sāk izsekot Kirovu otrreiz. Tagad viņš jau zin, ka runāties ar to viņam neļaus. Un viņš jau to vairs arī nevēlas.
Kirova apsardzi veic piecpadsmit cilvēki. Tie ir gatavi uzbrukuma atvairīšanai pēc standarta scenārija: automobiļa brauciena gaitā pa ierastu maršrutu, no šāvieniem mītiņā vai sapulcē.
Bet (šim) viņu pretiniekam nav sistēmas un loģiska plāna. Pie tam viņš ir komunists. Tajā liktenīgajā dienā, kad noskan šāvieni, Nikolajevs bez šķēršļiem, uzrādījis partijas biļeti, iegāja Smoļnijā.
Kirovam tur nebija jābūt. Tajā dienā viņš gatavojās doties uz Taurijas pili. Neviens nezina, kāpēc Kirovs pēdējā brīdī iegriezās Smoļnijā. Bet tieši tur, Smoļnijā, viņš sastapās ar Nikolajevu, kurš izšāva viņam pakausī.
Nikolajevu, viņa sievu un visus radiniekus arestē un nošauj.
Kirova miesassargs – Borisovs iet bojā mīklainā avārijā, kad viņu konvojē NKVD apsardze. Valstī sākas plaša mēroga tīrīšanas.
Operācija, visdrīzāk, bija veikta šādi.
Tika piemeklēts iespējamais slepkava.
To iekvēlināja greizsirdībā, cik vien iespējams, un deva tam iespēju pēc sava prāta izsekot Kirovu.
Iespējams, paralēli atstrādāja vairākus operācijas paveikšanas variantus.
Slepkavības dienā kāds steidzīgi izsauca Kirovu uz Smoļniju, kur jau “nejauši” atradās Nikolajevs. Droši vien viņi abi – gan Kirovs, gan Nikolajevs savu pēdējo tikšanos uzskatīja par sagadīšanos. Iespējams, ka jau pirms tam ir bijuši mēģinājumi sakrustot viņu ceļus.
Jagoda un visas citas personas, kurām varēja būt sakars ar Kirova slepkavību, tika iznīcināti. Viens nedaudz ātrāk, citi nedaudz vēlāk.
Lepkem Buhalteram (Al Kapones nāvessodu izpildītājas – “Slepkavu korporācijas” vadonis) bija vienreizējas lietošanas slepkavas – “gaiļi”, Staļinam – vienreizējas lietošanas čekisti.
Jagodu nomainīja Ježovs, bet arī tas nebija ilgdzīvotājs.

x x x

Mūsdienu informācijas tehnoloģijas ļauj ļoti iedarbīgi lietot šo stratagēmu.
Ja tavam pretiniekam ir ienaidnieki, tu tos pavisam netraucēti vari apgādāt ar informāciju, kuru tie izmantos savos naidīgajos nolūkos.
Šim nolūkam tādu informāciju var izvietot internetā. Bet bez informācijas izgatavošanas un izvietošanas uzpeld cita problēma: kā padarīt tādu informāciju pieejamu plašam lietotāju lokam. Internetā ir tūkstošiem vietņu, vienkārša informācijas izvietošana bez reklāmas nav efektīva. Bet ja tu reklamē informāciju, kas kādu kompromitē, tu izgaismojies (засвечиваешься) kā viņa pretinieks.
Izeja ir atrasta.
Tiek izveidota informatīva vietne, kurā tiek ievietotas norādes uz visiem (vai gandrīz visiem) karstajiem (жареные) faktiem (pseidofaktiem) no masu informācijas drukātajiem avotiem un interneta. Pati tā it kā ir neatkarīga, laiku pa laikam uz to tiek izdarīti uzbrukumi (наезды), to mēģina aizvērt. Par to iestājas žurnālisti.
Tiek radīts pilnīgs neatkarīguma, neieinteresētības un objektivitātes šķitums.
Vajadzīgā brīdī kaut kur ārpus Krievijas robežām tiek uzsākta kāda cilvēka kompromitēšanas kampaņa. Neatkarīgā vietne nejauši sāk ievietot par to sludinājumus un uzrādīt kompromata atrašanās vietas elektronisko adresi. Kad kampaņa beidzas, vietne pāriet dežūras režīmā.
Krievijā interneta tiešā auditorija ir vairāki miljoni cilvēku.
Internets ir kļuvis par vienu no galvenajiem pārdruku un publikāciju informācijas avotiem, ko lieto reģionu prese. Pašlaik praktiski visām rajonu avīzēm ir piekļuve datoru tīklam.
Internets ir izrādījies ne tikai par lielāko informācijas avotu, bet arī par galveno kompromata izmešanas kanālu.

x x x

Analitiķi vāc internetā informāciju un dažkārt izdara secinājumus, kurus tiem ieplānojuši citi. Šim nolūkam ir jāzin, ko, kur un kā analītiķis meklēs. Zinot iespējamo meklējumu vietas vai atslēgvārdus, ko ievada meklēšanas sistēmā, var ļoti iedarbīgi “palīdzēt” analītiķim “nejauši” atrast tam interesantu “objektīvu” informāciju.
Var neiemānīt faktus. Var piemest skaistu oriģinālu ideju, faktu vērtējumu, tendences atklājumu. Kad tā ir pirmoreiz izmantota un iepatikusies, turpmāk no tās diez vai atteiksies.
Bet to, ka ar viņiem manipulē un viņus izmanto, analītiķi neatzīs nekad.

44. Lūgt A, vēloties B

Stratagēma tiek lietota šādi: Viena puse piedāvā otrai kopīgu projektu ar kopīgu gala mērķi. Gala mērķa īstenošanai ir jāveic dažas darbības vai jāiziet virkne posmu. Īstenībā viens no sākuma etapiem ir pirmās puses īstais mērķis.
Ir iespējams variants, kurā puses vienkārši vienojas par kopīgām darbībām vai mērķi, bet viena no pusēm zin, ka viņai vajadzīgie notikumi notiks noteikti. Otrai pusei šie notikumi nav acīmredzami, bet tieši tie ir visas norises (īstais) mērķis.
Jo kopējais grandiozais mērķis aizēno visu pārskatāmo telpu, bet mazais (bet īstais) paliek nepamanīts.

x x x

Divdesmitā gadsimta sākumā kāda japāņu firma pasūtīja Eiropā kuģa izgatavošanu. Kad bija izstrādāta un nodota pasūtītājam tehniskā dokumentācija, japāņu firma, atsaucoties uz kādiem sīkumiem, palūdza palielinat kuģa izmērus, bet kuģa konstrukciju izmainīt. Izmainīja.
Otrreiz caurskatot dokumentāciju, atkal prasījās pēc papildinājumiem.
Radās kārtējais, jau trešais projekts. Visu projekta dokumentāciju eiropieši izstrādāja uz sava rēķina, paredzot nopelnīt ar kuģu uzbūvēšanu. Pēc trešā pasūtījuma pieņemšanas viens no inženieriem projektētājie bija Japānā un nejauši ieraudzīja kuģi, kas punkts punktā atbilda pirmajam dokumentācijas variantam. Kļuva skaidrs, ka japāņus interesē nevis pasūtījums, bet projekta dokumentācija. Tomēr trešais variants tika izgatavots un nodots pasūtītājam. Tas bija ļoti liels kuģis. Vairāk pasūtījumi neienāca.
Pēc kāda laika Japānā notika svinīga liela okeāna kuģa nolaišana ūdenī. Pret kuģa priekšgalu sasita šampānieša pudeli, tas līgani noslīdēja jūrā.
Un apmetās otrādi. Tā beidzās šis notikums.

x x x

1991.gads, Maskavā kādam cilvēkam ir svētdienā ievajadzējies steidzīgi nosūtīt uz ārzemēm faksu. Šim nolūkam to vajag uzdrukāt. Maskavā rakstāmmašīnu ar angļu šriftu neatrast. Visas organizācijas brīvdienās atpūšas. Bet VDNH (ВДНХ – Tautsaimniecības sasniegumu (pastāvīgā) izstāde) strādāja firma “Iniciatīva”, kas pārdeva datorus. Šis biedrs bija kautrīgs un palūdza pazīstamu maskavieti telefoniski vienoties ar firmas darbiniekiem par iespēju uzrakstīt dažus teikumus angļu šriftā. Uz jebkādiem noteikumiem. Firmā skarbā veidā atteica. Nācās braukt uz VDNH pašam.
Paviljonā firmas darbiniekam tika paradīta desmit datoru tīkla specifikācija un palūgts saskaitīt pasūtījuma summu un izdrukāt līguma projektu. Pirmais, ko “Iniciatīvas” menedžeris izdarīja – ieteica pasūtījumu laist caur citu, lētāku organizāciju.
Labi, tikai ātri līguma kopsummu. Un man pagaidām ir vajadzīgs starptautiskais fakss, dators, printeris un kafija ar konjaku!
Nav faksa, kafijas un konjaka? Tas nu nav līmenis. Aizsūti kādu pēc kafijas, te ir nauda, bet mani ātri nosēdiniet pie datora.
Kamēr rēķināja specifikāciju, skrēja pēc kafijas, teksts tika uzrakstīts un izdrukāts.
Kafiju tā arī nepadzēra, bet faksu nosūtīja laikā.
Tīkla pasūtījuma līgums, protams, nebija vajadzīgs. Vajadzīga bija piekļuve datoram ar printeri.
Kā morālu kompensāciju firma “Iniciatīva” dabūja kārbu kafijas.

x x x

Stratagēmu lieto noziedzības pasaulē.
Meitene restorānā iepazīstas ar bagātu meitu mednieku, vēlams no citas pilsētas, un lūdz pavadīt viņu uz mājām. Tuvojoties mājai, mednieku sagaida tumšā šķērsielā. Vajadzīgs bija nevis meitu mednieks, bet viņa maciņš.

x x x

Cits variants. Nejauša satikšanās ar naudīgu vīrieti.
Romantiska pazīšanās. Kopīgas vakariņas vīrieša dzīvoklī.
Stāsta varone nemanāmi varoņa glāzē pievieno klofelīnu (centrālās darbības hipotensīvs līdzeklis, kas bloķē simpātiskās nervu sistēmas impulsus). Labākajā gadījumā varonis iemieg. Sliktākajā gadījumā var mirt no pārdozēšanas. Pēc pamošanās izrādās, ka dzīvoklī trūkst vērtīgas lietas, nauda, dārglietas. Meiteni neinteresēja ne vīrietis, nedz arī romantiskas vakariņas.
Interesēja manta un nauda.

x x x

Meitene pēkšņi satiek savu mīlestību un likteni. Steidzīgi tiek noslēgtas laulības. Nolemj medus mēnesi pavadīt Krimā.
Meitene (tagad – sieva) ar vīru dodas no Maskavas uz dienvidiem.
Vīramāte uzņemas atrisināt kādu nelielu sievas problēmu – izīrēt uz sešiem mēnešiem tās dzīvokli pieklājīgiem cilvēkiem. Sieva uzraksta un notariāli apstiprina pilnvaru, kas dod tiesības slēgt izīrēšanas līgumus.
Pēc atgriešanās no dienvidiem attiecības ar vīru strauji bojājas, ģimenes dzīve beidzas. Ar pūlēm sameklētā vīramāte atdod pašas noslēgto līgumu. Līgums noslēgts uz deviņdesmit gadiem. Pilnvarā nebija izīrēšanas termiņa ierobežojuma. It kā viss ir pareizi.
Laulības un medusmēnesis nebija pašmērķis. Mērķis bija liels dzīvoklis Maskavas centrā. Meitenei tomēr vienā ziņā paveicās. Tiesa atzina darījumu par viltotu un līgumu par spēkā neesošu.

x x x

Kāda bijušās PSRS republika mēģināja iegūt Krievijā dokumentāciju kopīgas kāda mūsdienīga ieroču veida ražošanas organizācijai. Bet tika noskaidrots, ka īstenībā nekāda ražošana nebija paredzēta, dokumentāciju bija gatava pirkt kāda Rietumu valsts.

x x x

Stratagēmu plaši lieto birokrātiskās sistēmās, plānojot tāmes izdevumu daļu. Zinot, ka tāmi samazinās, pieredzējuši birokrāti uzstāda paaugstinātas prasības, zinot, ka jebkuras prasības tiks pieņemtas samazinātā veidā.
Galu galā, dabūjuši pusi no prasītā, pabojājuši nervus finansistiem un kadriniekiem, pieredzējušie birokrāti ar aizvainotu ģīmi saņem tieši to, uz ko rēķināja sākumā. Iespējams, daudz vairāk kā īstenībā plānots.

x x x

Stratagēmu var lietot biznesā dažādos variantos.
Valsts organizācijas direktora vietniekam ir uzdots iziet no konflikta situācijas ar banku, zaudējot pēc iespējas maz. Pirms trim gadiem nezin kādam nolūkam bankā ir paņemts kredīts viena miljarda rubļu apmērā. Par šo pašu kredītu tajā pat bankā ir nopirkts enerģētiskas kompānijas vekselis arī viena miljarda rubļu vērtībā. Vekseļa īstā cena pirkšanas un kredīta atgriešanas brīdī ir apmēram 20% no tā nominālās vērtības.
Sākotnēji kredits ir noformēts kā bezprocenta, bet saskaņā ar līguma noteikumiem banka jebkurā brīdī var uzlikt procentu par tā izmantošanu Centrālās bankas likmes robežās. Šīs tiesības banka izmanto dažus mēnešus pēc vekseļa izsniegšanas. Aprakstīto notikumu laikā apmaksai tika piestādīts parāds par vienu miljardu rubļu un procenti par kredītu pusotra miljarda rubļu apmērā (tas ir, tikai par procentiem nācās samaksāt apmēram 250 tūkstošus dolāru).
Radās doma, ka banka varētu būt nepienācīgā veidā paziņojusi par savu lēmumu noteikt procentu likmi. Pēc likuma bankai ir jānosūta ierakstīta vēstule vai jāsaņem uz savas vēstules kopijas sekretāra parakstu un reģistrācijas žurnāla ieraksta numuru. Oficiāls pieprasījums bankai neko neatrisinātu. Izgatavot pasta kvīti ar atpakaļejošu datumu – nav sarežģīti. Radās uzdevums – kā piekļūt kredīta lietai bankā. Bankas noteikumi to nepieļauj. Tika nolemts noslēpt īsto intereses cēloni, izdomājot ticamu ieganstu.
Tika nodibināti personiski draudzīgi kontakti ar kredīta nodaļas darbiniekiem, tur ieradās vairākas reizes, sagaidot nodaļas priekšnieka prombūtni. Beidzot, piemērotā brīdī kredītu nodaļas darbiniekam tika izteikt personisks lūgums – precizēt paraksta datumu vekseļa izsniegšanas aktā. Darbiniekam bija slinkums meklēt aktu biezā mapē, un tas organizācijas – parādnieces direktora vietnieka rokās iedeva visu mapi ar kredītu dokumentiem. Tiešām, mapē nebija ne pasta kvīts, ne atzīmētas vēstules par lēmumu noteikt kredīta procentu maksāšanas sākumu. Tas ir, iznāca, ka banka nevar pierādīt, ka tā ir pienācīgā kārtībā noteikusi organizācijai procentus par kredīta lietošanu. Uz kredītu nodaļu tika steidzīgi izsaukts juridiskā dienesta priekšnieks un bankas direktora vietnieks. Viņiem uzrādīja esošos dokumentus un brīdināja par to, ka iespējamas falsifikācijas gadījumā atbildību nesīs noteikti cilvēki kriminālā kārtībā. Banka zaudēja iespēju pieprasīt procentus par kredītu. Pēc tam tika veiksmīgi atrisinātas arī citas kredīta problēmas.

45. Peldēt pa straumi (gaidīt, kamēr auglis nobriest pats)

Stratagēmu var lietot arī gadījumos, kad, zinot kādu norišu attīstības likumsakarības, jūs jau iepriekš veicat noteiktas darbības, paredzot, ka pēc kāda laika noteikti iestāsies jums zināmās sekas.
Neveikt klajas aktīvas uzbrūkošas darbības. Modelēt situāciju tā, lai jūs un jūs intersējošie cilvēki, atrazdamies noteikta slānī vai norisē, virzās uz priekšu dabiskā veidā. Virzību var paātrinat uz tā rēķina, ka augstākie vadītāji tiek sakompromitēti, sastrīdas savā starpā, aiziet uz paaugstinājumu. Jūs vai jūsu cilvēks izvirzas tādēļ, ka tiek uzskatīts par kompromisa figūru, kura nemaz uz varu nepretendē un būs marionete, un nebūs bīstama.

x x x

Lietojums operatīviem mērķiem.
Iepriekš tiek noteikti perspektīvi cilvēki, kuri var turpmāk ieņemt augstus posteņus valsts vai politiskās organizācijās.
Tādus cilvēkus savervē jaunībā, uz tiem jau laikus sagatavo kompromatu. Tad tiem tiek izdarīts īsts vai šķietams atbalsts. Tādu cilvēku karjera nereti notiek bez specdienestu aktīvas līdzdalības.

x x x

NKVD orgāni līdz karam noteica visvarbūtīgākās kandidatūras, ko varētu vervēt vācu izlūkošana. Kontrolē tika ņemti visi vēl brīvībā esošie krievu aristokrātijas pārstāvji. Abvēram vienkārši vairs nebija no kā izvēlēties.

x x x

Dienvidnieku tirgoņu grupa pastāvīgi noīrē vienu un to pašu māju, kas izdevīgi atrodas tirgus tuvumā.
Lai nebūtu problēmu ar īres maksu, mājas saimniecei tiek iebarotas narkotikas.
Narkotiskās atkarības stadijas ir zināmas.
Laiks, pēc kura par telpām varēs maksāt ne naudā, bet narkotikās, var izrēķināt visai vienkārši.
Galvenais – palaist procesu, pārējais nāks pats.

x x x

Stratagēmu lieto priekšvēlēšanu un politiskajā cīņā.
Iepriekš tiek noteikts iespējamo konkurentu loks izpildvaras vai likumdevēja varas orgānu vēlēšanās, tiek noteikts to personu loks, kuras var kļūt par lielām politiskām figūrām. Darbs sākas ilgi (vairākus mēnešus vai gadus) pirms tam, kad noskaidrotie iespējamie līderi ir uzkrājuši savu ietekmi, vai pirms sākas priekšvēlēšanu sacensību laiks.
Interesējošos līderus ņem operatīvā kontrolē, ar tiem vai viņiem pietuvinātiem cilvēkiem tiek nodibinātas partneru vai citādas attiecības, kas ļauj ietekmēt un gūt informāciju.
Tie līderi, kuri rada ievērojamus draudus, tiek kompromitēti jau startā, līdz tam, kad tie kļūtu par vērā ņemamām personām. Opozīcijas spēku vadībā tiek ievirzītas vēlamas figūras. Šim nolūkam nav vajadzīgs tos aktīvi lobēt. Pietiek ar viņu bīstamo konkurentu novākšanu jau sākumā, un tos leģitīmi izvirzīs pašu partijas.
Tad, kad nemanāmās bet iedarbīgās darbības ir veiktas, bet norises ievirzītas vajadzīgajā gultnē, situācija dabiski attīstīsies ilgus gadus.

x x x

Attiecībā uz tādiem politiskiem līderiem, kurus ietekmēt ir problemātiski, tiek lietoti citi paņēmieni.
Psīholoģijā ir tāds jēdziens – apzīmogošana (запечатление, imprinting). Nepazīstams objekts pirmajā saskarsmē ar to uzrāda kādas īpašības. Objekta īpašību pirmie iespaidi “apzīmogojas” kā viņa norma.
Jo emocionālāk iekrāsotas ir pazīmes, jo stiprāks ir apzīmogojums.
Ja jums kļūst zināms, ka partnera sekretāre piestrādā vai ir piestrādājusi ar prostitūciju, tad tās uztvere jums vienmēr saistīsies ar šo informāciju. Maz ticams, ka jūs vēlēsities viņu redzēt kā savu politisko līderi vai savu sievu. Sekretāre ir apzīmogota kā vieglas uzvedības meiča.
Tieši tāpat var apzīmogot iespējamu politisku pretinieku.
Ja kompromitējošā informācija tiek pasniegta aktīvas vēlēšanu cīņas laikā, tā tiek uztverta kritiski. Nebūs daudz to, kas tai noticēs. Bet ja noskaidrotais politiskais līderis informatīvajam uzbrukumam tiek pakļauts vairākus mēnešus pirms pirmsvēlēšanu cīņām, iedarbība ir pavisam cita.
Tāda informācija neizskatās tendenciozi. Plašas masas vienkārši neredz iemeslu apmelojumam un nosliecas uzticēties labi safabricētam viltojumam.
Pēc tam, kad objekts ir apzīmogots plaši tautas masu priekšā vajadzīgajā lomā, visa informācija tiks uztverta atbilstoši izveidotajam šablonam. Vēlme parādīt sevi no labās puses tiks uztverta kā mēģinājums taisnoties.
Ja jau taisnojas – tātad vainīgs.
Veiksmīgi izdarīts apzīmogojums, kas veikts laikposmā, kad nenotiek aktīvas politiskas cīņas, modelē tālāko attīstību tādā veidā, ka konkurējošais līderis likumsakarīgi nevar uzkrāt vajadzīgo politisko punktu skaitu.
Bez tam, viņš zaudē partijas sponsoru atbalstu, partijas atbalstu, savas komandas atbalstu.
Līdera novājināšana noved pie iekšpartijas cīņām un šķelšanās.
(Man ir zināms vismaz viens gadījums, kad VDK ir apzīmogojusi potenciāli pretpadomju cilvēku pati ar savu smaku tā, ka visa tālākā viņa darbība, lai cik pretpadomiska (patiesībā dabiski nepadomiska) būdama, izraisīja un pastiprināja godīgos cilvēkos tikai aizdomas. Esmu pārliecināts, ka tas nav vienīgais gadījums. Domāju, ka par zīmogotajiem, paši to zinādami vai nezinādami kalpoja tā domātie “savējie” čekisti. I.L.)
x x x

Stratagēma ļauj lietot savām vajadzībām politisku konkurentu līdzekļus un rīcību. Ja politiķis ir paspējis izveidot cīnītāja par tautas laimi tēlu, tad visi tiešie esošās varas mēģinājumi viņu kompromitēt izraisīs pretēju efektu. Jeļcina prasmīgā rīcība un kompartijas ierēdņu aprobežotie uzbrukumi tieši pierē uznesa bijušo Maskavas pilsētas partijas komitejas sekretāru varas virsotnē.

46. Pasniegt ienaidniekam roku

Vairums cilvēku nav valstu vadītāji, kas perina agresīvus plānus vai aizstāv savas impērijas.
Vairums konfliktu izraisās uz banālāka pamata, nekā valsts vai nacionālas intereses.
Vidēji statistiskā cilvēka dzīvē vairums ienaidnieku rodas sadzīves vai ražošanas konfliktos. Konfliktsituāciju attīstībai ir savas likumsakarības. Konfliktiem pēc vispārēja likuma ir personisks raksturs, un tie sākas ar to, ka kāds subjekts ir rīkojies agresīvi attiecībā pret otru. Agresiju var izraisīt cēloņi un iemesli, kuri vai nu tiešām ir bijuši, vai tikai tiek paredzēti, vai ir trešo personu izprovocēti, vai ir pārpratuma sekas.
Tipiska cilvēka reakcija uz agresijas izpausmi ir pretagresija.
Bet šis ceļš ved uz eskalāciju, nepatiku un naidu.
Tādēļ daži gudri cilvēki veido savas attiecības pēc cita principa.
Ja viņi uzzin, ka kāds veic pret viņiem naidīgu darbību, tad tie, nepieļaujot pašu naidīgu reakciju, dodas pie apvainotāja un noskaidro konflikta cēloni. Tiek nodalīts konflikta cēlonis no personiskām attiecībām. Ja apvainotājs nožēlo, problēma tiek atcelta. Ja apvainotājs nevēlas atzīt sevi par vainīgu vai neiziet uz konstruktīvu sarunu, tad tiek ņemta pauze. Bet nekāda rīcība, kas varētu provocēt konflikta pastiprināšanos, veikta netiek.
Galu galā konflikts likumsakarīgi nodziest pats, nepaspējis iedegties.
Absolūtais cilvēku vairākums ir saprātīgi, bet ļoti daudzu konfliktu cēlonis ir pārpratumi, tāpēc šī stratagēma var būt ļoti iedarbīga. Ja jums piemīt vajadzīgās diplomātiskās iemaņas.

x x x

Kāds labs cilvēks, sporta meistars, komandas sastāvā daudzreiz kļuvis par valsts čempionu alpinismā, viņu sauc Aleksandrs Kuzņecovs, reiz ieraudzīja savā pilsētā daudz lielu reklāmas dēļu, uz kuriem bija izmantots fragments no viņa fotodarbiem.
Lieta tāda, ka brīvajā no kalnos kāpšanas laikā Kuzņecovs strādā par fotokorespodentu pazīstamā avīzē, bet reizēm izlaiž savus autora fotoalbumus un rīko personālizstādes Krievijā un aiz tās robežām (kārtējā izstāde tiek plānota Harvardas universitātē).
Tāpēc nelikumīga fotogrāfijas izmantošana nevarēja fotogrāfu priecēt.
Dēļi reklamēja pazīstamas firmas produkciju, kura droši vien nezināja, ka nelikumīgi lieto fotogrāfiju, ko no Kuzņecova albuma skenējusi reklāmas aģentūra.
Standartgājiens – prasības iesniegums, tiesas process, soda piedzīšana, reklāmas objektu iznīcināšana.
Firma bija gatava izskaidroties un gatavojās agresīvai aizsardzībai. Bet Kuzņecovs, kuram pēc dabas ir sveši visādi skandāli, izrādīja labo gribu. Un firmas direktors izrādījās augstākajā mērā saprātīgs cilvēks. Iznākumā prasība iesniegta netika, apvainojumi izvirzīti netika, puses izrādījās noderīgas viena otrai. Vēl vairāk, pēc tam firma uz pašas iniciatīvu uzstājās par uzkāpšanas Everestā sponsoru.

x x x

Šī ir stratagēma, kuru cīņā par varu iedarbīgi lietoja Jūlijs Cēzars.
Pilsoņu kara laikā Romas impērijā Jūlijs Cēzars plaši lietoja šādu cīņas paņēmienu: viņš paziņoja, ka viņa ienaidnieku karavīri un sabiedrotie nav viņa personiski ienaidnieki. Gūstā saņemtie karavīri un karavadoņi tika atlaisti mājās. Iznākumā ienaidnieka karavīri ieguva ērtu dezertēšanas veidu, sabiedrotie sāka nosliekties uz divkosību, bet līderi, kas bija Jūlija Cēzara pretinieki, sāka (ne bez iemesla) katrā karavīrā un ierēdnī saskatīt nodevēju.

x x x

Šī ir stratagēma, kura Jūliju Cēzaru arī pazudināja.
Galu galā par viņa slepkavām kļuva tieši tie cilvēki, kurus viņš taktisku apsvērumu dēļ cīņā par varu bija pietuvinājis sev. Bruts un citi slepeni Jūlija Cēzara ienaidnieki, lietojot 10. stratagēmu “Aiz smaida paslēpt dunci”, nokļuva viņa pietuvināto lokā. Tieši no tiem viņš saņēma nāvi.

47. Krāsot žogu

Šo stratēģiju ir savā darbā aprakstījis Marks Tvens. Galvenais varonis Toms Soiers ir saņēmis sodu. Sods ir uzdevums nobalsināt žogu.
Kaimiņu bērni ir atnākuši pasmieties.
Toms izliekas, ka sētas krāsošana ir viņa mīļākā nodarbošanās.
Atdot šīs tiesības kādam citam viņš nevar.
Nu, ja nu vienīgi tuviem draugiem, bet tad par nelielu samaksu. Iznākumā žoga krāsošanas tiesības tiek pirktas sīvā konkurencē. Kaimiņu bērni nevis smejas par Tomu, bet maksā tam par tiesībām pastrādāt ar otu.
Šo stratagēmu veiksmīgi lieto sievietes. Viens no piesaistīšanas variantiem – likt vairākiem vīriešiem par sevi konkurēt savā starpā.
Līdzīgu taktiku 1992.gadā lietoja Krievijas Preču-izejvielu birža.
Sākumā biržas akcija maksāja trīssimt tūkstošus rubļu, bet brokera vieta – simts tūkstošus. Īpašu pirkt gribētāju nebija. Tad biržas vadība rīkojās šādi. Tika organizētas iknedēļas izsoles brokeru vietu pārdošanai. Pirmajās izsolēs piedalījās tikai savi pircēji, kuri biržas interesēs uzskrūvēja brokera vietas cenu līdz deviņiem miljoniem rubļu, pēc tam nolaida uz četriem.
Par biržu uzreiz sāka runāt, tās klientu skaits auga, bet gribētāju ieguldīt naudu spekulācijā ar brokeru vietām skaits kļuva vienkārši milzīgs.
Biržas aktīvs zināja par gatavoto norisi un jau iepriekš par zemām cenām bija uzpircis brokeru vietas, daudzi to izdarīja uz nomaksu.
Tagad galvenais uzdevums bija noturēt cenas. Pie biržas izveidoja banku. Katrs gribētājs varēja ierasties bankā, noguldīt daļu no summas, bet pārējo pietrūkstošo naudas daļu saņemt kredīta veidā no šīs bankas. Banka izsniedza mērķa kredītu. Tas ir, pircējs parakstīja dokumentus, saskaņā ar kuriem kā maksu par brokera vietu nauda tika pārskaitīta uz biržas kontiem.
Ik mēnesi brokera vietas pircējam bija jāmaksā procentus.
Pēc kredīta nomaksas vieta kļuva par viņa īpašumu. Bet maksājumu pārtraukšanās gadījumā tika zaudēta gan vieta, gan nauda, kas samaksāta par procentiem.
Samaksa par procentiem šādā brokera vietas pirkšanas variantā katru mēnesi ienesa apmēram piecdesmit tūkstošus rubļu. Salīdzinājumam – jauns vieglais auto tajā laikā maksāja apmēram simts tūkstošus rubļu. Pēc tam tika ieviests noteikums, ka tirgos nepiedalošies brokera vietu īpašnieki varēja ciest ievērojamus finansu zaudējumus.
Īsā laikā birža, pārdodama būtībā gaisu, ieguva papildus līdzekļus savai attīstībai, padarīja bagātu savu aktīvu, ievērojami palielināja brokeru skaitu un kļuva Krievijā par līderi.
Pēc tam tika veikta šāda operācija. Tika paziņots, ka tiek izveidots Biržas tirdzniecības nams, kurš nodarbosies ar nebiržas preču pārdošanu.
Tā akcijas varēs iepirkt ar iepriekšēju pierakstīšanos un ne vairāk kā vienu vienās rokās. Sākās ažiotāžas otrais vilnis. Par akcijām plēsās. Cilvēki aizņēmās naudu no pazīstamiem, ņēma kredītus, pārdeva mašīnas. Emisijas (akciju pārdošanas) apmēri pārsniedza visas cerības. Bet akciju cena nez kāpēc neauga. Tirdzniecības nams tirdzniecību uzsāka gurdeni. Tā akcijās ieguldītā nauda izrādījās zaudēta.

x x x

Ažiotāžas faktoru iedarbīgi lietoja firma “Vlastelina”. Lai iemaksātu firmā naudu, bija jāstāv daudzu stundu garā rindā. Un cilvēki stāvēja. Lai atvadītos no savas naudas uz visiem laikiem.

x x x

Biznesā stratagēmas lietojums ļauj interpretēt situāciju tādā veidā, ka līdzvērtīga ieinteresētība darījumā vai kādā norisē vienai no pusēm kļūst svarīgāka kā otrai. Mērķa sasniegšana kļūst par patstāvīgu faktoru, kas ir atrauts no sākotnējiem motīviem. Mērķis ir jāsasniedz par katru cenu. Lai šī stratagēma nostrādātu, ir vajadzīgas divas lietas – ažiotāža un deficīta šķietamība. Gan vienu, gan otru var veiksmīgi īstenot izsolēs.

48. Nepārtraukta uzbrukuma stratagēma

Uz pretinieku gāžas visi iespējamie ietekmēšanas veidi, atelpai un rīcības apsvēršanai laiks netiek dots. Vai arī – nospraustais mērķis netiek atcelts, neatkarīgi no operācijas sākuma brīža; tā sasniegšanas pasākumi tiek pastāvīgi pastiprināti, notiek pastāvīga aktīva mērķtiecīga darbība.
Nepārtrauktu uzbrukumu dažu pilsētu aplenkšanā lietoja tatāri-mongoļi.
Uzbrukumi notika caurām diennaktīm. Uzbrucēji sūtīja vilni pēc viļņa, nepārtraukti.
Pēc divām trim diennaktīm aizstāvji vienkārši miga ciet gaitā.

(Vai Krievijas demonstratīvā starptautiskā nekaunība ir tās vadoņu neizglītotības un neaudzinātības sekas? Nē, tā ir pretinieka vai upura neatslābstoša turēšana saspringumā. I.L.)

x x x

Šī stratagēma atrodas specdienestu bruņojumā.
Padomju specdienesti nekad neatstāja nesodītus pašu nodevējus; pēc neveiksmīga mēģinājuma gatavoja un veica nākošo kārtējo atentātu. Un tā turpinājās līdz veiksmīgam iznākumam.
Neatkarīgi no pašu zaudējumiem un izmaksām.

x x x

Stratagēmu var lietot operatīvajā darbībā. Kāds ārzemju virsnieks, kurš darbojās Maskavā diplomātiskā aizsegā, sāka ar savu rīcību sagādāt lielas problēmas. Tika nolemts izdarīt uz viņu masīvu psīholoģisku ietekmēšanu. Diplomātam “piestiprināja” pretizlūkošanas darbinieku, kurš neatkāpdamies pastāvīgi viņam sekoja. Viņš bija klāt visur – restorānos, tualetēs, pludmalēs un baseinos. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Pēkšņi izsekošana beidzās. Dienu pēc tam diplomāts bija uz izrādi Lielajā teātrī un tur redzēja, ka vieta viņam blakus ir tukša. Vai tiešām tā ir “Viņa” vieta? Tiešām, pēc trešā zvana zālē uz kruķiem ievēlās diplomātam labi pazīstamais vīrietis. Kāja viņam bija ģipsī.
Diplomāts pielēca no savas vietas un devās uz izeju.
Biedrs uz kruķiem, dabiski, aiz viņa.
Drīz diplomāts no Maskavas aizbrauca.
Neizturēja…

x x x

Līdzīgi – līdz pilnīgai iznīcināšanai – darbojās Izraēlas un Francijas specdienesti; pirmie attiecībā uz teroristiem, kas bija uzbrukuši Izraēlas sportistiem Minhenes olimpiādē, otrie attiecībā uz sazvērniekiem, kuri bija mēģinājuši nogalināt ģenerāli de Gollu Francijā. Likvidācijas vietai, laika noilgumam pēc incidenta nebija nozīmes.
Tāpat ilgus gadus pēc kara beigām VDK (KGB) vajāja nodevējus PSRS teritorijā, bet Mossads – nacistus visā pasaulē. (Ne tikai nodevējus – PSRS beigu gados vairs nebija iespējams nemanīti iznīcināt Rietumu redzeslokā nokļuvušus politieslodzītos. Daudzus, arī Gunāru Astru, nācās izlaist. 1988. gada 1. februārī Gunāru Astru atbrīvoja no apcietinājuma, taču tā paša gada 6. aprīlī viņš pēc brauciena vilciena kupejā ar noslēpumainu ceļabiedru mira slimnīcā Ļeņingradā, iespējams, PSRS Valsts Drošības Komitejas darbinieku saindēts. Un vai Fēliksa Zvaigznona mistiskā nāve 1989. gada 3. jūnijā neliecina par svešām rūpēm par Latvijas izglītības sistēmas neuzplaukumu? I.L.)

x x x

Viena no Mossada pazīstamākajām operācijām – Ādolfa Eihmana lieta, kurš bija bijis viens no ebreju masveida iznīcināšanas organizatoriem un aktīviem līdzdalībniekiem.
Pēc kara Eihmans slēpās Argentīnā, Mossads viņa atrašanās vietu uzzināja 1957.gadā, bet, sajutis sekošanu, Eihmans nomainīja vārdu un adresi.
No jauna viņu pamanīja 1959.gadā. Tika nolemts Eihmanu nolaupīt un slepus izvest uz Izraēlu tālākai tiesāšanai. Operācijā piedalījās trīsdesmit cilvēki. Lai vienkāršotu dokumentu noformēšanu un citu organizatorisku jautājumu risināšanu, Eiropā tika izveidota tūrisma aģentūra. Izvest Eihmanu bija nolemts ar Izraēlas kompānijas “El Al” lidmašīnas specreisu. Specreisss tika organizēts delegācijas nogādāšanai uz Argentīnas neatkarības 150.gadadienas svinībām.
Eihmans tika nolaupīts, pieejot pie paša mājas, sasaistīts un nogādāts konspiratīvā dzīvoklī. Dzīvoklī viņš atradās deviņas dienas. Grupa veica apsardzi, tai bija fiziskas iznīcināšanas pavēle varas iejaukšanās un Eihmana atbrīvošanas varbūtības rašanās gadījumā.
Eihmana radinieki pie policijas nevērsās, tie vērsās pie esesieša draugiem (Lūk, šeit Mossads varēja, pārņēmis kontrolē Eihmana telefonu, pēc telefonu zvaniem atklāt pārējos vācu kara noziedzniekus. Varbūt tas tā arī izdarīja). Eihmana draugi nolēma, ka ir sākušās viņa masveidīgas medības, un steidzīgi sāka pamest Argentīnu.
Eihmans tika dzīvs nogādāts Izraēlā.

x x x

Nepārtraukta uzbrukuma stratagēma tiek aktīvi lietota pirmsvēlēšanu cīņās pret viskonkurējošāko kandidātu, tā pietuvinātajiem un štābu. Problēmas sāk rasties visās iedomājamās un neiedomājamās situācijās un iespējās.
Ja kandidātam ir vāji nervi, tas salūst ļoti ātri.

x x x

Nepārtraukta uzbrukuma stratagēmu neiespējamu mērķu sasniegšanai var lietot atsevišķi pilsoņi.
Kāds ļoti neatlaidīgs biedrs, vārdā Anatolijs Ščelkanovs, 1986.gadā nolēma, ka viņa pilsētā ir jāuzceļ piemineklis karavīriem – internacionālistiem (tā dēvēja PSRS karaspēka kareivjus, kuri karoja Afganistānā un citur ārpus PSRS. I.L.). Pats Ščelkanovs Afganistānā karojis nebija, bet bija tur pabijis kopā ar komjaunatnes Centrālkomitejas delegāciju, bet līdz tam bija iekļuvis starptautiskā vienībā, kas Nikaragvā novāc kafiju.
Pastāv pieņēmums, ka viņš ir ne tik daudz vācis kafiju, kā ar automātu medījis džungļos kontras.
Bet tas ir tikai pieņēmums.
1986.gadā ar Ščelkanova pūlēm tika izsludināts konkurss uz pieminekļa radīšanu.
Viens no skulptoriem, kura projekts vēlāk izrādījās apstiprināts, vērsās pie Ščelkanova pēc palīdzības. Viņš piedāvāja izveidot jauna karavīra skulptūru ar Kalašņikova automātu rokās. Bet kā automāts izskatās, skulptors ir zinājis visai aptuveni.
Ko iesākt?
Ščelkanovs ir aizgājis uz Kara komisariātu, uz goda vārda paņēmis uz diennakti automātu un devies pie skulptora.
Ir bijis kārtējais perestroikas gads.
Tauta vēl pie automātiem nav pieradusi.
Visi takši brauc garām.
Autobusā bija nolemts nebraukt.
Nācās iet kājām.
Uzvalkā, kaklasaitē un ar automātu plecā. Pēc dažām stundām visa pilsētas milicija saņēma atbilstošu ievirzi un sāka meklēt cilvēku ar automātu. Tā ir patiesība. Šīs grāmatas autors turēja rokās šo ievirzi.
Pieminekļa konkurss ievilkās trijos posmos un beidzās tikai 1989.gada pavasarī.
Izvirzījās jautājums par bronzas skulptūras izgatavošanu. To spēja izdarīt viena vienīga rūpnīca Piemaskavā. Rinda uz skulptūru izgatavošanu aizņēma vairākus gadus. Bez tam izrādījās, ka valsts varai nav naudas pieminekļa samaksāšanai.
Ščelkanovs aizbrauca uz rūpnīcu un jautājumu atrisināja. Pieminekli izgatavoja trijos mēnešos par trīszvaigžņu konjaka kasti un divām dubļonkām (aitādas puskažoks). Dubļonkas tā arī neatdeva.
Ne jau tīšām. Vienkārši nebija naudas.
Izvirzījās jautājums par aizvešanu. Apgabala karavīru – internacionālistu apgabala organizācijas priekšsēdētājs Konstantins Kozlovs palīdzēja ar transportu, un uz Maskavu devās Kamazs ar afgāņiem. Iekraušanas problēmu atrisināja bez grūtībām.
Izvirzījās jautājums – kā izvest skulptūru no uzņēmuma teritorijas. Būtībā runa bija par laupīšanu. Jo par pieminekli neviens tā arī nebija maksājis. Rūpnīcas sardzes mājiņā pagadījās modra večiņa – sardze. Konjaks viņu neinteresēja, lūgumi un lūgšanās uz viņu neiedarbojās. Skandāls nepalīdzēja, večiņa izsauca milicijas patruļu. Pilsētas vadībā pagadījās virsnieks – afgānis. Kad viņam paskaidroja jautājuma būtību, večiņu teju vai nošāva. Kamazs ar nolaupīto skulptūru devās ceļā.
Sākās jauns nepatikšanu posms. Pieminekļa uzstādīšanai vajadzēja veikt dārgus zemes darbus un pārvietot augstsprieguma elektropārvades līniju.
Process atkal ievilkās uz pieciem gadiem. Pieminekli pārvadāja no vienas vietas uz otru, tam nolūza roka. Pēc tam to divas reizes metināja. Galu galā vietējā novada administrācijā strādāt ieradās Sergejs Ščipovs, un lieta iekustējās. Birokrātu pretestību salauza. 1994.gadā pieminekli svinīgi uzstādīja un atklāja.
To atklāja gubernators, bija daudz citu svarīgu ļaužu. Par Anatoliju Ščelkanovu, protams, neviens par neatcerējās.
Un viņš arī neuzstāja.
Nepārtrauktā uzbrukuma process ilga astoņus gadus.
Tas, starp citu, notika Krasnojarskā.

49. Sīkumu iztirzāšana, tīši nepārbaudot patiesību

Tiek norādīts uz visai strīdīgu vai melīgu notikumu (apgalvojumu, faktu), informācijas pasniegšanu veidojot tā, ka notikums tiek apskatīts kā neapšaubāms, patiess, vispārzināms, patiess, pie tam tiek apspriesti vai garāmejot minēti it kā esoši konkrēti sīkumi (īpatnības, pikantums).
Viens no variantiem – personas kompromitēšanai informāciju pasniedz tādā veidā, ka netiek apspriests pats kompromitējošo apstākļu esamības fakts, bet uzmācīgi tiek apspriesti sīkumi.
Piemēram, ir jāsakompromitē nevainīga meitene.
Var pateikt kādam tieši – tava paziņa Maša Ivanova ir prostitūta.
Bet tas būs mazefektīvi.
Iedarbīgāk nostrādā variants, kad objekts nejauši padzird sarunu, no kuras var secināt, ka viņa paziņa ir vakar bijis pirtī, un pēc tam ir izsaukuši meitenes no eskortpakalpojumiem.
Atkal atnākusi šī prostitūta Maša Ivanova ar dzimumzīmīti zem kreisās krūts.
Jā jā, tā pati, kura iepriekšējā reizē par daudz aizrāvās ar šnabi un gandrīz noslīka baseinā.

x x x

Šo stratagēmu aktīvi lieto politikā un audzināšanā.
Var atcerēties kā padomju bērni rakstīja sacerējumus par šādām tēmām: “Kāpēc padomjzemē dzīvo pasaulē vislaimīgākie bērni?”, “Kāpēc es mīlu Ļeņina onkuli?”, “Kāpēc kapitālisti apspiež savus strādniekus un neieredz Oktobra revolūcijas dzimteni?”, “Kādas komunistu īpašības visvairāk mīl tautā?”.

x x x

Ja vajag sakompromitēt politisku līderi, masu informācijas līdzekļos pasniedz norādes uz paziņojumiem vai baumām par to, ka šis politiķis ir ieguvis, piemēram, Izraēlas pavalstniecību.
Pēc tam tiek aprakstīts, cik tas izmaksā, kāpēc tas vajadzīgs, kurš no noziedzniekiem arī ir rīkojies tieši tāpat. Tiek izvirzīta versija – kur ņēmis tik daudz naudas, no kā baidās politiķis, un kāpēc visi ebreji vēlas atgriezties vēsturiskajā dzimtenē.
Lasītājam rodas pilnīga pārliecība par to, ka politiķis ir ebrejs, kurš nabaga Krievijā sabrūvējis naudu, cenšas iegūt rezerves aerodromu, bet viņa mēģinājumi nokļūt pie varas saistās ar deputāta neaizskaramību un vēlmi vēl vairāk iegremdēt netīro ķepu valsts makā.

x x x

Ir iespējams cits sīkumu izmantošanas variants.
Lai atklātu nezināmu vai slepenu informāciju, rada šķietamību, ka tā ir zināma. Neuzbāzīgi tiek apspriesti kaut kādi sīkumi, īpatnības.

x x x

Piemērs no brāļu Vaineru romāna “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”.
“Saki nu, Saprikin, kā tu domā – Fokss ir likumā (в законе – noziedzības pasaules “kasta”, kas ievēro zagļu “likumus”, paši nodrošinot savu eksistenci) vai blatņiks (приблатненный – noziedzības pasaules pie “likumīgajiem” zagļiem parazitējoša “kasta”)”? – vaicāja Žeglovs, it kā pēc desmit tikšanās reizēm ar Foksu nebūtu varējis šo jautājumu sev atrisināt, un tagad nu būtu nolēmis apspriesties ar tādu pieredzējušu cilvēku kā Ķieģelis.
“Pat nezinu, ko tev teikt. Pēc paradumiem it kā frajers (фрайер – no vācu ivrita: Frej — “brīvais”; ne zaglis likumā, ne “mužiks”; noziedzības pasaules pie “likumīgajiem” zagļiem parazitējoša “kasta”), bet frajers viņš nav, to es labi zinu. Viņam apmuļķot (подколоть) ir tas pats, kas tev nošņaukt degunu”, – gareno kantaino galvu pašūpoja Saprikins.
“Bet vai tik Fokss nav pārkrāsojies”, — domīgi prātoja Žeglovs.
“Ta pie mums laikam neviens nezin, ar ko viņš nodarbojas. No dzimšanas neatceros tādas sarunas. Hazās (хаза – māja, kur var patverties, paslēpties noziedznieki) gandrīz nekad nemēdz būt – strādā vienatnē kā labs spēcīgs vilks. Dažreiz parādās, nomet preci – tik vien viņu var ieraudzīt…”

50. Nenoteiktu draudu stratagēma

Tiešu draudu izteikšana pēc vispārējas likumības skaitās neiedarbīgs paņēmiens. Kas ir brīdināts, tas ir apbruņots.
Bet ir gadījumi, kad draudi ir iedarbīgi.
Tādam nolūkam tiem ir jāatbilst noteiktām pazīmēm.
Pirmās norādes uz tādām pazīmēm var atrast drūmā viduslaiku literārā sacerējumā “Raganu veseris”.
Draudiem ir jāatbilst nenoteiktības un nolemtības prasībām.
Ja ragana ir gribējusi kādu pazudināt, tai nevajadzējis teikt gaidāmo grūtību vai likstu iestāšanās brīdi un raksturu.
“Tu saslimsi un mirsi pēc trim dienām!” – tādi draudi ir izteikti tehnoloģiski nepareizi. Cilvēks baidīsies trīs dienas, bet kad nekas nenotiks, raganas autoritāte kritīs, un no viņas vairs neviens nebaidīsies.
Pareizi būtu bijis izveidot šādu konstrukciju:
“Velti tu pūlies attiesāt no manis zemi. Tev tak nav palicis ilgs laiks būt pie veselības”.
Pirmais izteikums satur strīda priekšmetu. Otrs izteikums veidots kā fakta konstatācija. Cilvēks nu saprot, ka viņš drīz saslims, varbūt nomirs. Jo ragana zin visu. Dvēselē iezogas bailes. Katrs savārgums tiek uztverts kā tuvojošās slimības pazīme. Bailes un tramīgums pastāvīgi pieaug. Galu galā kaut kas jau noteikti notiks. Ja vien cilvēks līdz tam brīdim nesaņem no raganas zālītes un piedošanu.

x x x

Līdzīgā veidā var veidot draudus konflikta gadījumā starp parastiem cilvēkiem vai organizācijām.
Ja karstumā ir izteiktas konkrētas saistības izdarīt noteiktu kaitējumu, un tās nepiepildās – autoritāte krīt.
Ja draudi tiek gaidīti no nezināmas puses un liek pretiniekam pastāvīgi atrasties nogurdinošā gatavībā, veikt krampjainus drošības pasākumus, un nodeldē tā nervus un resursus – tie ir iedarbīgi.

51. Lēmums jau ir pieņemts

Stratagēma lieto maldinošu norādi uz to, ka jautājuma izlemšana, situācijas vērtējums vai gaidāmie notikumi jau iz notikuši. Rezultātu apstiprina neapstrīdami fakti vai vērtējumi autoritatīvos avotos.
Stratagēmu var lietot, ja ir kopīgas norises vairāki līdzdalībnieki. Ir jāpieņem tev vienam izdevīgs risinājums. Šim nolūkam zem kopīga dokumenta projekta vajag savākt visu pušu parakstus. Situāciju veido tā, ka katrs domā, ka visi pārējie ir izstrādājuši kolektīvu lēmumu, kuram viņš – vienīgais – pievienojas. Īstenībā ar viņiem manipulē tas, kurš veic saziņu un sagatavo lēmumu projektus.

x x x

Līdzīgi var notikt, veidojot sabiedriskas organizācijas vai politiskas partijas. Tas, kurš kontrolē projektu sagatavošanu, var ievērojami ietekmēt dokumentu saturu, pieņemamo lēmumu raksturu, pārvaldes un kontroles orgānu sastāvu.

x x x

Stratagēmu aktīvi lieto kā pirmo soli situācijās, kad ir nepieciešams ekspertu vērtējums vai dokuments, kas apstiprina kāda projekta finansiālo vai citādu pamatotību.

x x x

Stratagēmu lieto gadījumos, kad ir jāpierāda, ka ceļš (norise, mērķis) ir nepareizs vai bez izredzēm.
Ir notikusi zādzība. Suns pa pēdām ir atvedis līdz dzīvoklim. Dzīvoklī atbild – durvis neatvērsim, milicija jau bija. Tikko. Cik tad var pa naktīm modināt cilvēkus? Milicija aiziet. Kad aptver, ka ir apmānīta, ir jau par vēlu.
Šis piemērs ir īsts no prakses.

52. Labais – sliktais

Labā un sliktā izmeklētāja, labā un ļaunā bandīta stratagēma.
Cilvēks tiek nostādīts tādā stāvoklī, kad no visiem iespējamajiem variantiem viņam uztiepj divus. Viens variants ir ļoti slikts, to piedāvā negants bandīts vai dusmīgs izmeklētājs, otrs variants – ne tik slikts, to piedāvā labie bandīti vai sirsnīgie izmeklētāji. Trešā varianta nav. Morāli salauztais aizdomās turētais seko labajam izmeklētājam un vadās pēc tā norādījumiem, iebiedētais komersants pats iebēg humānākā bandīta pajumtē.

x x x

Kā šīs stratagēmas piemēru izmantosim Andreja Konstantinova un Malkolma Dikseliusa grāmatas “Bandītiskā Krievija” (Бандитская Россия) izvilkumu:
“1992.gada septembrī Pēterburgas Operatīvās izmeklēšanas birojā (ОРБ) nonāca informācija par to, ka Mališeva personīgais grupējums tur apcietinājumā komersantu Dadonovu, lai dabūtu no tā tiesības rīkoties ar vairākiem tūkstošiem ASV dolāru, kas paredzēti lielas alus partijas iepirkšanai un vēlākai piegādei uz Krieviju. Pēc Dadonova vārdiem viņam ir “uzbraukuši” “dagestānieši” ar prasību alu piegādāt tieši viņu pārdevējiem un tieši viņu kioskiem. Pats Dadonovs aplinkus ceļā ir noskaidrojis, ka vienīgais, kurš var pasargāt viņu no baisajiem un šausmīgajiem “dagestāniešiem”, ir Mališeva kungs. Mališevs ir it kā uzņēmies “palīdzēt” – par procentu no darījumiem ar alus pārdošanu. Tālāk sākas klasiskā operācija (разводка): “dagestānieši” uzbrauc Dadonovam par “nodevību”. Kalnieši nolaupa Dadonovu, aizved to uz klusu mājīgu kafejnīcu, kur iedveš tam šausmas ar solījumiem izdurt acis un aktīviem nodomiem iebāzt viņam tūplī nokaitētas matu cirtošanas knaibles. Tomēr pašā kaislību karstumā parādās kāds Vladislavs Kirpičovs – Slavas onkulis, krimināla autoritāte, pietuvināts Mališevam. “Cēlais” Kirpičs atbrīvo Dadonovu no mežonīgo kalniešu ķetnām, tad Dadonovam tiek piedāvāts klusi un bez bailēm strādāt Pītera biznesmena Andreja Berlina (viņam 1974.gadā uzrādīja apsūdzību par zādzību ar uzlaušanu, bet tas visai talantīgi nospēlēja šizofrēniju un zonas vietā tika ievietots speciālā slimnīcā, kur atrodas vairāk kā 13 gadus, un kur ir iepazinies ar tur simulējošo (“косившим”) Kirpičovu) kantorī. Dadonovs ir piekritis visiem noteikumiem, bet vēlāk no viņa pieprasītas pilnvaras uz visu alus līguma naudu, un, lūk, te nu Dadonovs ir atskārtis, ka pēc tam viņš būs jaunajiem “draugiem” ērtāks miris, nekā dzīvs. Tieši šis apstāklis lika Dadonovam vērsties tomēr milicijā…”

53. Burvju svilpīte

Tiek izmantota gatava vai tiek izstrādāta jauna ideja, kas varētu pārņemt atsevišķus cilvēkus, grupas, masas un kļūt par īstu spēku.
Burvju svilpītes fenomena efekts slēpjas tajā, ka kādai parādībai un visam, kas ar to saistīts, tiek piešķirtas īpašas iezīmes vai īpašības.
Šis efekts var pilnīgi apvērst apkārtējās pasaules uztveres pastāvošos akcentus. Tad viss, kas apstiprina šo fenomenu, sāk dominet pasaules uztverē. Viss, kas neatbilst parādībai vai ar to saistītām idejām – tiek noraidīts, jebkuri neitrāli fakti vai notikumi tiek uztverti kā parādības pierādījumi. Tā Nilss (kurš lidoja ar meža zosīm), spēlējot burvju svilpīti, savāca visas pilsētas žurkas un aizveda sev līdz. Žurkas neko, izņemot svilpīti, nedzirdēja un akli sekoja muzikantam. Nilss iesēdās laivā un, nepārtraucot spēlēt, atpeldēja no krasta jūrā. Visas žurkas steidzās viņam pakaļ un noslīka.

x x x

Stratagēmas īstenošanai tiek izmantotas reliģiozas mācības, politiskas programmas, sociāli projekti, komercreklāma un politiskā reklāma.

x x x

Stratagēmas lietojuma piemēri: krustnešu karagājieni, Eldorādo, Belovodjes (leģendāra senslāvu izcelsmes zeme, saistīta ar vecticībniekiem), Šambalas meklējumi, Minusinskas Visariona Pēdējā evaņģēlija baznīca, Hruščova komunisma uzcelšanas programma, Dzīvokļu programma – 2000 un līdzīgi.

x x x

Biznesā šo stratagēmu lieto gadījumos, kad vajag kaut kā paskaidrot, kāpēc tieši šīm precēm (zālēm, kosmētikai, vērtspapīriem) piemīt gandrīz burvju īpašības, ārkārtējas izredzes, un tās vajag pirkt.
Lai pamatotu piedāvāto līdzekļu brīnumdarītājas īpašības vai ārkārtīgi lielo iedarbīgumu, plaši tiek lietoti speciāli zinātniski un pseidozinātniski termini, norādes uz jauniem paņēmieniem, ko izstrādājušas pasaules labāko valstu vadošas zinātniskas iestādes, un jau citu sasniegtais aprīnojamais pozitīvais efekts.
Stratagēmu aktīvi lieto piramīdas tipa tirdzniecības tīkli, kas balstās uz komivojažeriem. Mūsu valstī šāds biznesa veids tiek saukts par tīkla marketingu. Komivojažeri iziet speciālus kursus, kur tiem māca pārdošanas paņēmienus, kas dibināti uz Burvju svilpītes stratagēmas. Daži tirgoņi saprot, ka pārdošanas apjomus nodrošina ar triku palīdzību, bet citi sirsnīgi tic savu piedāvāto preču ārkārtējām īpašībām.
Krievijā tīkla mārketinga tirgus pirmatklājēji bija firmas, kas izplatīja pārtikas piedevas – Herbalaif.

54. Netiešu pazīmju stratagēma

Lai atklātu kādas norises esamību, nav katrā vajadzīgi tās esamības tieši pierādījumi. Norisi var konstatēt pēc netiešu pazīmju virknes.
Var ilgi rēķināt, kāda ir tava vinnesta varbūtība azartspēlē kazino. Var darīt arī citādi – nostāties naktī Laho Tahoe pilsētas ielu krustojumā uz Nevadas un Kalifornijas štatu robežas. Robeža iet pa vienu no pilsētas ielām. Skatoties uz Kalifornijas pusi, kur azartspēles ir ar likumu aizliegtas, var redzēt parastu amerikāņu ainavu – vienstāvu mājas, parasta tumša iela.
Bet ja paskatās uz Nevadas pusi, redz, ka sākot ar pašu pirmo ēku un līdz apvārsnim stāv gaiši izgaismotas augstceltnes.
Visur ir gaisma, mūzika, spēļu zāles.
Rodas jautājums – bet par kādu naudu tas viss ir būvēts?
Atbilde ir nešaubīga – par to cilvēku naudu, kuri ir braukuši šurp meklēt laimi pie spēļu galda.
Kad redzi šos debesskrāpjus, naudas izsūknēšanas efektivitāte no vienkāršā amerikāņa kabatas kļūst skaidri acīmredzama. Nevajag rēķināt vinnesta varbūtību – pietiek paskatīties uz veselu pilsētu, kas uzcelta tikai par kazino nospēlējušos klientu naudu.

x x x

Kādā pilsētā 1993.gadā sākās nesaprotamas norises.
Dažu mēnešu laikā dažādos apstākļos tika fisiski iznīcināti vairāku vietējo grupējumu līderi. Kam tieši traucēja tas vai cits cilvēks, bija pilnīgi nesaprotams.
Tika izvirzītas dažādas notikušā versijas, bet nāves turpinājās.
Vairums iespējamo upuru pūlējās izdarītajās slepkavībās meklēt loģiku, izskaitļot iespējamo organizatoru un atšaušanas iemeslus.
Bet bija divi cilvēki, kurus sauca Vjačeslavs Nikolaja dēls un Viktors Ļeva dēls, kuri, balstoties uz netiešiem datiem, nonāca pie secinājuma, ka notiekošais nav ne atriebība, ne izrēķināšanās ar noteiktiem līderiem. Visticamākais, ka kāds ir uzņēmies pilnībā iznīcināt vietējās noziedzīgās autoritātes un plānveidīgi to dara.
Tika izvēlēts šāds rīcības algoritms.
Kādā dienā abi – Viktors un Vjačeslavs pazuda no pilsētas.
Par to, kur viņi atrodas, kādā veidā, un par pašu plānotās nozušanas faktu zināja ļoti ierobežots cilvēku skaits. Par to nezināja ne partneri, ne kolēģi. Visi nepabeigtie darījumi palika karājoties gaisā, sarunātās tikšanās tika nojauktas, plāni sagrauti. Viņu komandu ierindas locekļi sāka pa īstam meklēt savus “pazudušos” draugus.
Pēc dažām nedēļām visi zināja, ka abi pazudušie cilvēki ir gājuši bojā kriminālu izrēķināšanos rezultātā. Atbilstošs paziņojums izgāja pa Iekšlietu pārvaldes līniju.
Viktora un Vjačeslava “augšāmcelšanās” faktam daudzi ilgi neticēja.
Pēc gadiem izrādījās, ka tie cilvēki, kuriem bija jāatstrādā pasūtījums attiecībā uz Viktoru un Vjačeslavu, izpētījuši viņu pazušanas apstākļus, pamatojoties uz netiešām liecībām noticēja “nāvei” un pārtrauca medības.
Pārējās pilsētas autoritātes neticēja netiešām pazīmēm, tie gribēja noskaidrot konkrētas lietas: kas, kādā nolūkā un kāpēc organizē slepkavības. Absolūtajam viņu vairākumam tas maksāja dzīvību.

x x x

Krievijas aģents CIP’ā Oldričs Eimss netika pieķerts saskarē ar pretinieka izlūkošanas pārstāvi. Viņa tikšanās ar VDK (KGB) darbiniekiem notika atklāti, jo Eimsa dienesta pienākums bija atrasties saskarē ar padomju organizāciju darbiniekiem, lai pēc iespējas tos vervētu.
Bet Krievijā zuda amerikāņu aģenti, un kļuva acīmredzams, ka CIP darbojas kurmis – augsts virsnieks, kurš strādā pretinieka labā.
Tika iezīmēts cilvēku loks, kuriem ir bijusi piekļuve ziņām par atklāto aģentūru, un uzsākta to finansiālā stāvokļa pārbaude.
Drīz tika noskaidrots, ka Eimss ar vidējo gada algu piecdesmit tūkstoši dolāru ik mēnesi tērē apmēram trīsdesmit tūkstošus.
Viņa bankas kontos atradās apmēram pusotrs miljons dolāru. Tika analizēta naudas ienākšana kontos un izrādījās, ka maksājumi vienmēr notiek tieši pēc Eimsa tikšanās ar padomju pārvalžu vadītājiem.
Tomēr neizdevās arestēt Eimsu ar nozieguma pierādījumiem.
Bet, lai atklātu viņa nesamērīgi lielos ienākumus, nebija nepieciešams veikt bankas kontu analīzi.
Pēdējos piecos sava darba gados Eimss bija nomainījis trīs auto – jaguārus. ASV visi zin jaguāra cenu – tā ir lielāka par Eimsa ranga vadītāja gada algu.
Eimss pastāvīgi brauca uz darbu ar savu jaguāru un turēja to CIP stāvvietā.

x x x

Ja necilam Krievijas valsts kalpotājam, kam nav sievastēvs – miljonārs, pieder privātmāja, un tas braukā mersedesā, tad visiem ir acīmredzams, ka viņš ir kukuļņēmējs.
Izrādās – ne visiem.
Īstenībā Krievijas (un Latvijas – I.L.) ierēdņi nav necik apķērīgāki par saviem amerikāņu kolēģiem.
Arī viņi nekādi neapjauš, ka ar valsts ierēdņa algu iegūt elegantus auto, dzīvokļus un privātmājas – tā ir negodīgas dzīves pazīme.
Tāpēc, kamēr vien no augstākas pavēles nenodārdēs komanda salīdzināt valsts ierēdņu ienākumus ar izdevumiem, viss paliks pa vecam.
Gan privātmājas, gan mersedesi, gan ierēdņi.
Un pat ja nodārdēs – nevar garantēt, kas sekos.
Jo arī pārbaudītāji dzīvi neslikti un personīgos labumus zaudēt netaisās.

55. Cilvēka ārkārtas stāvokļa stratagēma

Stratagēma, saskaņā ar kuru noteiktam cilvēkam (cilvēku grupai) tiek veidots noturīgs priekšstats par to, ka viņš piederas pie īpaši priviliģētas grupas, ka viņam ir īpašas stāvokļa un drošības garantijas, kā arī citas pazīmes, kas saistās ar īpašu personisku stāvokli.

x x x

ASV desmit gadus darbojās Slepkavu korporācija. Tās ierindas darboņi piedalījās gan svešu, gan savējo kadru iznīcināšanas akcijās. Tajā skaitā tādu pat kurku, kā paši. Bet vairums no viņiem bija svēti pārliecināti par to, ka tieši viņi par saviem dižajiem nopelniem korporācijas labā netiks likti uz kopīgā konveijera.

x x x

PSRS trīsdesmitajos gados tika iznīcināti vecie partijas kadri, bet pēc tam vairākas NKVD izmeklētāju un operatīvo darbinieku paaudzes.
Liktos, ka tieši šie cilvēki, kam bija tieša saistība ar masu represijām un pēc tam ar savu partijas un orgānu kolēģu iznīcināšanu, kuri zināja, ka vairums lietu par tautas ienaidniekiem un daudzajiem ārzemju spiegiem ir safabricētas, būtu varējuši piemērīt uz sevi savu priekšgājēju likteņus. Bet vairumā gadījumu tā nenotika.
Komunisti un čekisti mira ar saucieniem “Lai dzīvo biedrs Staļins!”, atsakoties saprast, ka viņu nāve ir nevis kļūdas sekas, bet plānotas valsts politikas daļa.

x x x

Stratagēma tiek veiksmīgi lietota gadījumos, kad ir nepieciešams ar mazākajiem izdevumiem likt cilvēkiem atteikties no savām dabiskajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz dzīvību. Tiek veidotas nāvinieku (desantnieku, diversantu, teroristu) apakšvienības . Nāve tiek pasludināta par goda lietu un augstāko patriotisma izpausmi. Katrs karavīrs nāvinieks ir pārliecināts par savu īpašo stāvokli, viņš ar to lepojas. Labākajā gadījumā viņam dod iespēju iet bojā, nodarot būtisku kaitējumu ienaidniekam, sliktākajā – viņu met zem tanku kāpurķēdēm, aizbāžot caurumus pārrautā aizsardzībā un pašu gara nabadzībā.

56. Kreditora prasība – kopējs strupceļš

Izveidot tādu stāvokli, kad tavu prasību neizpilde vai svešu prasību izpilde attiecībā uz tevi ved uz vispārēju katastrofu.
Kombinācijas galvenajam organizātoram ir jāizskatās kā ar radušos stāvokli nesaistītam cilvēkam.
Objektīvajiem faktiem ir jānoved pie tā, ka partneri ir paši nonākuši pie tava varianta, jo tas, lai arī apgraizītā veidā, tomēr risina kopējas problēmas.

x x x

1992.gadā kāda organizācija par Krājbankas kredītu iepirka vieglo automašīnu partiju. Tika nolemts daļu auto apmainīt pret kokmateriāliem, tos pārdot un atdot bankai kredītu. Automašīnas bez dokumentiem tika nodotas pasūtītāja pārstāvim. Pēc trim mēnešiem noliktavās gulēja kokmateriāli. Bet nepietiekami laba organizatoriskā darba dēļ kokmateriālus neizveda laikā. Pēc kāda laika to mitrums mainījās, un tos vairs nevarēja pārdot par labu cenu. Pasūtītājs atdeva kokmateriālus skaidās. Izraisījās konflikts, kura iznākumā par sodu atdeva vēl vienu mašīnu, bet kokmateriālu piegādes termiņi tika atlikti par dažiem mēnešiem.
Uz nākošo piegādes termiņu notika ievērojamas cenu izmaiņas.
Automašīnas strauji padārdzinājās, kokmateriāli palētinājās, dzelzceļa tarifi pieauga vairākas reizes. Automašīnu īpašniekiem darījums kļuva neizdevīgs. Kokmateriālu piegādātāji spēja pārdot divas no saņemtajām 15 mašīnām un par to summu nopirkt vajadzīgos kokmateriālus. Bet mašīnas bija sadalītas konkrētiem cilvēkiem, un neviens no tiem negribēja savu atdot.
Organizācija šo apstākli izmantoja. Sagaidījusi, kad kokmateriālu piegādes termiņš ir nokavēts, tā pieprasīja līguma laušanu un visu automašīnu atdošanu atpakaļ.
Tas izskatījās pēc ņirgāšanās. Mašīnas bija autoritatīvu cilvēku rokās, tās jau uzskatīja par savu īpašumu; kad sākumā pati organizācija nebija izpildījusi noteikumus, tai bija nākts pretim.
Kas par lietu?
Sākās izskaidrošanās. Galu galā kokmateriālu puses kriminālajiem pārstāvjiem tika uzrādīta šāda aina. Automašīnas ir iegādātas par Krājbankas kredītu. Kredīts nav atdots. Krājbanka ir valsts iestāde, to sargā valsts orgāni. Neatdošanas gadījumā tiks arestēts viss firmas īpašums, arī automašīnas tajā skaitā. Jo vairāk – auto nav nekādu dokumentu, izņemot izziņas-rēķinus. Strupceļa situācija. Automašīnas nāksies atdot jebkurā gadījumā. Citu variantu nav. Tad tika izdarīta ļoti neliela piekāpšanās, un automašīnas atdeva. Tas satricināja pilsētas kriminālo sabiedrību.

http://lib.ru/POLITOLOG/voevodin.txt