Kali Jugas netikumi. A.Vojevodins. Kara, manipulācijas, maldināšanas stratagēmas. 1.daļa. Ķīniešu stratagēmas.

(Kāda stratagēma vai kāda to kombinācija, vai kāda “inovatīva” stratagēma tika lietota, lai veiktu apvērsumu pret Atmodu? Un kādas stratagēmas sastāvdaļa bija Pandoras (pasaules ļaunuma) lādes atvēršana LPSR sabrukuma laikā? Un kāda liek vēlētājiem brīnīties par katru “demokrātisko” vēlēšanu iznākumu? Un vai tad nezinām stratagēmu “apēdīsim tavu, pēc tam katrs savu”? Un kāda ir līdzība starp austrumu kaimiņa smaidiem 20.gs. 30.gadu krīzes laikā un tagad, pēctreknajos gados, kad Latvijas laiva, pašu un/vai svešu šūpota, zvāļojas nepajokam?
Svētīgi tie sirdsšķīstie (vientiesīgie?), tie Dievu redzēs. Tas nu ir droši, ka vientiesīgais dabūs tādu dzīves skolu, ka dzirksteles gar acīm šķīst. Vai labāk ir būt nezinošam vientiesim, kas pa priekšu stumj Jēzus upuri, vai apjēdzošam atbildīgam sirdsšķīstajam? Shēmošanas teorija un gadsimtu prakse, nostaļģija pēc Krievijas impērijas un VDK (KGB, FSB) varenības… Kāpēc piedraņķēt galvu ar visu šo? Piedraņķēt jau nevajag, pārdzīvot nevajag, bet likt aiz auss vajag. Jo krietns cilvēks nav tas, kurš plivinās pa mākoņiem, un kristīgs cilvēks nav tas, kurš atmet visu atbildību Jēzum. Un kurš gan neredz, ka mūsu demokrātija ir neaizsargāta, dažkārt galīgi apdullusi savā “demokrātismā”, un veikli aizvietota ar pseidodemokrātiju. Un, vai nav tā, ka modernākā stratagēma tagad ir demokrātijas vājo vietu apsedlošana un trenkšana auļos. Un demokrātijas un “brīvā” tirgus pasludināšana par pašstrādājošiem. Cīņā par ietekmi ložu metējus un uguns spļāvējus, vismaz Eiropā, nomaina liekulība un manipulācijas, tajā skaitā finansu mahinācijas. Latvija bezmaz vai ar baudu izlaiza liekulīgākos Eiropas eksperimentus un cītīgi ošņā Krievijas saindētos siera gabalus, atstājot tautas likteni stratagēmas “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās” ziņā. Un mūsu kaimiņzeme taču ir manipulācijas lielvalsts. Grāmata, kā jau Krievijā pēc PSRS Krievijas impērijas sabrukuma, ir neobjektīva attiecībā uz krievu imperijas – “ģeržāvas” noziegumiem un “tuvo aizrobežu” jeb “slikti piesietajām teritorijām”. Bet krietni gudrāks, ja vēlas, var tapt. I.L.)

Ievads

Grāmata, kas atrodas Jūsu rokās, satur daudz saistošu un pamācošu stāstu, kas atsedz maldināšanas un manipulācijas tradicionālus paņēmienus, kādi tiek lietoti sadzīvē, politikā, karā, noziedzības pasaulē.
Bez tam, grāmata satur septiņdesmit piecus brīnišķīgus zīmējumus, kas paskaidro noteiktu stratagēmu lietojumu praksē.
Pat ja Jūs, dārgais klasītāj, neprotat lasīt, brīnišķīgo attēlu apskatīšana sniegs Jums prieku un apmierinājumu.
Grāmata ir paredzēta gan godīgiem, gan ne visai godīgiem cilvēkiem, gan vienkārši krāpniekiem. Pirmie var iegūt spējas cīnīties ar otrajiem un trešajiem, bet tie, savukārt, pilnveidot savu mākslu.
Grāmata nav paredzēta muļķiem, vēl vairāk, tā tiem ir kaitīga. Šāds secinājums ir apstiprinājies izmēģinājumu ceļā, un tam ir visai augsta ticamība.

Autors uzskata par nepieciešamu izteikt savu dziļu pateicību tiem cilvēkiem, bez kuru atbalsta un personīgas līdzdalības šo darbu uzrakstīt nevarētu.
Lūk, šo cilvēku vārdi:
Vojevodina M.I. (Воеводина Марина Николаевна),
Vorotņikovs V.P. (Воротников Валерий Павлович),
Storoževs J.V. (Сторожев Юрий Васильевич),
Čihančins J.A. (Чиханчин Юрий Анатольевич),
Kovrigins A.A. (Ковригин Анатолий Алексеевич),
Kaļiņičenko D.G. (Калиниченко Дмитрий Геннадьевич),
Teričevs A.V. (Теричев Артемий Васильевич),
Alferenko G.P. (Алференко Геннадий Петрович),
Gordejevs S.V. (Гордеев Степан Васильевич),
Djundiks K.V. (Дюндик Кирилл Витальевич),
Veļevs D.D. (Велев Дмитрий Дмитриевич),
Timofejevs V.I. (Тимофеев Валерий Иванович).

Saturs

Darba izstrādes vēsture

I Ķīniešu stratagēmas

1. Maldināt imperatoru, lai viņš pārkuģo jūru

2. Aplenkt Vei pilsētu, lai glābtu Čžao pilsētu

3. Nogalināt ar svešu nazi

4. Mierīgi sagaidīt nokausētu ienaidnieku

5. Laupīt ugunsgrēka laikā

6. Troksni sacelt austrumos, rietumos uzbrukt

7. Izgūt kaut ko no nekā

8. Skata pēc labot tiltiņus un slepus ierasties Čencaņā

9. Vērot uguni no pretējā krasta (sēdot kalnā vērot tīģeru cīņu)

10. Dunci paslēpt aiz smaida

11. Plūmes koks nokalst persika koka vietā

12. Ar vieglu roku aizvest aitu

13. Dauzīt pa zāli, lai izbaidītu čūsku

14. Aizņemties līķi, lai iepūstu dvēseli

15. Nomānīt tīģeri no kalna ielejā

16. Ja gribi kaut ko noķert, vispirms atlaid (ja gribi saņemt, vispirms iedod)

17. Pamest ķieģeli, lai dabūtu jašmu (dārgakmeni)

18. Lai padarītu nekaitīgu laupītāju bandu, vispirms jānoķer vadoni

19. Slepus piemest žagarus zem otra katla

20. Ķert zivis duļķainā ūdenī

21. Cikāde nomet savu zeltaino ādiņu

22. Aizvērt durvis un noķert zagli

23. Apvienoties ar tālu ienaidnieku, lai uzvarētu tuvu

24. Paziņot, ka tikai iziesi caur Go valsti, un to iekarot

25. Nozagt pamatus un aizvietot tos ar greizām stutēm

26. Noslēpt akāciju un rādīt uz zīdkoku

27. Neprātīgi vicināties, nezaudējot līdzsvaru

28. Uzmānīt uz jumta un noņemt kāpnes

29. Izdaiļot nokaltušus kokus ar mākslīgiem ziediem

30. Viesa lomu pārvērst saimnieka lomā

31. Skaistules stratagēma

32. Atvērto pilsētas vārtu stratagēma

33. Nesaskaņu sēšanas stratagēma

34. Patšāvēja (самострел) lamatu stratagēma

35. Ķēdes stratagēma

36. Bēgšana (bezcerīgā situācijā) – vislabākā stratagēma

II Papildus stratagēmas

37. Pietiekamā naidīguma stratagēma

38. Likt pretiniekiem spēlēt pēc taviem noteikumiem

39. Dubultstandartu stratagēma

40. Kopīgie grēki

41. Spēle bez noteikumiem

42. Punktveida iedarbības stratagēma

43. Nejauša rezultāta stratagēma

44. Lūgt A, vēloties B

45. Peldēt pa straumi (gaidīt, kamēr auglis nobriest pats)

46. Pasniegt ienaidniekam roku

47. Krāsot žogu

48. Nepārtraukta uzbrukuma stratagēma

49. Sīkumu iztirzāšana, tīši nepārbaudot patiesību

50. Nenoteiktu draudu stratagēma

51. Lēmums jau ir pieņemts

52. Labais – sliktais

53. Burvju svilpīte

54. Netiešu pazīmju stratagēma

55. Cilvēka ārkārtas stāvokļa stratagēma

56. Kreditora prasība – kopējs strupceļš

Antistratagēmas

1. Izaudzināt ienaidnieku un tad ar to cīnīties

2. Sapuvuši pamati

3. Kaitināt suni

5. Buridana ēzelis

6. Cieti turēties pie standarta

7. Meklēt pilnību

8. Uztiept pasaulei savas brilles

Suņ Czi. “Kara māksla” (izvilkumi)

Literatūra

Šā darba izstrādes vēsture

Šā darba par cilvēka uzvedību ietvaros noteikta laika posmā tika sistematizētas iedarbīgākās uzvedības un cilvēku ietekmēšanas stratēģijas dažādās cilvēku darbības jomās.
Ar mūsdienu informācijas sistēmu, un tieši interneta, parādīšanos, ar Rietumu un Austrumu sakaru attīstību, autors uzzināja to, ka Senajā Ķīnā pirms vairākiem tūkstošiem gadu ir tikušas sistematizētas stratēģijas, ko lieto politikā un kara mākslā. Tādas stratēģijas krievu valodā ir ieguvušas nosaukumu “stratagēma”.
Jēdzienam “stratagēma” ir Eiropas izcelsme, tā rašanos saista ar sengrieķu vardu “strategema”, kas tiek lietots kara mākslas un kara viltību apzīmēšanai.
Pašlaik jēdziens “stratagēma” var tikt lietots vairākās nozīmēs. Lietišķā variantā tas apzīmē kara viltību, trikus politiskajā, saimnieciskajā, noziedzīgajā darbībā, personīgajā dzīvē.
Šajā darbā šis vārds tiek lietots daudz plašākā nozīmē.
Ķīniešu stratagēmas dod ne tikai vienkārši iespējamās rīcības receptes.
Tās iezīmē lauku, kurā tu atrodies, tās tikumiskās un sabiedriskās normas, kurām tu pievienojies, un kuras tu neņem vērā dēļ mērķa sasniegšanas.
Ķīniešu stratagēmas atzīst vienu vienīgu īstuma kritēriju – tavas rīcības iedarbīgumu cīņā par varu un iespējām. Tajās nepastāv tikumības, garīguma, morāles jēdzieni kā tavas personības vai rīcības nepieciešamas sastāvdaļas.
Pastāv tikai viens kritērijs – iedarbīgums.
Nav ne draugu, nedz sabiedroto – visi ir ienaidnieki.
Daži ienaidnieki ir klaji, daži – slēpti un varbūtēji.
Tikumība un citas garīgas īpašības tiek aplūkotas kā rīki, kuri tev ir jālieto savu mērķu sasniegšanai, bet nepavisam kā normas, kuras tev noteikti jāievēro.
Ķīniešu startagēmu kopējais pamatlikums – “Mērķis attaisno līdzekļus”.
Šāda prakse ir izstrādāta bezgalīgu karu apstākļos, kad tikumības un morāles jautājumi ne tuvu nav pirmajā vietā. Pirmajā vietā ir bijusi izdzīvošana. Izdzīvot ir bijis iespējams, taupot un vairojot paša iespējas, noslēdzot izdevīgas savienības, pakļaujot vājākos, izvairoties no kariem ar stiprākajiem.
Klasiskajā ķīniešu variantā bija 36 stratagēmas.
Bet no ķīniešu stratagēmu rašanās laikiem pasaule ir mainījusies. Ir parādījušās jaunas uzvedības stratagēmas, daudzas no tām neiekļaujas senās Ķīnas praksē.
Pasaule ir kļuvusi citāda, lokanāka un noturīgāka.
Klaja vai slēpta agresija nav nepieciešama vienkārša cilvēka, politiķa vai darījumu cilvēka ikdienas prakses sastāvdaļa.
Pasaulē un autoram zināmo stratagēmu skaits ir ievērojami lielāks par 36.
Stratagēmas nav tikai ķīniešu parādība.
Pastarpinātus ietekmēšanas paņēmienus, aizklātu manipulāciju ar cita uzvedību politiķi un varasvīri ir lietojuši neatkarīgi viens no otra visos laikos un visās tautās. Malā nav stāvējuši arī slāvi, tajā skaitā arī krievi.
Plašas stratēģiju lietošanas problēma ir ne tikai zināšanās par to esamību un iespējās plānot atbilstošu rīcību.
To īstenošanai ir nepieciešams rīks – centralizēta vara ar rīcības spējīgu vadītāju priekšgalā.
Stratagēmas neglāba Ķīnu no klejotāju cilšu iebrukumiem, tatāru-mongoļu jūga un ilgiem puskoloniālas pastāvēšanas gadiem.
Nikolaja II rīcībā 1917.gada Krievijā bija viss nepieciešamais noturīga stāvokļa saglabāšanai valsts iekšienē: cilvēku un materiālu resursi, ierēdņu armija un sagatavots virsniecības korpuss. Viņa virsnieki un štābi neatpalika no pretinieka savas lietas zināšanā, tajā skaitā stratēģiju lietošanā kara mākslā. Bet cara personiskā nesagatavotība sarežģītu problēmu risināšanai, viņa psīhiskā nestabilitāte noveda pie tā, ka Krievija nokļuva visdziļākajā krīzē, kas beidzās ar divām revolūcijām.
Līdzīgs stāvoklis izveidojās 1991.gadā. Pirmā PSRS prezidenta rīcībā bija viss nepieciešamais tālākai plānveidīgai reformu veikšanai. Viņa rīcībā bija nepieciešamā darboties spējīga rūpniecība un zinātne, ekonomistu, zinātnieku, virsnieku kadri. Tie varēja gan izplānot, gan nodrošināt valsts virzību, kas garantētu noturību un attīstību. Tam bija visi nepieciešamie priekšnoteikumi.
1976. gadā Ķīna uzsāka saimniecisko reformu politiku, būdama nesalīdzināmi sliktākos sākuma apstākļos, bet ar daudz saprātīgāku vadītāju.
Deviņdesmito gadu beigās autoram, dzīvodamam Maskavā, bija laimīga iespēja strādāt kopā ar vienu no cilvēkiem no padomju specdienestu elites.
Tāds cilvēks bija VDK (KGB) ģenerālleitnants Storoževs Jurijs Vasilija dēls, nesenā pagātnē kādas no PSRS VDK (KGB) Galvenām pārvaldēm priekšnieks.
Formāli Jurijs Vasilija dēls bija mans vietnieks, īstenībā – skolotājs un audzinātājs. Bez tam autoram bija iespēja saieties ar Storoževa kolēģi, tāpat kā viņš bijušo vienas no PSRS VDK (KGB) Galvenajām pārvaldēm (Главк) priekšnieku – Vorotņikovu Valeriju Pāvela dēlu. Iespējams, viņi neko nezināja par ķīniešu 36 stratagēmu pastāvēšanu, bet veiksmīgi savā rīcībā lietoja līdzīgas startēģijas un bija ne tikai iedarbīgi organizātori un praktiķi, bet arī analītiķi. Daudzus stratēģisku risinājumu variantus, kas ir minēti šajā darbā, autors uzzināja, pateicoties Storoževam J.V. Un Vorotņikovam V.P.
Deviņdesmito gadu virsnieku paaudze kaut kādā ziņā atkārtoja cara Krievijas pēdējo virsnieku likteni. Tie redzēja tuvojošos apdraudējumu, visos sīkumos pārredzēja pašu valsts novājināšanas plānus, bet nevarēja neko izdarīt. Tā vietā, lai lietotu viņu organizāciju atbilstoši tās tiešajam uzdevumam – nacionālo interešu aizsargāšanai – tos labākajā gadījumā neņēma vērā, nereti zākāja, atlaida no darba (сокращали), atcēla no amata. Pati organizācija ļoti ātri zaudēja savas iespējas un labākos kadrus.
Kur bija problēma?
Cilvēki, kuri strādāja VDK (KGB), bija gājuši cauri rūpīgai atlasei un atsijāšanai. Dienesta gaitā viņu spējas tika mērķtiecīgi attīstītas, tie, kuri neatbilda prasībām, aizgāja. Augstākajā virsnieku posmā strādāja ļoti gudri cilvēki. Muļķi tur vienkārši nevarēja iekļūt. Tas bija nodrošināts ar esošo tehnoloģiju.
Partijas orgānos lietas bija citādas. No stipri gudrajiem tur baidījās kā no iespējamiem konkurentiem.
Pirmajā vietā bija nevis prāta spējas, bet uzticība, piederība klanam.
Un sanāca tā, ka partijas ierēdnis, kurš uzvarējis galma cīniņā zem paklāja (под ковром), izrādījās priekšnieks daudz labāk sagatavotiem speciālistiem, kuri gatavi īstai cīņai ar īstiem pretiniekiem, nevis galma intrigām.
Speciālistiem bija priekšstats par stratēģijām, stratagēmām un pārējo. Bet viņu partijas vadoņi vienkārši nesaprata, par ko ir runa.
Kur tagad ir Gorbačovs? Filmējas amerikāņu picas reklāmas rullīšos.
Un kur ir Krievija?
Stratagēmu easmība speciālista vai organizācijas rīcībā nav ne veiksmes, nedz pat tās lietošanas iespējas garantija.
Stratēģijas ir iedarbīgs rīks, bet to lietojumu vienmēr var neitralizēt pašu valdītāju nekompetence.
Šā darba ietvaros izvirzījās jautājums: kā savstarpēji saistīt ķīniešu un citas stratagēmas.
Varēja vai nu izveidot savu klasifikāciju, vai balstīties uz esošu. Par pareizāku autors pieņēma otro – pieņemt par pamatu esošo ķīniešu stratēģiju klasifikāciju, bet tos stratēģiju variantus, kas pēc autora uzskata iziet ārpus tās ietvariem, izklāstīt kā papildus stratagēmas.
Darbā ir aprakstīts subjektīvs uzskats par to, kā var izprast klasisko ķīniešu stratagēmu būtību un saturu, sniegtas papildus stratagēmas un antistratagēmas.
Terminu “antistratagēma” autors ieviesa un lieto, lai apzīmētu nešaubīgi neveiksmīgas stratēģijas.
Ar antistratagēmām tiek domātas tādas tipiskas uzvedības stratēģijas, kas likumsakarīgi noved pie neveiksmēm, rada papildus problēmas un neērtības tiem, kuri tās lieto.
Autors nepavisam nav sniedzis visas viņam zināmās stratagēmas.
Daļa stratagēmu ir pārāk iedarbīgs ierocis, lai tās darītu pieejamas plašam cilvēku lokam, daļa atklātu operatīvā darba veidus un paņēmienus, un tāpēc to apraksts nav pieļaujams.
Autors nepretendē uz ķīniešu stratagēmu izpratnes izņēmuma tiesībām.
Pilnīgi iespējams, ka dažas papildus stratagēmas var tikt izprastas esošo trīsdesmit sešu ietvaros.
Pilnīgi iespējams, ka dažus sniegtos skaidrojumus un komentārus var vērtēt kā kļūdainus un nepilnīgus citi autori, kuri ir izglītotāki un kompetentāki Austrumu vēsturē, to filosofijā, cīņas mākslās, kuri aptver lielāku avotu apjomu, galu galā – vienkārši ir gudrāki.
Pilnīgi iespējams, ka tādiem autoriem būs taisnība.
Nav jau grūti vērtēt un izskaidrot pagājušus notikumus. Var bezgalīgi ilgi spriedelēt, sēdot kabinetos, par pulkvežu un politisko vadītāju kļūdām. Daudz sarežģītāk ir novērtēt pretrunīgas informācijas nozīmi, atrodoties notikumu centrā. Vēl sarežģītāk ir pieņemt atbildīgus lēmumus.
Viens no mūsu uzdevumiem ir palīdzēt iemācīties atpazīt citu cilvēku rīcībā slēptus pamudinājumus, saredzēt īstos, nevis pasludinātos mērķus.
Šajā darbā autors ir tiecies, pirmkārt, dot iespēju lietot praksē tās iespējas, kuras izriet no rīcībā esošās informācijas, uzskatiem un zināšanām, nevis iesaistīties zinātniskos strīdos vai pretendēt uz patiesību galīgā instancē.

Ķīniešu stratagēmas

1. Maldināt imperatoru, lai viņš pārkuģo jūru.

Stratagēmas būtība.
Atklāti tiek veikta darbība, kas aizklāj īsto mērķi.
Pretiniekam tiek iebarots uztveres šablons vai tiek izmantots esošs šablons. Pretinieks nonāk šablona atkarībā, zaudē modrību un stāvokļa adekvātu uztveri.
Leģenda.
Imperators un viņa štābs ir izplānojuši uzbrukuma operāciju. Pirmais operācijas posms paredz karaspēka masveidīgu pārvietošanu pa jūru.
Karaspēks ir mobilizēts, nepieciešamā flote uzbūvēta.
Bet tūlīt pēc flotes atiešanas no krasta sākas vētra, un flote ir atgriezusies.
Imperators ir iebaidīts un pēc pirmās neveiksmes visādos veidos kavējis jaunu iziešanu jūrā, baidoties no iespējama slikta laika.
Laiks ir gājis, un ir nepieciešams kaut ko uzsākt.
Štabs nolemj imperatoru uz kuģa uzmānīt. Tiek uzbūvēts kuģis, nomaskēts par parastu māju.
Imperators bez aizdomām ir iegājis mājā, kur sācies neliels bankets, un pamanījis, ka atrodas uz kuģa, tikai tad, kad pats un viņa karaspēks jau ir ceļā (interesanti – ko viņš teica saviem padotajiem, to pamanījis?).
Imperators redzēja ierastu skatu – parastu māju, kurā viņu gaidīja parasti notikumi. Parastas mājas uztveres šablons nekādi nav saistīts ar jūras ceļojumiem.
Īstenībā mājas vietā izrādījās kuģis, vēl vairāk, vienlaikus ar mājas-kuģa atiešanu ceļā ir devies viss viņa karaspēks.

Pielietojuma piemēri.
x x x

No aplenktas pilsētas ir jāizsūta ziņnesis. Ienaidnieks ir modrībā.
Tad notiek sekojošais: no pilsētas katru dienu izjāj trīs jātnieki un pie pilsētas vārtiem sāk vingrināties mērķī šaušanā.
Pirmajā dienā jātnieku izgājiens izraisīja satraukumu.
Otrā dienā uz to atsaucās tikai daži.
Pēc trim dienām uz jātniekiem jau nereaģēja neviens.
Jātnieku uztveres šablons bija radīts.
Tad nākošajā dienā viens no karavīriem pierastās šaušanas vietā strauji izraujas un aizbēg no iespējamiem sekotājiem.

x x x

Pirms iespējama kara pretinieka karaspēks regulāri veic pārvietošanos un manevrus. Pie viņiem pierod. Izveidojas uztveres šablons uz pārvietošanos un manevriem. Iziešana īsta uzbrukuma izejas pozicijās netiek uzskatīta kā agresīva rīcība. Pie tā ir pierasts.
Uzbrukums nesastop pretestību.

x x x

Stratagēmas lietojums darījumos.
Liela kompānija apvienojas ar galveno konkurentu, lai izstrādātu kopīgu operētājsistēmu, kurai ir jākļūst par jaunu datoru standartu. Neilgi pirms projekta pabeigšanas noskaidrojas, ka kompānija ir paralēli strādājusi pie sava alternatīva projekta, kurš tiek pabeigts ātrāk par kopīgo. Operētājsistēma ir izstrādāta. Kopīgā programma, protams, tiks izpildīta. Bet tā vairs nav aktuāla.
Konkurents, maldīgi uzskatīdams, ka viņam ir zināmi sāncenša īstie nodomi, nav apsvēris šo variantu un cietis ievērojamus zaudējumus.

x x x

Stratagēmas lietojums noziedzības pasaulē.
Varlams Šalamovs. “Kolimas stāsti”.
Bruņotas sacelšanās vēsture Kolimā.
Sākotnēji Kolimas nometnēs tika ievesta pavisam miermīlīga civiliedzīvotāju publika. Bet pēc kara nometnēs sāka nonākt cita tipa ļaudis, kas ir gājuši caur fronti – lidotāji, izlūki, desantnieki. Tie, kuri bija nometnēs līdz tiem, gāja nāvē ka nolemtībā, kā aitas. Pie tā visi bija pieraduši – gan ieslodzītie, gan administrācija.
Nometnes administrācijai un apsardzei bija radies ieslodzīto kā bezpersoniska pakļāvīga bara uztveres šablons.
Bet kārtējā etapā, izrādījās, bija cilvēki, kuri nevēlējās lēnu miršanu, bet deva priekšroku vai nu veiksmīgai bēgšanai, vai nāvei. Bēgšanas veikšanai ir nepieciešami ieroči un lidmašīnas sagrābšana. Cita ceļa izbēgšanai nav.
Ir nepieciešama sacelšanās, un ieslodzīto grupa no divpadsmit frontiniekiem nolemj tādu veikt.
Sagatavošanās ilgst vairākus mēnešus. Tiek izpētīts apsardzes darba režīms, posteņu maiņas kārtība un laiki. Pa to laiku apsardze pierod pie ieročmeistara, kurš apkopj ieročus un zina, kā un kur tie glabājas, pie pavāra, kurš brīvi tiek sardzē pēc atslēgām. Bet pie tā, ka, pārkāpjot noteikto kārtību, ieslodzītajiem ir iespēja tieši saskarties ar bruņotu apsardzi, pieraduši jau ilgus gadus.
Sacelšanās veiksmi izšķir ieroču iegūšana. To var nodrošināt tikai tad, kad apsardze nav modrībā.
Nometnes administrācijai ir īpaši cilvēki, kuri atbild par darbu ar aģentūru. Bet arī tie ir mierīgi. Sazvērnieku vidū ir profesionāļi, un tie izmanto aģentūras darbu savā labā.
Operacija sākas piecos no rīta. Pārkāpjot noteikumus, dežurants ielaiž sardzes telpā pavāru, kurš ir ieradies pēc virtuves atslēgām.
Dežurants nedrīkst tā rīkoties, bet pavārs ir “savējais”. Viņš ir pielišķējies sargam, izdarījis sīkus pakalpojumus, viņam “redz cauri”, un viņu neuztver kā iespējamu briesmu avotu.
Aiz pavāra ielaužas otrs ieslodzītais. Apsargs tiek nogalināts. Sardzē nu ir slēpnis, tagad nepieciešams likvidēt otru apsargu, kurš kaut kur staigā.
Tas apsargs atgriežas, to nogalina. Sazvērnieku rīcībā jau ir divi formas tērpu komplekti un divi nagani. Sardzē ienāk konvojieris, kurš pavada ieslodzīto grupu. Ir jau šautene un trešais formas tērpa komplekts.
Bet nometne ir apšaudāma no sargtorņiem, sardzes ēkā atrodas 60 cilvēki un ieroču piramīda.
Divu naganu un šautenes ir par maz.
No sargtorņa redz, ka garām sardzes ēkai atklāti paiet garām ieslodzīto grupa, ko konvojē trīs apsargi. Ja jau atklāti, tātad tā vajag būt.
Nākošais solis – ieroču sagrābšana un apsardzes neitralizācija.
Sardzes ēkai ir jābūt slēgtai no iekšpuses, be tā nav slēgta.
Ko tad baidīties?
Dežurantam ir jāapsargā, bet tas snauž, viņam ir ierocis, bet viņš nav gatavs to lietot. Dežurants tiek nošauts. Grupa ielaužas kazarmā, sagrābj ieroču piramīdu. Automāta kārta griestos, un apsargi bez kurnēšanas padodas. Nometne izrādās sacelšanās grupas rokās. Nākošais solis – automašīnas sagrābšana un izrāviens uz tuvāko aerodromu.
Sacelšanās grupai nepaveicās. Viņi nevarēja sagrābt lidmašīnu. Grupa krita kaujā. Viens ieslodzītais, pavārs Soldatovs, smagi ievainots, tika izārstēts un notiesāts uz divdesmit pieciem gadiem. Bei sacelšanās izdevās.

x x x

Cits, veiksmīgs bēgšanas gadījums Kolimā.
Argalinas ķīmijas laboeratorijā tika nogādāts kāds Krivošejs, inženieris-ķīmiķis, notiesāts uz desmit gadiem par krāpniecību.
Pēc kāda laika viņš izbēga. Bēgšanu neviens negaidīja, Krivošejs bija labi ieredzēts no priekšniecības, un viņa notveršana kļuva par Kolimas meklēšanas dienestu goda lietu.
Meklētāji, pieredzējuši cilvēki, veica operatīvos pasākumus, pārbaudot iespējamos sakarus Magadanā, atstrādāja visus iespējamos bēgšanas ceļus. Īpašai pārbaudei tika pakļautas iespējamās iesēšanās vietas lidmašīnās un kuģi Magadanā.
Bet visi mēģinājumi notvert Krivošeju izrādījās neveiksmīgi.
Krivošejs zināja, kur un kā viņu meklēs.
Viņš izprata meklēšanas šablonu. Viņš nemēģināja izrauties uz lidostām un kuģiem. Viņš nesāka bēguļot pa taigu, slēpdamies no svešām acīm.
Viņš visu izdarīja pretēji.
Krivošeja ceļš veda kontinenta dzīlēs – uz Jakutskas pusi.
Viņš neslēpās ne no viena. Viņam nebija vajadzīgas smalki izdomātas ierīces.
Pietika ar naudu un to mantību, kas viņam bija – brezenta lietusmētelis, ģeologa veseris un paraugu kolekcija.
Tuvākajā jakutu ciematā tika nolīgti strādnieki, kuri raka šurfus, atlasīja paraugus, veica citus viņiem pazīstamus ģeologu darbus.
Ģeologu grupa lēni, bet neatlaidīgi virzījās uz Jakutsku.
Vietējais kolhozs norīkoja jakutus, kuri, palīdzot pildīt valdības uzdevumu, pārvadāja savāktos ģeoloģiskos paraugus. Krivošeja ģeoloģiskā partija sasniedza Jakutsku pilnīgi atklāti.
Jakutskā Krivošejs stādījās priekšā augstajai priekšniecībai, tika atbilstoši pieņemts, nolasīja divas lekcijas vietējiem speciālistiem un studentiem, bet pēc tam par Jakutijas zinātnisko organizāciju līdzekļiem tika nogādāts Irkutskā.
Paraugi ar vietējo Jakutijas vadītāju palīdzību tika nosūtīti uz Zinātņu akadēmiju, bet pats Krivošejs devās uz Maskavas pusi augstākās klases dzelzceļa vagonā.
Visā Krivošeja ceļojuma laikā viņam ne reizi nepārbaudīja dokumentus, kaut viņš tam bija gatavs.
Organizējot bēgšanu, viltus ģeologs veiksmīgi lietoja viņam zināmos operatīvo darbinieku, jakutu kolhozu priekšsēdētāju, vietējās partijas un saimnieciskās elites pārstāvju uztveres šablonus.

x x x

Sportā šī stratagēma tiek lietota dažādos veidos.
Divcīņās ir tāda viltība. Divcīņas gaitā vairāka reizes tiek lietota viena un tā pati darbību virkne. Piemēram, divu sitienu savienojums un atkāpšanās. Tad, kad pretiniekam ir izstrādājusies šablona reakcija, kārtējā uzbrukumā atkal ir divi sitieni, bet, kad pretinieks pāriet pretuzbrukumā, viņš saņem trešo, graujošo, viņam negaidīto sitienu.
Iespējami arī citi varianti.
Divcīņas gaitā nemitīgi tiek uzbrukts pret galvu.
Pēdējā raundā, tad kad pretinieks ir pievērsis savu uzmanību augšējā līmeņa aizsardzībai, noslēdzošā sitiena pa galvu vietā ir uzsvērts sitiens pa ķermeni. Ja šis sitiens ir, piemēram, pa aknām, tas var būt izšķirošais.

x x x

Ir noteikti cīņas vešanas standarti jeb paradumi. Piemēram, pēc parastā likuma pirmajā raundā notiek izlūkošana. Pretinieki pielāgojas viens otram, izpēta vājās vietas, plāno uzbrukumus.
Bet dažos gadījumos sportisti ļoti veiksmīgi izmanto apstākli, ka viņu pretinieki pašā sākumā izšķirošu un uzbrūkošu rīcību negaidīs.
Ir zināmi daudzi gadījumi, kad divcīņas beidzas dažās sekundēs. Tūlīt pēc sākšanas signāla viens no pretiniekiem ir veicis sprādzienveida uzsvērtu uzbrukumu, nokautē pretinieku, un divcīņa ir galā. Veiksmi ir nodrošinājis ne tikdaudz pārsvars paņēmienos, cik pārsteigums. Uzvarētais pretinieks ir sekojis vispārpieņemtam šablonam, viņš ir gaidījis pakāpenisku cīņas saasināšanos un bijis noskaņojies uz ilgu neatlaidīgu cīņu.

x x x

Komandu sporta veidos katra komanda ievēro noteiktu spēles taktiku. Tā pretinieki, gatavojoties spēlei, pūlas noteikt, kādi taktiskie paņēmieni ir pretiniekam raksturīgi. Līdz spēlei pretinieks veido noteiktu uztveres šablonu, atbilstoši kuram veido savu spēles stratēģiju un taktiku.
Ja komandai ir vairāki spēles veidošanas varianti, jeb tā ir gatava piedāvāt jaunu, vēl nelietotu variantu, tad tā var gūt ievērojamas priekšrocības. Tā kā tās pretinieks, būdams sava šablona gūstā, var izrādīties pilnīgi nesagatavots iedarbīgai cīņai.

x x x

Stratagēmu var lietot arī neapzināti, kaitējot sev.
Vaņa un vilki.
Ganiņš Vaņa ir divas reizes kliedzis, ka ganāmpulkam uzbrukuši vilki.
Vīri skrien glābt lopus. Izrādās – joks.
Kliedzienu pēc palīdzības uztveres šablons ir izveidots.
Trešajā reizē patiešām uzbrūk vilki.
Bet uz ganiņa kliedzieniem neviens neatsaucas.

2. Aplenkt Vei pilsētu, lai glābtu Čžao pilsētu

Leģenda.
Pretinieka karaspēks ir uzbrucis pilsētai Čžao.
Kā to glābt? Var nākt palīgā aplenktajai pilsētai. Bet var uzbrukt ienaidnieka galvaspilsētai, kur karaspēka nav, jo tas viss ir karagājienā.
Izvēlamies otro iespēju. Pretinieks izbeidz aplenkumu un iet palīgā paša galvaspilsētai. Vai arī turpina aplenkumu, zaudē savu galvaspilsētu, pats neieņēmis pretinieka pilsētu, un cieš zaudējumu.
Stratagēmas būtība.
Uzbrukums tieši pierē ne vienmēr ir iedarbīgs. Pretinieka savākšanās vienā virzienā izsīcina tā iespējas citā.
Ir iespējams atrast vājo vietu ienaidnieka sistēmā, uzbrukt tajā, liekot atteikties no agresīvajiem nodomiem, mainīt agresijas virzienu.
Lai atrisinātu grūtības vienā vietā, var nostādīt pretinieku paša grūtību priekšā citā vietā, lai tas ir spiests pārgrupēt spēkus un pavājina vai noņem spiedienu tajā virzienā, kā ir izdevīgi pašam.
Var negaidīt pretinieka uzbrukumu, zinot tā iespējamo virzienu.
Var radīt grūtības, kurās viņš jau no sākuma nespēs savākt savus spēkus tev bīstamā vietā.
Vēl vairāk, var tā saprogrammēt apstākļus, ka tie liks iespējamam pretiniekam slēgt savienību ar tevi to grūtību atrisināšanā, kurās īstenībā esi vainīgs tu.

x x x

Kā aizsargāties no tanku armijas uzbrukuma?
Var pastiprināt savus spēkus ar prettanku ieročiem, izlikt mīnu laukus, izveidot dziļu ešelonētu aizsardzību.
Bet ir vēl citi varianti.
Var ar diversiju grupu spēkiem iznīcināt degvielas krājumus, bez kā tanki nekustēsies.
Var iznīcināt tiltus un pārraut munīcijas un degvielas savlaicīgu piegādi, bez kuras uzbrukums nav iespējams.
Izveidojot aģentūru pretinieka rūpnīcās, var mašīneļļā pievienot tādas sastāvdaļas, kuru dēļ sabojāsies tanku dzinēji.
Var izprovocēt konfliktu ar trešo pusi un novirzīt tanku saimnieku agresiju uz tās pusi.
Var vēlēšanās atbalstīt pacifistu partiju, palīdzēt tai kļūt par vērā ņemamu politisku spēku pretinieka valstī un ar tās palīdzību novirzīt valsts līdzekļus nevis uz tanku rūpnīcām, bet uz konversijas veikšanu (atvieglojumu piešķiršanu lauksaimniecībai, mazās uzņēmējdarbības atbalstam, garīguma atjaunošanai utt.).

x x x

Stratagēmas lietošana politikā.
Politiķiem ir nepieciešams ienaidnieks. Jo lielāka nekārtība valstī, jo lielāka vajadzība pēc ienaidniekiem. Tautas neapmierinātība un naids novirzās nevis uz īsto posta vaininieku (neiedarbīgu vadītāju), bet uz ārējiem vai iekšējiem (īstiem vai šķietamiem) ienaidniekiem.
Piemēram, uz amerikāņu imperiālismu vai padomju draudiem.
Arī pretējā puse (ienaidnieki) ir apmierināti. Tādā veidā katrai pusei ir savs ienaidnieks, uz kuru var novirzīt vēlētāju dusmas.

x x x

Šo stratagēmu var lietot neiedarbīga administrācija un ierēdņi. Tiek pieņemti pilnīgi bezjēdzīgi lēmumi (piemēram, aizliegums pārdot Krievijā ārzemju mašīnas ar “labo” stūri, aizliegums pārdot pārdot degvīnu paviljonos, ieviest obligātu piedalīšanos daudzu stundu plānošanas sapulcēs, izstrādāt biezas atskaites utt.).
Pūliņi no iedarbīguma palielināšanas jomas pārvirzās uz cīņu ar absurdu. Jebkurus vadības lēmumus, kuri neuzrāda kretīnisma zīmogu acīmredzami, sāk uztvert kā ģenialitātes pazīmi.
Īsti atbildības draudi par īstu ļaunprātību izzūd.

x x x

Stratagēmas lietojums noziedzības pasaulē.
Nometnes administrācijai ir jāuztur zonā kārtība.
Visiem ieslodzītajiem ir jāstrādā, un tie ir jāpāraudzina. Bet noziedzīgie elementi strādāt negrib. Tiklīdz sākas spiediens uz blēžu “autoritātēm”, nometnē sākas nekārtības. Galu galā tiesības sekot kārtībai sev izkaro kriminālnoziedznieki. Tas apmierina gan viņus, gan administrāciju.
Tādā veidā noziedznieki, aizstāvot savas kriminālās tiesības, nestājas tiešā konfliktā ar varu, bet rada īstus draudus citā virzienā, ar to pašu liekot administrācijai cīņā par disciplīnu, likumību un kārtību, balstīties uz sevi (tas ir, likumpārkāpējiem).
Kriminālnoziedznieku un administrācijas savienība var ar to nebeigties.
Krievijā (ieslodzījuma) zonas iedalās “sarkanajās”, kur īstā vara pieder administrācijai, un “saimnieku”, kur īstā vara zonā pieder kriminālām autoritātēm. Īstā atšķirība starp sarkanajām un saimnieku zonām ir tajā, cik lielā mērā to personāls un vadība ir noziedzības pasaules pārstāvju “nopirkti”.

x x x

(20.gs.) trīsdesmitajos gados ASV viens no pašiem pazīstamākajiem mafiozi bija Alfonss Kapone.
Al Kapone divpadsmit reizes tika policijas arestēts.
Arestu iemesli bija: miesas bojājumi, alkoholisko dzērienu kontrabanda, savešana, azartspēles, slepkavības, huligānisms, mahinācijas vēlēšanās, atteikšanās sniegt liecības, nelikumīga ieroču glabāšana, neierašanās uz tiesu.
Al Kapone vadīja noziedzības impēriju, kura darbojās precīzi un saskaņoti, viņam nebija iemesla pašam izdarīt pārkāpumus, un viņš bija pārliecināts par savu ievainojamību.
Grūtības radās nepavisam ne tur, kur tās gaidīja.
Kad kļuva acīmredzams, ka vietās, kur bija sagaidāmi varas orgānu uzbrukumi, ir izveidota ešelonēta aizsardzība, tika izvēlēts cits uzbrukumu virziens.
Vispirms gangsterim pavisam negaidīti viņu arestēja Filadelfijā. Aresta iemesls – pistole. Noziedznieks nenoliedza, ka tas ir viņa ierocis, jo viņam bija atļauja to nēsāt, izdota Čikāgā.
Bet izrādījās, ka šī atļauja Filadelfijā nav spēkā.
Iznākums bija maksimālais sods – viens gads cietumā.
Kamēr Kapone atradās cietumā, ar viņu cieši nodarbojās amerikāņu nodokļu pārvalde.
Al Kaponem piederēja villas, jahtas, visdārgākās automašīnas. Nodokļu pārvalde ļoti rūpīgi pētīja viņa nodokļu deklarācijas un atrada ievērojamu starpību starp likumīgi iegādātu īpašumu un deklarētiem ienākumiem.
1931.gada 16.junijā Al Kapone, viņa brālis Rūdolfs un vēl 68 mafiozi stājās zvērināto tiesas priekšā, apsūdzēti par izvairīšanos no ienākumu nodokļa nomaksas.
Al Kapone atzina 5000 izvairīšanās gadījumus no nodokļu maksāšanas. Pēc amerikāņu likumiem viņš varēja dabūt 25 000 gadus cietumā.
Tiesa iznesa mīkstāku spriedumu. Par ienākumu slēpšanu laikā no 1925.gada līdz 1929. gadam mafiozi dabūja vienpadsmit gadus cietuma, 50 000 dolārus soda naudas, samaksāja 30 000 dolārus tiesas izdevumu.
Vēl līdz tiesai Al Kapone brīvprātīgi kā kompensāciju par nodokļu nesamaksāšanu bija samaksājis piecus miljonus dolāru.
No vienpadsmit brīvības atņemšanas gadiem Al Kapone nosēdēja astoņus.
Bet pa šo laiku viņa impērija zaudēja bijušo varenību un iespējas.
Iznācis brīvībā, Al Kapone nodzīvoja vēl astoņus gadus un mira Maiami četrdesmit astoņu gadu vecumā.

3. Nogalināt ar svešu nazi

Stratagēmas būtība.
Iznīcināt vai novājināt pretinieku ar svešām rokām. Pie tam pats norises organizators var izskatīties pēc cilvēka, kuram nav galīgi nekādas saistības ar šo problēmu, pēc miera nesēja vai tiesneša, kurš stāv pāri sadursmei.
Cīņā ar pretinieku vai sava mērķa sasniegšanai izmantot trešo spēku. Trešais spēks nesaprot un tam nenāk ne prātā, ka viņš ir ierocis svešās rokās, vai arī saprot, bet tā kā tā ir tavs ierocis.

Leģenda.
Valdnieks Huans gatavoja uzbrukumu kaimiņvalstij. Pēc viņa pavēles tika sastādīts ienaidnieka valsts izveicīgāko ierēdņu un karavadoņu saraksts. Pēc tam Huans parakstīja vienpusīgas saistības attiecībā uz šiem cilvēkiem – pēc valsts ieņemšanas saglabāt tiem viņu augstos amatus. Dokumentu parakstīšana tika pastiprināta ar altāra uzbūvēšanu un ziedojumiem. Ienaidnieka valsts valdnieks nolēma, ka šie viņa vadītāji ir nodevēji, un tos sodīja. Mērķis bija sasniegts. Ja nav kara un administratīvu vadītāju, nav iespējams izrādīt organizētu pretestību. Valdnieks Huans karu uzvarēja.

x x x

Lietojums.

Viena no vislietotākajām stratagēmām. Atbilstoši šai stratagēmai darbojās padomju spiegs Rihards Zorge, veicinādams japāņu agresijas novirzīšanu pret ASV, nevis pret Padomju Savienību.
Šīs stratagēma var paredzēt tāda algoritma radīšanu, ar kādu konflikta izvēršana izskatās pēc objektīvu apstākļu izraisītas norises, kaut īstenībā konflikta cēlonis ir trešās puses griba, kura ir ieinteresēta konfliktā.
“Svešā naža” lomā var būt ne tikai trešā neatkarīgā puse. Par nazi var lietot pakļautu tiesībsargāšanas struktūru. Vispirms par pretinieku vāc vai safabricē kompromatu, tad darbībā iesaistās neatkarīgs izmeklētājs, neatkarīgs prokurors un neatkarīgs tiesnesis.
Persona, kura ir ieinteresēta politiskā vai saimnieciskā pretinieka diskreditācijā (iznīcināšanā), un kas ir organizejusi tā vajāšanu, paliek malā no šīs norises. Tādā veidā darbojās Staļins.
Viņa pieredze nav palikusi neizmantota.
Mūsdienās šī stratagēma tiek plaši lietota politiskajā cīņā.

x x x

Noziedzības pasaulē šī stratagēma tiek lietota visai bieži.
Ir prakse, kad nozieguma, piemēram, slepkavības, izpildītāju izvēlas “nejauša” kāršu spēles zaudējuma iznākumā.
Ir standartsituācija, kad noziedzīgs grupējums, tiecoties pārņemt firmas vadību, piedāvā tai aizsardzību un aizbildnību. Atteikuma gadījumā uz firmu tiek rīkots nekaunīgs un rupjš nezināmu noziedznieku uzbrukums (наезд). Pārbiedētais firmas direktors, nesaprotot, ka aizstāvji un uzbrucēji ir no vienas komandas, piekrīt pazīstamo labo bandītu noteikumiem. Šajā gadījumā tiek lietots “viltots” svešais nazis.

x x x

Amerikāņu mafija sveša naža stratagēmu lieto ļoti iedarbīgi.
1929.gadā noziedzīgo grupu vadoņu tikšanās laikā Atlanti-Siti tika noslēgta vienošanās, kas tiek ievērota līdz šim laikam.
Tika noteiktas katra klana ietekmes zonas un noteikumi, pēc kuriem katra ģimene pēc saviem ieskatiem risināja savas iekšējās lietas.
Bet tajā pat laikā tika noteikts, ka nogalināt pēc saviem ieskatiem drīkst tikai ierobežotos gadījumos. Tikai tad, kad tas attiecās uz savu cilvēku vai sīkmaņu (сошка) dzīvībām, kas mitinās kontrolējamajā teritorijā.
Visi pārējie nāves sprieduma piespriešanas gadījumi bija jāapstiprina noziedznieku sindikāta padomē. Tika nospriests, ka nāves spriedumu izpildei tiks izveidots īpašs orgāns, kuru vēlāk žurnālisti ar vieglu roku nosauca par “Slepkavu korporāciju”.
Kopš 1934.gada Slepkavu korporācija tika sasniegusi nacionālus apmērus.
Korporācijā bija vairāki slāņi. Apakšējā līmenī atradās “vienreizējās lietošanas” slepkavas (курки – gaiļi). Tos vervēja neglābjamu kāršu spēlmaņu, sīku huligānu un līdzīgu salašņu vidū, kas trinas ap zaņķiem, kas pieder mafijai.
Vervēšanas paņēmiens nav bijis nez cik oriģināls. Spēlmaņiem vai plenčiem aizdeva naudu. Pēc tam tos “nolika uz skaitītāja”.
Galu galā parādniekam lika priekšā vai nu piedalīties “slapjā” lietā, vai norēķināties nekavējoties.
Tos, kas atteicās, bet tādi bija mazākums, nogalināja uzreiz.
Tos, kuri piekrita, nogalināja pēc pirmās, otrās vai trešās slepkavības.
Izpildītajs, kurš neizpildīja saņemto pavēli, vai kurš pārsniedza atļauto, vai ziņkārīgais ļoti drīz pats kļuva par upuri. Tas pats liktenis draudēja tiem, kuri bija pļāpīgi, alkatīgi vai bieži piedzērās.
Jebkurā gadījumā killera dzīve bija īsa.
Tie izpildītāji, kuri dēļ saviem īpašiem talantiem parādīja sevi no labās puses, varēja kļūt par pastāvīgiem Korporācijas darbiniekiem. Bet arī to mūžs nebija ilgs, viņi bija dzīvi tikmēr, kamēr zināja pietiekami maz vai nepiedalījās pārāk manāmu personu likvidācijā.
Slepkavas lietoja visdažādākos ieročus: nažus, pistoles, Tompsona automātus, gaisa (помповые) ieročus, spridzināšanas ierīces, beisbola nūjas, klavieru stīgas. Ilgu laiku viņu iecienīts ierocis bija leduscirtnis.
Pasūtījuma cena varēja būt no piecdesmit dolāriem līdz vairākiem tūkstošiem. Bet, jo lielāka bija solītā peļņa, jo mazāka bija izpildītāja cerība to saņemt.
Vienmēr mērķtiecīgāk bija izpildītāju novākt, nevis izmksāt tam pienākošos lielo honorāru.
Nevēlamo likvidācijas norise bija stingri reglamentēta.
Spriedumu (pasūtījumu) apstiprināja noziedzīgā sindikāta paromes priekšsēdētājs Čarlzs (Laki) Lučano.
Apstiprinātais pasūtījums nokļuva pie Korporācijas vadoņa Lepke Buhaltera.
Tiešo norīkojumu līdz bandu vadītājiem nogādāja Bagsi Sigals jeb Alberts Anastasija. Bandu vadītāji izvēlējās izpildītāju no esošajiem vai no jauna iesaistītiem šāvējiem.
“Svešā naža” princips tika lietots ļoti cietsirdīgi. Izsekot ķēdīti no pasūtītāja līdz upurim bija ārkārtīgi grūti. Desmit gadus Korporācija strādāja ļoti iedarbīgi un droši. Buhalteru pazudināja tas apstāklis, ka viņš vienreiz pārkāpa noteikto kārtību un ļāva slepkavībā piedalīties saviem tiešajiem darbiniekiem.

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto specdienesti vairumā valstu, lai izprovocētu iekšējas nesaskaņas noziedzīgo grupējumu starpā.
Tiesa, nav skaidrs, kāds iznākums tiek iegūts, jo tādos gadījumos specdienesti negribot veicina noziedznieku selekciju, uzvarējušā klana paplašināšanos un pastiprināšanos.

x x x

Bet ir ļoti veiksmīgas specdienestu un mafijas sadarbības piemēri.
1942. gadā sākās ASV Jūras kara spēku izlūkošanas, ko pārstāvēja Čarlzs Redklifs Haffendens, un amerikāņu tiesībsargu prokurora Frenka Hougana personā kopīgas darbības ar amerikāņu mafiozi.
To prasīja ASV nacionālās intereses.
Turpinājās Otrais pasaules karš, bija jāaizsargā pašu piekraste un doki.
Atmiņā pietiekami svaigs bija Pērlhārboras piemērs. Dokus un piekrasti kontrolēja mafija. Bez tam tuvākajā laikā amerikāņu karaspēkam bija paredzēts izsēdināt desantus Sicīlijā un tad atbrīvot visu Itāliju.
Itālijā bija divas problēmas. Pirmā – Musolīni fašistiskais režīms, otra – komunistiskie draudi.
Pirmo varēja atrisināt ar karu. Otru ar karaspēku atrisināt nebija iespējams, jo pēc Musolīni režīma krišanas par vienu no ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem Itālijā kļūtu komunistiskā partija.
Par “svešo nazi” tika nolemts izmantot mafiju un tās ietekmi ASV, Itālijā un Sicīlijā.
Pirmais Jūras kara spēku izlūkošanas kontakts tika nodibināts ar pazīstamu gangsteri Džozefu Lancu.
Bet Lanca neatrisināja visas problēmas.
Visas problēmas atrisināja pazīstamais gangsteris Laki Lučano, kurš gadījuma dēļ tajā laikā atradās cietumā.
Ar Lučano palīdzību sadarbībā ar Jūras kara spēku pretizlūkošanu tika iesaistīts Alberts Anastasija, kurš kontrolēja dokus, zvejniecību un zivju pārdošanu.
Kopīgās operācijas pirmajā posmā kontrolē tika pārņemti doki un piekraste, bet uz zvejnieku kuģiem tika izvietoti aģenti, kuri meklēja vācu zemūdenes un ziņoja par tām Jūras kara spēku pretizlūkošanas apakšvienībām.
Cīņa ar vācu zemūdenēm kļuva ievērojami iedarbīgāka, bet diversiju un sabotāžas gadījumi dokos netika novēroti.
Otru sadarbības posmu īstenoja tieši Lučano, tas saistījās ar amerikāņu un mafijas sadarbību pie izsēšanās Sicīlijā un Itālijā.
Itāļu mafijai bija pašai savi rēķini ar Musolīni režīmu.
Sākumā mafijas ielikteņi nodeva ASV armijai nepieciešamās ziņas par Sicīliju – topogrāfijas datus, ostu, tiltu, kalnu, avotu, komunikāciju datus un datus par pretinieku.
Pēc tam tika rūpīgi saskaņota un izplānota kopīga operācija.
Tajā laikā Sicīlijā mafijas galva bija Kalodžero Viccini jeb dons Karlo, kurš dzīvoja klusā pilsētiņā Villalba.
1943.gada 10.jūlijā amerikāņu armija ģenerāļa Džordža Patona vadībā izsēdās Džalā un Likatā, bet astotā angļu armija feldmaršala Montgomerija vadībā – Sirakuzās un Pačino.
Angļu-kanādiešu Sicīlijas gājiens ievilkās uz piecām nedēļām.
Salauzt fašistu pretošanos viņiem izdevās tikai asiņainā cīņā, kas prasīja vairākus tūkstošus dzīvību.
Ģenerālis Patons ar savu karaspēku virzījās pa grūti caurejamu apkārtni un, pēc sabiedroto uzskatiem, tam bija jārisina grūtāks uzdevums.
Viņa karaspēkam stāvēja priekšā pārņemt salas kalnaino rietumu un vidusdaļu ar galveno pilsētu Palermo.
Par īpaši cietu riekstu amerikāņu armijas ceļā tika uzskatīts Monte-Kamarata cietoksnis, kas atradās netālu no Villalbas un Mussomeli.
Bet par lielu pārsteigumu amerikāņi septiņās dienās spēja tikt līdz Palermo, neiesaistoties nekādās lielās kaujās, bez lieliem zaudējumiem.
Cēloņus, kāpēc amerikāņu karaspēks nesastapa organizētu pretošanos, bija radījusi vietējās mafijas darbība.
Dons Karlo izmantoja savu ietekmi, lai organizētu masveidīgu dezertēšanu no fašistu karaspēka, kas atradās viņa teritorijā.
Kammarata cietoksni apsargāja spēcīgs garnizons, ko komandēja pulkvedis Salemi, fanātiski uzticīgs fašisma idejām. Cietokšņa rīcībā bija vācu tanki, zenīta un prettanku ieroči.
1943.gada 20.jūlijā pulkvedis Salemi pamanīja, ka trūkst divas trešdaļas viņa karavīru. Mafiozi tos ne tikai ar draudiem un solījumiem pierunāja dezertēt, bet arī apgādāja ar civilo apģērbu un palīdzēja nokļūt pēc iespējas tālāk no cietokšņa.
Salemi, niknumā ārdoties, sēdās mašīnā un devās uz armijas štābu, kas atradās Mussomeli.
To viņš darīja veltīgi.
Štābs bija apstrādāts atsevišķi, bet ceļā Salemi mašīnu gaidīja slēpnis.
Dona Karlo cilvēki saņēma Salemi gūstā, kopā ar viņu atgriezās cietoksnī, savāca garnizona paliekas, atbruņoja to un nosūtīja pa mājām.
Ceļš amerikāņiem bija brīvs.
Amerikāņu karaspēks iegāja Mussomeli pie zvanu skaņām.
Daži šāvieni noskanēja tikai naktī – mafija kārtoja rēķinus ar tiem no ienaidniekiem, kurus iepriekš bija sargājis Musolīni režīms.
Pēc tam dons Karlo pavadīja amerikāņu tanku kolonu ceļā uz Palermo.
Pilsētas tika ieņemtas bez kaujas, Palermo tika ieņemta bez zaudējumiem.
Dons Karlo karaspēka administrācijai izrādījās neaizvietojams cilvēks.
Pēc dona Karlo ieteikuma lielā daļā Sicīlijas pilsētu mēru amatos tika iecelti mafijai paklausīgi cilvēki.
Turpmāk mafijas ietekme un iespējas ar lielu iedarbīgumu tika izmantotas “sarkano” apspiešanai.
Par saviem nopelniem dons Karlo kļuva par amerikāņu armijas goda pulkvedi un tika iecelts par Villalbas mēru.
1945. gadā amerikāņu apelācijas tiesa pieņēma lēmumu atbrīvot Čarlzu Lučano no palikušajiem četrdesmit gadiem cietumā un deportēt viņu uz Itāliju.
Vietējā demokrātiskā procesa atbalstīšanai.
Iespējams, daudzas mūsdienu grūtības, kas saistās ar Itālijas valsts aparāta noziedzību un korupciju, sakņojas sabiedroto karaspēka veiktās valsts okupācijas laikā.
Interesanti būtu saskaitīt, kāda ir attiecība starp izglābto amerikāņu karavīru dzīvību un tālāko mafijas upuru, kuri gājuši bojā pēckara gadu Itālijā, skaitu.
Viens ir pilnīgi skaidrs – ASV ļoti saprātīgi un iedarbīgi izmanto jebkuras iespējas, lai atrisinātu savas grūtības un pasargātu savu karavīru dzīvības.

x x x

Cita interesanta tēma – trešo spēku un ASV iniciētu norišu izmantošana PSRS un vēlāk Krievijas novājināšanai.
Spilgts piemērs – Afganistānas konflikts (vai tiešām PSRS iebruka Afganistānā ASV uzdevumā? I.L.).
ASV atbalsta musulmaņus karā pret Padomju armiju, pastiprina savu ietekmi Tuvajos Austrumos, ļoti saprātīgi lieto savus līdzekļus.
Padomju Savienība iegūst ekonomiski graujošu kara konfliktu, zaudē tūkstošus savu karavīru, zaudē politisko ietekmi musulmaņu pasaulē.
Pēc padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas ASV interese par šo teritoriju ievērojami mazinās.
Tālāk ASV stratēģija novājināt “Ļaunuma impēriju” Padomju Savienību tiek virzīta mazāk redzami, bet ne mazāk iedarbīgi.
Nav vajadzīgi kaitnieki, diversanti un teroristi.
Nav vajadzīgi skaļi skandāli, draudi un ultimāti.
Ir vajadzīgi koordinēti politiski, saimnieciski un īpaši pasākumi, ko atbalsta stingra valsts vara un spēcīga nacionālā ekonomika.
Koordinētas kabinetu balto apkaklīšu agresijas rezultātā Krievijai “pēkšņi” ir radušās saimnieciskas, politiskas un citas grūtības.
Tās draugi pēkšņi kļūst par pretiniekiem (vai gan jābrīnās situācijā, kad Krievija uzsvērti demonstrē savu starptautisko nekaunību un melīgumu. I.L.), demokrātiski pārveidojumi noved pie saimnieciskas un vispārējas valsts varas krīzes, ekonomikas, finansu sistēmas un armijas sabrukuma.
No amerikāņu redzes viedokļa viņu valsts, protams, attiecībā pret Krieviju ved gudru politiku, kas atbilst tikumības, humānisma un demokrātijas kritērijiem, kas atbilst Demokrātijas aizsardzības uzdevumiem visā pasaulē.

x x x

“Svešā naža” stratēģijas lietojums nav obligāti saistāms ar tiešu vardarbības vai draudu pielietošanu.
Problēmu risināšanas spēka variantu lietošana ne vienmēr ir attaisnota un mērķtiecīga.
Palermo mafijas kontrolē atradās trīs apbedīšanas kantori.
Kāds uzņēmējs, kurš ticējis brīvajai konkurencei un demokrātiskajām brīvībām, ir nolēmis veidot tiem konkurenci. Viņš noteicis saviem pakalpojumiem zemākus uzcenojumus, tādā veidā aizskarot esošo monopolu.
Droši vien viņu būtu varēts iebiedēt vai nogalināt, bet ar viņu ir izrīkojušies izsmalcinātāk.
Viņam ir ļauts pieņemt pirmo pasūtījumu un sākt tā izpildi.
Grūtības ir sākušās pēc tam, kad noteiktajā laikā nav ieradušies nesēji.
Kad nesēji nomainīti un procesija svinīgi devusies pēdējā ceļā, nestuves salūzušas, un par vispārējām šausmām zārks nokritis zemē.
Baznīcā nav bijis garīdznieks.
Pēc baznīcas ceļā uz kapsētu ir atskanējis petardes sprādziens, un zirgs ir aizskrējis kopā ar katafalku.
Nonākot kapsētā, izrādījies, ka paredzētā kapavieta jau ir aizņemta.
Pirmās bēres izrādījušās pēdējās.
Protams, nekāda cēloniska saite starp mafiju, tās kontrolē esošajām apbedīšanas aģentūrām un neveiksmīgajām bērēm nebija saskatāma.
Viss bija organizēts un paveikts ar svešām rokām.

4. Mierīgi sagaidīt nokausētu ienaidnieku

Pretinieka nokausēšanas, tā iespēju noplicināšanas, noguruma un spriedzes uzkrāšanas stratagēma.

Vēsturisks piemērs. 1410.gadā pie Grīnvaldes notika apvienoto slāvu spēku poļu karaļa Jagailo vadībā kauja ar Teitoņu ordeņa bruņiniekiem (īstenībā Prūsijā starp Tannenbergas un Grīnvaldes jeb Žalgiras ciemiem 1410. g. 15. jūlijā Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītā apvienotā poļu, lietuviešu, žemaišu, smoļenskiešu un tatāru armija sagrāva Vācu jeb Teitoņu ordeņa spēkus – pārbaudiet krievu imperiālistu vēsturiskos datus trīsreiz – I.L.). Karaspēki izgāja sākumpozīcijā agri no rīta. Bet slāvi (?) negribēja cīnīties atklātā laukā, kur viņi bija acīmredzami vājāki par smagi bruņotajiem bruņiniekiem. Bruņinieki negribēja uzbrukt slāviem (?), kas atradās meža aizsardzībā. Tā viņi stāvēja. Tas notika 15.jūlijā. Saule cepināja. Bruņinieku bruņas uzkarsa. Bruņinieki un viņu zirgi nostāvēja kveldējošā saulē daudzas stundas.
Slāviem (?) zem kokiem tādu grūtību nebija.
Kad beidzot kauja sākās, slāvu (?) karavīri bija daudz labākā fiziskā stāvoklī. Teitoņu ordenis cieta graujošu sakāvi.

x x x

Pretinieku “nogurums” var izraisīties ne tikai pārgājienos un karagājienos.
Sportā, lai izšķirošajā spēlē panāktu pretinieka komandas “nogurumu” un tādā veidā iepriekš izšķirtu mača iznākumu, sporta mafioziem ir pārbaudīts paņēmienu arsenāls. No tādu spēļu grafiku sastādīšanas, kad viena komanda tiek jau uzreiz nostādīta izdevīgākā stāvoklī, līdz ieprogrammētam normālu sadzīves apstākļu trūkumam pretinieka komandai.
Bet līdzīgu taktiku var lietot arī godīgā cīņā. Savā laikā Čehoslovākijas hokeja izlases komanda pret padomju komandu iedarbīgi pielietoja stratēģiju, kurā tās spēlētāju nomaiņas notika vienu-pusotras minūtes pirms padomju hokejistu nomaiņas. Iznāca, ka šajos laika sprīžos jau noguruši padomju sportisti spēlēja ar svaigiem Čehoslovākijas spēlētājiem.

x x x

Konkurences un politiskaja cīņā komandas noguruma ietekmi var sasniegt ar dažādiem paņēmieniem. Tajā skaitā ar komandas spēku novirzīšanu sūdzību izšķiršanai, atbildēm uz absurdiem apvainojumiem, nodokļu un citu orgānu pārbaudēm.

x x x

Amerikāņu tiesībsargājošo orgānu operācija pret Al Kaponi beidzās veiksmīgi tāda apstākļa dēļ, ka tā tika sagatavota viena gada laikā, kad Al Kapone atradās cietumā par nelikumīgu ieroča nēsāšanu.
Kamēr Kapone Holmsburgas cietumā izsniedza grāmatas citiem ieslodzītajiem, ASV tiesībsargājošie orgāni apzināja mafijas alus darītavas un noliktavas. Pēc tam veica operāciju, kuras iznākumā policijas rokās nonāca vairāk kā trīsdesmit nelegālas viskija rūpnīcas, tika sagrābtas noliktavas ar gatavo produkciju, konfiscētas iekārtas vairāku miljonu dolāru vērtībā un vairāk kā piecdesmit kravas mašīnas.
Klana ekonomiska varenība tika visai stipri iedragāta.
Bet tika lietoti arī citi Kapones ģimenes dezorganizācijas un novājināšanas paņēmieni.
Gangsteru vidē izplatījās baumas, kurām bija jāizraisa neuzticība Kaponem, tika veiktas demonstratīvas akcijas.
Tūlīt pēc Kapones atbrīvošanas no cietuma viņa rezidencē atskanēja telefona zvans. Kāds nezināmais paziņoja, ka pulksten 11 viesnīcas priekšā, kur atradās Kapones birojs, notiks kaut kas interesants.
Tiešām, pulksten 11 gar viesnīcu lēnām pabrauca kravas mašīnu kolona, kas agrāk piederēja mafijai. Mašīnās atradās līdz zobiem bruņoti policisti.
Šo skatu vēroja arī pats Kapone un viņa tuvākie darboņi.
Bet, kā izrādījās, īstās briesmas bija citur.
Nāvējošas grūtības sākās ar nodokļu, nevis policijas resoru.
Grūtību ar nodokļu dienestiem atrisināšanai Kaponem vairs nepietika administratīvo, pārvaldes un finansu iespēju.

x x x

Stratagēma tiek plaši lietota politikā.
Aukstā kara gados ASV mērķtiecīgi veicināja Padomju Savienības ievilkšanu bruņošanās sacensībā, iesaistīšanos lokālos karos un politiskās avantūrās.
Padomju Savienības ekonomiku ievērojami noplicināja un grāva PSRS izdevumi kara konfliktiem, brālīgajai palīdzībai (?) attīstības valstīm un pretamerikāņu režīmiem.
Padomju Savienība, risinot globālas cīņas par mieru visā pasaulē (?) un antiimperiālistiskās frontes organizācijas (lai nu kurš – I.L.) problēmas, nespēja investēt pietiekami daudz līdzekļu pašas ekonomikas modernizācijā.
PSRS uzņēmumi bija valsts īpašums, un tādējādi tiem nevarēja būt citu investiciju avotu, kā vien valsts.
Ekonomika izrādījās atkarīga no ideoloģiskiem mērķiem un politiskām ambīcijām.
Tas arī to ievērojami sagrāva.
Līdzekļi, par kuriem varētu attīstīt augstās tehnoloģijas, tika izkaisīti pa apšaubāmām palīdzības (?) programmām neskaidriem Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas režīmiem.
ASV bruņošanās sacensība uz ekonomiku negūlās kā smaga nasta.
Tika izvēlēts optimāls bruņošanās izdevumu variants, kas nevis grāva, bet veicināja pašu ražošanu. Privātas bruņojuma firmas saņēma valsts pasūtījumus, veiksmīgi attīstījās zinātnes ietilpīga rūpniecība; ja kādam ASV arī piešķīra “neatmaksājamu” palīdzību, tad to kompensēja pavisam īsti politiski un saimnieciski ieguvumi.
ASV skaidri zināja, ko vēlas – īstas politiskās un ekonomiskās varenības pieaugumu.
Bet lūk, ko gribēja PSRS, nezināja neviens, ieskaitot valsts vadību.
Valsts kustējās pēc inerces.
Pēc inerces tika pieņemti lēmumi.
Kamēr ekonomika strādāja, inerce turpinājās.
Ar perestroikas un demokrātijas sākumu iekšējās grūtības likumsakarīgi radās (?), saasinājās un ieguva katastrofālu raksturu.
Likumsakarīgs iznākums bija tas, ka starptautiskajā arēnā Krievija gandrīz pilnīgi zaudēja savas nesenās iespējas, autoritāti un svaru.

5. Laupīt ugunsgrēka laikā

Šī stratagēma paredz aktīvas darbības nepieciešamību, kad pretinieks (konkurents) kaut kādu iemeslu dēļ ir nokļuvis grūtā stāvoklī.
“Kad ienaidnieks ir pakļauts haosam, tad ir pienācis laiks svinēt uzvaru pār to” (Suņ Czi. Kara māksla).
Kara vietā var būt visas valsts demokratizācija. Tad par kopējo ienaidnieku kļūst valsts (отечественная) ekonomika.
Banku darbinieki kopā ar noziedzniekiem zog naudu.
Karavīri nekontrolēti pārdod armijas īpašumus.
Visi kopā izvazā pa daļām rūpniecības kompleksus. Ja ugunsgrēka nav, to var noorganizēt. Ugunsgrāka vietā var būt epidēmijas, neražas, plūdi, tautas nemieri, ekonomiski un politiski notikumi.
Ja vēlies iegūt kontroli pār alumīnija rūpniecību, palielini cenu uz elektroenerģiju, padari alumīnija ražošanu nerentablu.
Sekos saimniecības krīze, streiki, bankroti un īpašnieku maiņa. Pēc tam var tarifus samazināt, un uzņēmums ar jaunajiem saimniekiem kļūs atkal pelnošs. Var pat tarifus nesamazināt, jo elektroenerģiju pārdod rubļos, bet alumīniju dolāros. Uz īpašnieku nomaiņas brīdi elektroenerģijas īstā cena kritīs inflācijas rezultātā.

x x x

Šī stratagēma tiek lietota politiskajā cīņā.

Ja apgabala (pilsētas, rajona) administrācijas vadītājs nevēlas draudzēties ar augstākstāvošu administrāciju, vienmēr ir iespējas samazināt viņa apgabala, pilsētas, rajona budžeta finansēšanu. Tas izraisīs darbaļaužu taisnīgas dusmas, izraisīs sociālu spriedzi un asi samazinās tiepīgā vadītāja izredzes nākošajās vēlēšanās.

x x x

Noziedzības pasaulē konkurencē un cīņā par tirgiem notiek spraiguma ziņā legālā biznesa pasaules norisēm līdzīgas norises.
(Mafijas) ģimeņu iekšienē un starp tām cīņai par vadību ir nikns rakstus. Tiklīdz līderis vai klans nokļūst grūtībās un zaudē varenību, viņa vietu aizņem citi. “Laupīt ugunsgreka laikā” ir tipiska mafijas rīcības stratēģija pirmām kārtām attiecībā uz pašu kolēģiem un konkurentiem.

x x x

Šīs stratagēmas lietošanai biznesā ir ļoti sena vēsture. Gadījumi, kad cilvēki nonāk grūtos materiālos apstākļos, ir bijuši visos laikos. Cēloņu var būt daudz – neraža, ugunsgrēks, slimība, nelaimes gadījums. Tādos apstākļos var būt steidzīgi vajadzīga nauda. Ko var dot augļotājs. Ar lieliem procentiem. Šajos laikos augļotāju nav, bet ir lombardi.
Parasts paņēmiens ir nekustamā īpašuma, uzņēmumu, vērtspapīru uzpirkšana (prihvatizācija – I.L.) pa lēto ekonomisku un finansu krīžu laikos.

x x x

Starp citu, senkrievu tiesību kodekss “Русская правда” (Krievu taisnība, XIII gs.) ir noteicis mest ugunī tos, kas laupa ugunsgrēka laikā.

x x x

Šī stratagēma tiek plaši lietota karos. Novājināts karaspēks vai valsts vienmēr ir bijis vilinošs mērķis pretiniekam.
Bet dažos gadījumos kļūdains ienaidnieka īstā stāvokļa novērtējums var kļūt par uzbrūkošās puses karastrofu.
1944.gada septembrī sākās viena no vislielākajām Otrā pasaules kara gaisa desanta operācijām, kas nosaukta par Arnemas operāciju. Sabiedroto karaspēks ir nonācis līdz Nīderlandei. Viņu priekšā stāvēja tā pati problēma, kas vāciešiem 1940.gadā – ievērojams daudzums ūdens šķēršļu, ierobežots ceļu daudzums, pa kuriem varētu virzīt uzbrukumu.
Frontāls uzbrukums neļāva iedarbīgi izmantot dzīvā spēka un tehnikas priekšrocības.
Doma par lielu gaisa desanta operāciju radās augustā.
Par tās priekšnoteikumu kļuva sabiedroto štābos nostiprinājusies ideja par to, ka Vērmahts 1944.gada vasaras kampaņā ir praktiski iznīcināts.
Balstoties uz šo ideju, sabiedoto karaspēku štāba izlūkošanas nodaļa Parīzē ziņoja ekspedīcijas spēku galvenajam komandierim: “Ir pilnīgi neiedomājama organizētas pretošanās turpināšana vācu galvenās pavēlniecības vadībā pēc pirmā decembra, ir iespējama tās pārtraukšanās arī ātrākā laikā”.
Izlūkošana un sabiedroto štābs nolēma, ka ugunsgrēks ienaidnieka nometnē liemo pilnā spēkā, un ir iestājies pats piemērotākais laiks laupīt.
Gaisa desantam bija jāizsēžas kā šauram paklāja celiņam Nīderlandes dienvidaustrumos. Galvenais operācijas mērķis bija tiltu sagrābšana pār upēm Dommelu, Aa, Maasu, Vilhelmīnes kanālu un Maas-Vaalas kanālu.
Desanta operācija sākās 1944.gada 17.septembrī.
Desanta izsēdināšanu ievadīja masīvi gaisa triecieni pa vācu pretgaisa aizsardzības līdzekļiem. Uz vācu aerodromiem tika nomestas 890 tonnas aviobumbu, vairāk kā trīs tūkstoši tonnu tika nogāzts uz vācu krasta baterijām un zenītartilērijas pozicijām paredzētās desanta lidojuma trases rajonos.
Kopā gaisa desanta operācijas gaitā sabiedrotie pretinieka aizmugurē izsēdināja 24876 cilvēkus, 568 lielgabalus, 1926 transportlīdzekļu vienības.
Vienlaicīgi uzbrukuma operāciju ar bruņutanku un divu kājnieku divīziju spēkiem sāka spēki uz zemes.
Sabiedrotie neparedzēja nopietnu vāciešu pretošanos.
Bet notikumi attīstījās ne pēc sabiedroto plāna.
Uzbrukums virzījās pa vienīgo šoseju, gar kuras malām bija tankiem nepārejams apvidus. Pirmā tanka iznīcināšana izraisīja korķa izveidošanos un visas kolonas apstāšanos. Pirmajā operācijas dienā tanku kolona pavirzījās 8 kilometrus. Nākošajās dienās uzbrukuma tempus palielināt nebija iespējams. Galu galā uzbrukums aizrijās.
Vācieši, nedaudz apjukuši pirmajā operācijas dienā, savāca spēkus un organizēja stingru pretsparu.
Otro desanta vilni 18.septembrī sagaidīja blīva pretgaisa aizsardzības uguns.
Uz neveiklajiem planieriem šāva no visu veidu ieročiem, tajā skaitā pistolēm. Otrā viļņa desants ātri tika sadalīts un ielenkts.
Pret sabiedroto desantu vācu vadība sakoncentrēja visu viņu rīcībā esošo karaspēku, tajā skaitā Pirmās parašutu armijas galvenos spēkus, pastiprinot tos ar tankiem, Otro SS tanku korpusu ar divām tanku divīzijām: “Hohenstaufen” un “Frundsberg”.
26. septembrī desanta operācija beidzās, tikai daļa desantnieku spēja izlauzties sava karaspēka rīcībā.
Vācu teritorijā palika angļu lauka hospitālis. Angļu desantnieku ģenerālis Erkjuarts vienojās ar SS Otrā tanku korpusa komandieri Vilhelmu Bittrihu par to, ka ievainotajiem angļu un amerikāņu desantniekiem tiks garantēta drošība.
Bet pēc hospitāļa sagrābšanas ievainotos karavīrus apšāva vietējie nacistu ierēdņi, atsaucoties uz Hitlera pavēli par totālo karu. Esesieši, kā rādīja notikumu gaita, īpaši strīdēties ar ierēdņiem nav sākuši.
Sabiedroto karaspēku kopējie zaudējumi sasniedza piecpadsmit tūkstošus cilvēku, tika zaudēts viss smagais desanta bruņojums.
Vērmahta zaudējumi bija 3300 cilvēki, trešdaļa no tiem nogalināti.

6. Troksni sacelt austrumos, rietumos uzbrukt

Slēpt agresijas īsto mērķi, trieciena izdarīšanas vietu.
1941.gada 7.decembris, septiņi no rīta, Pērlhārbora, ASV Jūras kara spēku bāze.
Bāzē atrodas Amerikas Savienoto Valstu Klusā okeāna flotes galvenie spēki: 7 līnijkuģi, 80 kreiseri, mīnu kuģi, traleri un citi kuģi.
Septiņos un divās minūtēs bāzes radiolokācijas stacijā jaunie kareivji pamana radara signālu, kas liecina par to, ka bāzei lielā ātrumā tuvojas lidmašīnu grupa, attālums 200 kilometri.
Ziņojums tiek nodots informācijas centram. Centrs ilgi neatbild, tad paziņo, ka nav jāsatraucas, lidmašīnas droši vien ir amerikāņu.
Līdz tam pulksten sešos un 45 minūtēs amerikāņu mīnu kuģis “Ward” bija Pērlhārboras rajonā pamanījis un apšaudījis japāņu zemūdeni. Arī par to ziņojums bija nosūtīts uz bāzi.
No bāzes reakcijas nebij.
Japāņu uzbrukumu neviens negaidīja.
Japāna demonstrēja agresijas pieaugumu kontinentālās Āzijas virzienā. Pretrunas ar ASV neizskatījās neatrisināmas.
Tajā laikā Amerikas Savienotajās Valstīs notika pārrunas starp japāņu pārstāvjiem un ASV valsts sekretāru.
Visam ir jāatrisinās mierīgā ceļā. Vai, vismaz, saasinājums var iestāties pēc sarunu beigām.
Astoņos no rīta japāņu lidmašīnu grupa, kas sastāvēja no 21 torpēdnesējiem, 15 parastiem un 30 pikējošiem bumbvedējiem, sasniedz Pērlhārboru.
Galvenie japāņu lidmašīnu mērķi ir amerikāņu aviācija un kara kuģi.
Vispirms tiek iznīcināta amerikāņu aviācija. Amerikāņu lidmašīnas tiek sabojātas vai nevar pacelties dēļ sabojātās pacelšanās joslas. Tomēr trīsdesmit astoņas lidmašīnas paceļas un pievienojas tām septiņām, kas patrulē gaisā. Bet tas vairs neko neizšķir.
Japāņu aviācija veic vairākus uzlidojumus amerikāņu kuģiem.
Viss uzlidojums ilgst 1 stundu 45 minūtes.
Uzlidojuma iznākumā amerikāņu pusē gāja bojā apmēram divarpus tūkstoši cilvēku, apmēram tūkstotis pazuda bez vēsts, apmēram pusotrs tūkstotis ievainoto, visi līnijkuģi un vairums pārējo ir kaujas nespējīgi.

x x x

1941.gada 22.jūnijs. Vācija uzbrūk Padomju Savienībai.
Padomju vadība zināja par vācu karaspēka pārvietošanos, to atkārtoti brīdināja pašu specdienesti un pārbēdzēji, tomēr tā izrādījās piekrāpta.
Vācija jau karoja ar Angliju, tās zemūdenes vagoja visus okeānus, bet tanki šāva Āfrikā. Tikko bija beigusies asiņaina operācija Krētas salā, kurā Vācija zaudēja pusi savu izpletņlēcēju.
Visi zina, tā ir klasika, ka Vācija nevar karot divās frontēs vienlaicīgi.
Bez tam, ar to ir noslēgts līgums par neuzbrukšanu.
Bez tam ir zināms par drīza desanta Anglijā plānošanu.
Bez tam, Vērmahtam nav ziemas formas tērpu, tā kaujas tehnika nav gatava karam ziemas apstākļos, bet degvielas un munīcijas rezerves nav pietiekamas ilgstošam karam Austrumos.
(Bez tam, autoram ir piemirsies Molotova – Rībentrupa slepenais līgums par Vācijas un Krievijas ietekmes zonu robežu. I.L.)
PSRS vadībai kara sākums ir pilnīgs pārsteigums. Kara pirmajās stundās tiek sagrābta kaujas tehnika, munīcija, transportlīdzekļi, aerodromos tiek iznīcināts ievērojams daudzums padomju lidmašīnu.
Vācu aviācija nesodīta bombardē neaizsargātas pilsētas. Kaujas darbības iniciatīva pilnībā ir Vērmahta pusē.

x x x

1942. gada novembrī Sarkanā Armija sāka uzbrukuma operāciju Rževas rajonā. Vācu komandējošais sastāvs jau iepriekš par to zināja un šajā vietā savāca ievērojamus spēkus, noņemot tos citos virzienos. Bet operācijai pie Rževas bija novirzošs raksturs, tieši šīs operācijas dēļ bija iespējama vācu grupējuma Staļingradā veiksmīgs aplenkums un sagrāve.

7. Izgūt kaut ko no nekā

Maldināšanas, mistifikācijas, blefa, tāda stāvokļa modelēšana, kāds īstenībā nav, stratagēma.
Šo stratagēmu ļoti plaši ir lietojuši un lieto noziedzīgās pasaules pārstāvji.
Padomju laiki. Lidlauks. Rinda pēc biļetēm. Biļešu nav. Parādās labs onkulis, kurš par desmit rubļiem ir gatavs nopirkt biļeti uz jebkuru reisu.
Vispirms onkulis uztaisa biļeti tantei – viltus pircējai.
Tante ir vienkārši laimīga.
Process ir sācies (Процесс пошел). Konkurences apstākļos aizlidot gribētāji onkulim atdod naudu par biļetēm, pases un viņa honorāru. Onkulis ieiet pa dienesta durvīm un pazūd. Pases tiek atrastas atkritumu spainī. Naudas tajās, protams, nav.

x x x

Nedaudz izmainīts variants. Onkulis veikalā vāc naudu par krosenēm (vai desām, šampānieti, džinsām un citu deficītu), aiziet aiz letes, dodas uz palīgtelpām un aiziet no veikala pa dienesta izeju. Vientiesīgie pircēji gaida.
Līdz šim brīdim.

x x x

Ļeņingradā dzīvoja viltīgs onkulītis. Viņš it kā sarunāja ar uzņemšanas komisijām un “palīdzēja” bērniem iestāties augstskolās.
Noteikumi: darbs jāapmaksā iepriekš. Bet, ja iestāšanas neveiksmīga, visu naudu atdod. Onkulītis, protams, nekādu darbu neveica, nevienu uzņemšanas komisijās netraucēja. Bērni iestājās paši, bet katra veiksmīgā iestāšanās nesa peļņu, jo viltus “kukuli uzņemšanas komisijas priekšsēdētājam” varēja paturēt sev. Par atjautību.

x x x

Tajā pašā Ļeņingradā visai ilgi pastāvēja firma, kura par samaksu uzņēmās noteikt nākošā bērna dzimumu. Ultraskaņas skenēšanas tad vēl nebija, bet zināt, kas piedzims – zēns vai meitene, gribēja daudzi.
Pēc vienkāršam procedūrām pa telefonu uz labu laimi tika paziņots bērna dzimiums. Bet reģistrācijas žurnālā tika ierakstīti pretēji dati. Ja pareģojums piepildījās, klientiem jautājumi neradās. Ja bija kļūda, un klients ieradās skandalēt, no seifa tika izvilkts žurnāls, sameklēts uzvārds un prognozes rezultāts. Protams, tas bija pareizs. Ja klientam bija teikts, ka viņam dzims meitene, žurnālā tika ierakstīts – zēns; un otrādi. Tādā veidā viena no divām iespējamām atbildēm vienmēr bija pareiza. Bet naudu par paviršās sekretāres – telefonistes kļūdu var arī atdot.
Ar aizkustinošu un sirsnīgu atvainošanos. Tā kā tā sekretārei par tās neuzmanību tiks ieturēts.
Vienkārši un eleganti. Saskaņā ar lielo skaitļu likumu apmēram 50% pareģojumu vienmēr būs patiesi.

x x x

Līdzīgs paņēmiens tiek plaši lietots “ēnas” advokātu praksē.
Kāds cilvēks, kam ir vai kādreiz ir bijusi saskare ar tiesībsargājošiem orgāniem, apsolās parūpēties par apsūdzētā likteni.
Samaksa – iepriekš. Ja apsūdzētajam paveicas – termiņš neliels, nauda paliek. Ja nepaveicas – atvainojiet, par vēlu iemaksājām. Es jau brīdināju.
Varat saņemt savu naudu atpakaļ, pēc faktisko izdevumu atskaitīšanas. Kā jau norunājām.
Vairumā krimināllietu soda mērs var tikt noteikts zināmās robežās, piemēram, no trim līdz desmit gadiem brīvības atņemšanas. Ja tādam ēnu advokātam no tiesneša ir informācija par lietas perspektīvām, viņš var izlikties, ka ir sarunājis noteiktu sodu, piemēram, četrus gadus desmit vietā. Īstas iejaukšanās šķietamība var būt ļoti līdzīga patiesībai.
Tiesneša vietā var būt izmeklētājs vai iepriekšējās izmeklēšanas darbinieks kombinācijā ar lietas slēgšanas perspektīvu.
Starp citu, viltus starpniecība kukuļdošanā tiek sodīta tieši tāpat kā īsta starpniecība.

x x x

Stratagēmu var lietot kara operācijās.
Otrā pasaules kara laikā, pēc Vācijas iebrukuma Francijā, vācu karaspēks lietoja visai negaidītus bet iedarbīgus pasākumus tādu apstākļu radīšanai, kādos franču karaspēka pārvietošana un pārkārtošana kļuva neiespējama.
Vietējo iedzīvotāju vidū tika izplatītas lapiņas ar Dievmātes pareģojumiem. Lapiņas saturēja ticamu informāciju, tajā skaitā par to, ka būs šausmīgi postījumi no lidojošām ugunīgām mašīnām. Bet, pats galvenais, Dievmāte norādīja drošu vietu – Francijas dienvidaustrumu daļu. Bez lapiņām notika vācu radio raidījumi franču valodā, kurus iedzīvotāji uztvēra kā pašu valdības raidstacijas raidījumus.
Negaidītā kārtā iedarbība bija satriecoša. Neraugoties uz visiem Francijas pilsoniskās un kara varas mēģinājumiem apturēt bēgļu barus, ceļā devās milzīgas ļaužu masas. Visi ceļi izrādījās bloķēti.
Karaspēks vienkārši nespēja pārvietoties pa ceļiem, kurus pieblīvēja cilvēki, pajūgi, automašīnas.

x x x

Šo stratagēmu tiek lietota politikā un priekšvēlēšanu cīņā.
Kad uz 1999.gada Valsts Domes vēlēšanām E.M. Primakovs stājās bloka “Tēvzeme – visa Krievija” priekšgalā, viņa politiskie pretinieki pūlējās sameklēt kompromatu uz viņu. Bet Primakovs, kurš līdz tam bija Krievijas ārlietu ministrs, ārējās izlūkošanas vadītājs, izrādījās vai nu nevainīga personība, vai arī viņa grēki bija noslēpti tik dziļi, ka nekādi nebija iespējams tiem piekļūt.
Šajā gadījumā “nevainīgums” bija viena sastāvdaļa tajā īpašību komplektā, kas veido Primakova tipa cilvēku profesionālitātes pamatu.
Bet – ja grēku nav, tātad tos ir jāizdomā, jo pasūtījums ir jāatstrādā.
Izdomāja. Primakovs tika apsūdzēts atentātā uz Eduardu Ševardnadzi, kukuļu saņemšanā no arābu valstu vadītājiem.
Absurdi. Bet ko iesākt?
Vēlēšanas beidzās, bet atmiņas par tām palika. Parādījās anekdote.
Šīs pašas stratagēmas stilā.
Kādam cilvēkam bija ne visai labskanīgs uzvārds – Pidorenko (iespējams, pēc līdzības ar vārdu “pidaras”, jeb “zilais”).
Reiz viņš ieradies milicijā un palūdzis nomainīt viņa uzvārdu. Milicijā atbildējuši, ka tas ir ļoti sarežģīti. Varbūt, vienkārši atmetīsim pirmos divus burtus?
Nē, neder!
Kāds Dorenko (?), tad jau labāk būt par Pidorenko – atbildējis neveiksmīgais pilsonis.

8. Skata pēc labot tiltiņus un slepus ierasties Čencaņā

Pārliecināt ienaidnieku par to, ka tas pareizi novērtē tavus plānus un tad ar negaidītu neierastu manevru to uzvarēt.
Šai stratagēmai ir raksturīgs jēdzienu “parasts”, “neparasts”, “standarta” un “nestandarta” izmantojums.
Ienaidniekam ir jāuztver tava rīcība kā parasta, standartiska, tas ir, kā loģiski izrietoša no tiem apstākļiem, kuros tu atrodies. Bet tev ir jaatrod neparasts paņēmiens, kas nav tavam pretiniekam acīmredzams, un viņu jāuzvar.
1669. gadā angļu pirāti Morgana vadībā nokļuva bezizejas stāvoklī.
Pirāti izrādījās ieslēgti Marakaibas ezerā.
Lai atgrieztos no ezera okeānā, bija nepieciešams tikt garām cietoksnim, uz kura mūriem bija uzstādīti lielgabali, pagriezti pret izeju.
Bez tam iepretim cietoksnim atradās trīs spāņu kuģi, apbruņoti attiecīgi ar 48, 32 un 24 lielgabaliem.
Morgana rīcībā bija astoņi kuģi, uz lielākā no kuriem izvietoti 14 nelieli lielgabali.
Garām tikt nav iespējams, pirātu kuģi tiks iznīcināti.
Spāņu ģenerālis deva pirātiem divas dienas kapitulācijas noteikumu pieņemšanai.
Pirāti izlikās, ka piekrīt spāņu noteikumiem, un virzīja kuģus uz spāņu flotes pusi. Pirmais kuģis, uz kura klāja bija salikti cilvēku izbāzeņi, tika uztverts kā kuģis ar gūstekņiem; tam ļāva pietuvoties bez pretestības. Īstenībā tas kuģis izrādījās branders – kuģis, kas piebāzts ar šaujampulveri, darvu un citām degošām vielām.
Kad noskaidrojās kļūda, bija jau par vēlu. Spāņu galvenais kuģis aizdegās un sāka slīkt. Otru kuģi veiksmīgi paņēma abordāžā.
Trešo kuģi spāņi nogremdēja paši.
Bet palika cietoksnis, pastiprināts ar zaudēto kuģu ekipāžām.
Pirāti sāk sagatavot uzbrukumu cietoksnim no sauszemes.
Pretinieka acu priekšā no kuģiem atiet laivas, pilnas ar bruņotiem cilvēkiem. Atpakaļ laivas atgriežas tukšas. Desanta izsēdināšana ilgst visu dienu. Pēc reisu skaita pretinieks uzskaita uzbrucēju spēkus, tie ir iespaidīgi.
Visi lielgabali steidzīgi tiek pārvilkti uz cietokšņa pretējo pusi aizsardzībai pret drīzu uzbrukumu.
Naktī, neuzvilkuši buras, ūdens tecējuma nesti, pirātu kuģi nesodīti paiet garām cietoksnim. Šāvienu no cietokšņa nav.
Lielgabali ir uz otru pusi.
Masveida izsēdināšana nebija notikusi. Laivām peldot zemes virzienā, pasažieri sēdēja uz soliem, izsēdās, ierindā devās salas vidienē, tad pielavījās laivām. Atgriežoties uz kuģiem, pirāti gulēja laivu dibenā.
Vieni un tie paši cilvēki vairākas reizes veica ceļojumu starp kuģi un krastu, lai radītu masveidīgas izsēšanās šķietamību.

x x x

Padomju operācija pie Halhin-Gol upes bija japāņu karaspēkam pilnīgi negaidīta. 1939.gada augustā visi imperatora armijas rīcībā esošie izlūkošanas dati liecināja par to, ka Sarkanā Armija gatavojas ziemot savās pozicijās un nostiprina aizsardzību.
Patiešām, pienāca ešeloni ar būvmateriāliem un tehniku, radio ēterā notika pārrunas, kas atspoguļoja aizsardzības nostiprinājumu celtniecības kārtību.
Sarkanās Armijas uzbrukums sākās naktī uz svētdienu, 1939.gada 20.augustā pulksten sešos un 15 minūtēs. 26.augustā Sestā japāņu armija tika pilnībā ielenkta, 31.augustā bija pārvarēti pēdējie pretošanās perēkļi.
Operāciju komandēja korpusa komandieris (комкор) Žukovs. Sarkanās Armijas uzbrukums bija pilnīgi negaidīts un veiksmīgs.
Tieši tāpat kā Vācijas uzbrukums PSRS divus gadus vēlāk.

x x x

1969.gadā Izraēla izvietoja Francijā pasūtījumu uz vairākiem raķešu kuteriem. Pasūtījums tika apmaksāts un veiksmīgi izpildīts. Bet, pakļaujoties arābu valstu ietekmei, Francija pasludināja embargo uz bruņojuma piegādi Izraēlai. Pēc tam, kad trīs pirmie kuteri patvaļīgi atstāja Šerbūras ostu, izraisījās pirmais politiskais skandāls.
Šerbūrā palikušie pieci kuteri tika ņemti kontrolē. Tad spēlē iesaistījās Izraēlas specdienesti. Kuteri tika pārdoti kādai norvēģu firmai naftas izstrādēm Aļaskas rajonā.
Šerbūrā ieradās norvēģi – pasūtītāja pārstāvji un sāka naktīs dzinēja piestrādi. Drīz pie šīm skaņām visi pierada. Izraēlas ekipāžas pagaidām negatavojās nekur doties. Tuvojās Ziemassvētki, daudzi no viņiem nopirka tūristu ceļazīmes pa Franciju, lielākā ekipāžas daļa pasūtīja galdiņus Ziemassvētku sagaidīšanai vietējā restorānā.
Ziemsvētku naktī, visu ostā stāvošo kuģu sirēnām (tiem par godu) skanot, raķešu kuteri izgāja jūrā. Pie tam izgāja pa reti lietotu kuģu ceļu, liela daļa no kura netika kontrolēta ar radariem.
Otrs skandāls izraisījās pēc divām dienām. Bet kuteri bija jau tālu no Francijas, ne franči, ne arābi nespēja tos ceļā pārtvert.
Pēc Izraēlas specdienestu leģendas, pasūtītie, bet Ziemassvētku naktī neizmantotie galdiņi vēlāk tika apmaksāti.

x x x

Ir arī neveiksmīgas šīs stratagēmas lietošanas piemēri.
Aukstā kara laikā ASV specdienesti organizēja informācijas noplūdi par it kā esošiem pazemes raķešu tuneļu būvniecības Amerikas tuksnešos plāniem. Pa tuneļiem pārvietosies raķešu vilcieni. Palaišanas šahtu ir ļoti daudz, tuneļi gari. No kurienes izlidos raķetes, saprast nevarēs. Sistēmu iznīcināt nevarēs.
PSRS tiešām noticēja tāda risinājuma iespējamībai un veica atbildes gājienu.
Tikai tuneļus būvēt nesāka.
Uzbūvēja padomju raķešu vilcienus. Katrs vilciens ārēji ne ar ko neatšķīrās no standarta pasažieru sastāva. Tikai pasažieru vietā pārvadāja raķešu palaišanas iekārtas. Tādu raķešu, kuras sasniedz ASV, palaišana, varēja (un var pašlaik) tikt izdarīta no jebkuras Krievijas vietas.
Iznākumā ASV ieguva tieši pretēju rezultātu gaidāmajam.
Raķešu vilcieni stājās kaujas dežūrā, tas ir, sāka pārvietoties pa PSRS dzelzceļa sliedēm.
Dzelzceļa līnijas garums no Maskavas līdz Nahodkai (pilsēta Klusā okeāna piekrastē) ir 9438 kilometri.
Tas ir, neskaitot daudzās citas dzelzceļa maģistrāles.
Kur un kad atradīsies pārvietojamā raķešu iekārta, nav saprotams.
Ne no zemes, ne no kosmosa raķešu vilcieni nav atšķirami no pasažieru.
Bet problēma nezūd arī, ja koordinātes ir noteiktas, jo pat, zinot vilciena atrašanās vietu, un, ja no ASV teritorijas ir palaista raķete, vilciens var mainīt atrašanās vietu.
Stratēģisko raķešu atlidošanas laiks no ASV teritorijas ir 15 – 25 minūtes.
Ar to pietiek, lai aizvestu sastāvu vairākus kilometrus, pa ceļam palaižot savas raķetes uz objektiem, kas atrodas ASV.

9. Vērot uguni no pretējā krasta (sēdot kalnā vērot tīģeru cīņu)

Ir situācijas, kad tavs pretinieks ir nonācis grūtā stāvoklī, bet 5.stratagēmas (laupīt ugunsgrēka laikā) lietošana nav mērķtiecīga.
Piemēram, kad pretinieka nometnē ir plēšanās, sajukums un šķobīšanās. Varētu uzbrukt, jo pretinieks ir novājināts. Bet uzbrukums saliedēs pretinieku, un neguvis zibensātru uzvaru, tu negribot veicini sava ienaidnieka nostiprināšanos.
Labāk ir pagaidīt, kamēr ienaidnieka armija demoralizēsies pilnīgi.
Divi (tavi) ienaidnieki ir nokļuvuši sadursmē, un katrs no tiem sauc tevi sabiedrotajos. Var stāties savienībā ar vienu pusi, bet tas nesīs zaudējumus karā ar otro pusi. Prātīgāk ir pagaidīt, kamēr abi pretinieki nokausēs viens otru savstarpējā cīņā, un tikai pēc tam iestāties spēlē.
Aukstā kara gados šo stratagēmu lietoja Ķīnas vadība attiecībā uz ASV un PSRS. Spriežot pēc šodienas iznākuma, tā ir izrādījusies pietiekami iedarbīga.

x x x

Šī stratagēma ļoti veiksmīgi lietoja Krievijas izpildvara 1993.gada oktobra notikumos Maskavā.
Vispirms tika izprovocēts ilgstošs skandāls ar likumdevēju varu.
Tad pretrunas no vārdiskas ķīvēšanās un savstarpējiem apvainojumiem pārvērtās bruņotā konfliktā ar šaušanu, uzbrukumu Ostankino telecentram un mērijai.
Varēja nodzēst konfliktu pašā sākumā. Bet uzdevums bija cits – nepieciešami bija nozīmīgi cēloņi pilnīgai un galīgai opozīcijas sagraušanai.
Tāpēc konfliktam sākumā ļāva iedegties pilnā spēkā.
Visi redzēja – notiek nesamierināms karš starp likumdevējas varas ortodoksālajiem piekritējiem un Krievijas Demokrātiju.
Demokrātiskā Tēvija briesmās!
Kāpēc prezidents izrādīja neizlēmību?!
Pēc tam, kad sazvērnieki “parādīja savu īsto seju” plašām Krievijas pilsoņu masām, ar tiem ar Krievijas iedzīvotāju nospiedoša vairākuma atbalstu izrēķinājās pietiekami skarbi un ātri.

Bez iepriekšējas “sēdēšanas kalnā” un Augstākās Padomes un Demokrātijas piekritēju kaujas novērošanas būtu bijis iespējams apslāpēt nekārtības, bet nevarētu gūt plašu masu atbalstu un Rietumu sapratni.

Pastāv uzskats, ka pats bruņotais konflikts tika organizēts ne bez izpildvaras aktīvas līdzdalības.

10. Dunci paslēpt aiz smaida

Aiz ārējām draudzīguma izpausmēm slēpt naidīgumu, nepatiku, agresīvus plānus.
Demonstrēt vispārēju cilvēkmīlestību un humānismu, bet iet uz konkrētiem politiskiem, ekonomiskiem vai citiem mērķiem (Kāds pazīstams austrumu drauga vējiņš – I.L.).
PSRS un fašistiskā (patiesībā nacionālsociālistiskā -I.L.) Vācija gatavojās karam viena pret otru. Bet Vācijai (no PSRS) tika piegādāti stratēģiskie materiāli, tika parakstīti savstarpēji paziņojumi, slēgti līgumi, Padomju Savienībā tika apmācīti vācu lidotāji un tankisti, notika kopīgas karaspēka parādes.
Mānījās abas puses.
Maldināšanas augļus guva Vācija.

x x x

Var būt, ka ārpolitika nav skaidrs tipisks piemērs.
Paraugieties uz mūsu muzikālajiem-televīzijas burziņiem.
Var ilgi aizkstināties, vērojot kopīgo degsmi un savstarpējo mīlestību, kas tiek demonstrēta Jaungada un citu programmu uzņemšanā, kas prasa popzvaigžņu kopīgu piedalīšanos.
Tos, kuri zin īstās attiecības, kādas valda aiz Krievijas estrādes kulisēm, nevar apmānīt ar notiekošā oficiālo versiju.
Krievijas estrādes īstajā pasaulē ir ļoti skarba konkurence un bargi spēles noteikumi. Bez talanta un spējām vēl ir nepieciešams autoritatīva klana atbalsts, kas dibināts uz sakariem, kopīgām interesēm un naudu.
Labas attiecības un cilvēcīgums ir nedaudzu, patiesi dižo mākslinieku daļa. Ievērojama daļa no vidējā un zemākā muzikālā burziņa ešelona neieredz jaunos dēļ to izredzēm, vecos dēļ to sasniegtā, un gan vienus, gan otrus – par to talantu un darba spējām.
Bet ārēji viss ir svinīgi, skaisti un dievbijīgi.

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto visas pasaules izlūkošanas.
1927.gadā Anglijā kā Šveices pulksteņu ražotāju un juvelieru firmas pārstāvis ieradās Holandes pavalstnieks Johims van Šulermans. Vispirms Šulermans atklāja savu biznesu Ziemeļskotijā, bet pēc gada pārcēlās uz Kerkvollu Orknejas salās un kļuva tur par pulksteņmeistaru. Konkurentu viņam nebija. 1932.gadā pulksteņmeistars vērsās pie varas ar naturalizācijas lūgumu, un tas tika apmierināts. Šulermans ātri izveidoja sev plašu draugu loku, to veicināja viņa atklātais, draudzīgais raksturs, dabiskais labvēlīgums un plašās zināšanas par holandiešu zvejas paņēmieniem.
Par Šulermana klientiem kļuva ne tikai vietējie zvejnieki.
Netālu no Kerkvollas atradās angļu jūras bāze Skapa-Flou (Scapa Flow).
1939.gada 14.oktobrī Šulermans iesēdās nelielā laiviņā un garām krasta apsardzei pielavījās vācu zemūdenei, kura viņu gaidīja sešas jūdzes uz austrumiem no Skapa-Flou. Šulermans izveda zemūdeni cauri mīnu laukiem un šķēršļu sistēmu uz angļu bāzi, kur pēc pēkšņa un veiksmīga uzbrukuma tika nogremdēts līnijkuģis “Rojal Ouk”, bojā gāja 834 jūrnieki no 1280, kas sastādīja līnijkuģa komandu.
Zemūdene bez zaudējumiem atgriezās bāzē.
Holandiešu pulksteņmeistars savu stundu gaidīja divpadsmit gadus.
Viņa īstais vārds bija Kurts fon Millers, vācu jūras virsnieks, aktīvs Pirmā pasaules kara dalībnieks, ķeizara apbalvots ar “Dzelzs krustu” un ordeni “Par kaujas nopelniem”.

x x x

Politikā un darījumos šīs stratagēmas lietošana var būt ļoti iedarbīga. Ja valsts, politiskās partijas, kompānijas pirmās personas ir ar savām emocionāli iekrāsotām prioritātēm, tas var nozīmīgi ietekmēt viņu pārstāvēto organizāciju vai struktūru stāvokli.
Vēsture zin milzum daudz gadījumu, kad valstu vadītāji ir veidojuši starptautiskās attiecības atbilstoši attiecību stereotipiem, kādi tiem ir radušies personiskas saskarsmes ceļā ar saviem pretējās nometnes kolēģiem vai to pārstāvjiem.
Negatīva attieksme pret noteiktu vadītāju var izprovocēt neadekvātu reakciju un konflikta eskalāciju.
Bet, ja vadītājs ir pārliecināts par labām personiskām attiecībām ar svešas valsts vadītāju un vadās pēc tām, novērtējot informāciju un pieņemot politiskus lēmumus, tas var kļūt par nacionāla mēroga katastrofu.
Staļins “ticēja” Hitleram – saņēma 1941.gada 22.jūniju.

Gorbačovs “ticēja” demokrātijai, cilvēcībai un Rietumu nesavtīgumam – vispirms atdeva Austrumvāciju, pēc tam atdeva padomiskos (просоветские) režīmus Austrumeiropā. Krievija ne tikai zaudēja ietekmi Eiropā, bet ieguva jaunus pretiniekus bijušā Varšavas līguma valstīs, tā pamanījās sastrīdēties ar tām valstīm, kuras izveidojās no bijušās PSRS savienotajām republikām.
Iznākums.
Viens cilvēks abstraktas demokrātijas vārdā, ticēdams kapitālismam “ar cilvēcisku seju”, upurēja savas valsts intereses un iedarbināja tādus mehānismus, kas noveda pie kaitējuma nacionālajām interesēm globālā mērogā (привели к нанесению ущерба национальным
интересам в глобальном масштабе).
NATO pastiprinās un paplašinās, tuvojoties Krievijas robežām.
Krievvalodīgie iedzīvotāji tuvajā aizrobežā pārvēršas par nacionālo minoritāti (cik bērnišķīga atklātība attiecībā uz krievu šovinistiskajiem demogrāfiskajiem iekarojumiem okupāciju laikā – I.L.). Nēģeriem ASV īstu tiesību ir ievērojami vairāk kā krieviem Latvijā (?) un ne tikai Latvijā.
Rietumi pamatoti attiecas pret Krieviju kā pret uzvarētu valsti, mēģinot diktēt uzvedības noteikumus tās ārējā un iekšējā politikā.
Ja grib – bombardē Dienvidslāviju, ja grib – māca Krievijai ievērot cilvēktiesības tās teritorijā. Ne tik sen vācu drošības dienesta vadītājs personīgi ieradās Ziemeļkaukazā, pieņemot, ka Kaukāzs ir tā teritorija, kura nevar neatrasties ārpus ārpus viņa profesionālo interešu zonas (которая не может не находиться вне зоны его профессиональных
интересов – drukas kļūda?).

(Latvijas liktenis ir nepieciešamība sadarboties ar ļoti viltīgu kaimiņzemi. Abrenes atdošanu Krievijai pat bez jel kādiem noteikumiem toreizējā Latvijas vara attaisnoja pat ne ar Krievijas “smaidu” bet ar plikām cerībām uz labām kaimiņattiecībām. Gaidi nu ar maisu. I.L.)

x x x

Šī stratagēma saglabā savu nozīmīgumu gan pirmatnējās kopienas iekārtā, gan feodālismā, gan sabiedrības pārejā uz demokrātiskiem režīmiem.
Ja vēlies iegūt partijas vai valsts augstu reitingu – nodrošini augstu reitingu un masu mīlestību pret tās līderi. Ja nespēj to izdarīt – zaudēsi.

x x x

Piemēri no Krievijas šodienas politiskās dzīves.
Dunči šodienas politikā ir daudziem, bet, lūk, apburoši uzsmaidīt – to kaut kā ne visi ir iemācījušies. Ir vērojama acīmredzama nošķiebe.
Ir spēcīga un organizēta komunistiskā partija. Bet tās līderis ne katrā Krievijas pilsonī izraisīs labas jūtas. Viens no cēloņiem ir tā ārējais izskats un saskares manieres. Viņš ir savas partijas vitrīna, vizītkarte, bet ir nesimpātisks un mazpievilcīgs.
Komunistiskā partija saņems punktus tajos gadījumos, kad uzstāsies kā abstrakts spēks, piemēram, likumdevēja varas vēlēšanās, bet zaudēs tajos gadījumos, kad asociējas ar savu patreizējo Līderi.
Tieši pretējs piemērs – Sergejs Kirijenko (Krievijas Valdības Priekšsēdētājs 1998.gadā pēc Černomirdina, demisionējis pēc Krievijas defolta.).
Kā šķistu – pret viņa politisko karjeru ir viss.
Tieši viņš, uzradies no nekurienes, vadot KF valdību, pieļāva rubļa sabrukumu un ārkārtīgu krīzi, viņš, pēc daudzu uzskatiem, ir tiešs krievu vidusšķiras izputēšanas vaininieks.
Bet viņa pievilcība, skaidri nostādītā runa, vienkārši labsirdīgais smaids dara viņu par politiķi, kas populārs plašos vēlētāju slāņos.
Viņa vēlētājiem galīgi nav svarīgi, vai tā ir taisnība, ka Kirijenko ir saņēmis patentu par lohotrona (organizatoriski-tehnisko pasākumu komplekss, kura mērķis ir izmānīt no neaptēsta cilvēka (loha) pēc iespējas vairāk naudas) izgudrošanu, ka ir bijis Izraēlas pilsonis, ka ir pieņēmis sliktus lēmumus KF valdībā.
Tie skatās uz Kirijenko televizoru ekrānos.
Viņš tiem patīk. Tie būs gatavi balsot par viņu un viņa partiju.
Līdz brīdim, kamēr Krievijas Federācijas Komunistiskajai partijai neparādīsies līdzīga tipa līderis, komunisti būs nevis varas partijas opozīcija, bet garanti.

11. Plūmes koks nokalst persika koka vietā

Upurēšanas stratagēma.

Leģenda.
Blakām aug divi koki. Persiks un plūme.
Ir ieradušies kukaiņi un grauž persikkoka saknes.
Plūme upurē sevi, atdod savas saknes un nokalst.
(Šaubas. Varbūt persikkokam vienkārši ir negaršīgas saknes?)
Klasiskos aprakstos parasti sevi upurē draugs, brālis vai tēvs. Dzīvē biežāk valdnieks upurē pakļautos vai resursus, lai iegūtu stratēģiskus vai taktiskus panākumus.
Visvienkāršākais piemērs – dambrete. Atdod vienu savējo, nokauj trīs pretinieka kauliņus un izej dāmā. Problēma – ne visi cilvēki ir kauliņi.

x x x

Noziedznieki veiksmīgi šo stratagēmu lieto gadījumā, kad apcietināta noziedzīga grupa, noziegumi atklāti, un kādam vienam ir jāuzņemas vaina, lai izpestītu citus. Uzņemties visu vainu nozīmē “iet par lokomotīvi” (пойти за паровоза). Tas, kurš “iet par lokomotīvi”, atzīstas visu noziegumu izdarīšanā, pārējie dalībnieki tiek atbrīvoti no soda.

x x x

Standarta kara paņēmiens – izlūkošana ar kauju.
Tiek izdarīts demonstratīvs uzbrukums pretinieka pozicijām.
Mērķis ir atklāt un iezīmēt ienaidnieka artilērijas ieroču izvietojumu.
Jau iepriekš ir skaidrs, ka uzbrukums nebeigsies veiksmīgi, ievērojams skaits uzbrūkošo tiks nogalināti vai ievainoti. Bet ar izlūkošanu kaujā tiek noskaidroti ienaidnieka ugunspunkti. Pirms īstā uzbrukuma viņi jau būs artilērijas vai aviācijas nospiesti.
Līdzīgs piemērs – desanti uz pretinieka štābiem vai stratēģiskiem objektiem. Izdzīvošanas cerības pēc uzdevuma izpildes ir ārkārtīgi niecīgas.
Atgriezties, neizpildījušiem uzdevumu, arī nedrīkst. Ja diversants atgriežas, neizpildījis uzdevumu, viņu nošauj. Tā ir parasta prakse, kas nostiprināta ar atbilstošiem, normatīviem dokumentiem un pavēlēm.

x x x

Frontes hospitālis. Masveidīga ievainoto pieplūde uzbrukuma laikā.
Pirmais posms – šķirošana. Uz mirstošo palātu (laukumu) tiek virzīti tie ievainotie, kurus šajos apstākļos operēt nav mērķtiecīgi. Varbūt viņiem būtu cerības uz dzīvi, ja būtu brīvi ķirurgi. Bet ķirurgu nepietiek. Tāpēc kādam ir jāuzņemas atbildība un jāatsaka ievainotajam cerība izdzīvot.
Piebilde. Ja ievainotais ir virsnieks, viņu, protams, operēs jebkurā gadījumā.

x x x

Anglija. Otrais pasaules karš. Angļi ir ieguvuši vācu slepeno šifru atslēgu. Šī iespēja dod ievērojamas stratēģiskas priekšrocības. Bet no viena atšifrējuma kļūst zināms par priekšā stāvošu angļu apdzīvotas vietas bombardēšanu. Ko darīt? Ja veiks pasākumus uzlidojuma atsišanai, būs skaidrs, ka angļiem ir piekļuve šifrētai vācu sarakstei, un kodi tiks nomainīti; ja neko nepasāks – ies bojā cilvēki.
Lēmums pieņemts – neko neuzsākt, lai saglabātu informācijas kanālu.

x x x

1941.gada pavasarī vācu pavēlniecība sadūrās ar Krētas salas okupācijas problēmu. Bez Krētas ieņemšanas nebija iespējama kontrole pār Vidusjūras austrumu daļu. Salā varētu izvietot sabiedroto bumvedējus, kas darītu sasniedzamus rumāņu naftas pārstrādes kompleksus Ploešti, kas bija galvenie degvielas piegādātāji vācu armijai.
Jūras desanta izsēdināšana nebija iespējama, jūrā valdīja angļu flote. Salas tuvumā atradās četri līnijkuģi, deviņi kreiseri, vairāk kā divdesmit torpēdlaivas, citi kuģi.
Krētā atradās trīsdesmit divi tūkstoši angļu un austrāliešu, vienpadsmit tūkstoši grieķu, artilērija, daži vieglie tanki.
Desanta izsēdināšana tādos apstākļos izskatītos pēc pašnāvības.
Abas puses skaidri stādījās priekšā, kādus zaudējumus varētu maksāt tā puse, kura izšķirtos par gaisa desanta izsēdināšanu.
Bet Krētas sagrābšana bija stratēģisks uzdevums, un Hitlers nolēma tā dēļ upurēt savas elitārās apakšvienības.
Sabiedroto pavēlniecība zināja par gaisa desanta operācijas sagatavošanas sākumu.
1945.gada 25.aprīlī tika nodota pavēle par Krētas sagrābšanas operācijas sākumu.
20.maijā pēc intensīva trieciena priekšā stāvošās izsēšanās vietā Krētā tika izmesti apmēram desmit tūkstoši vācu parašutistu.
Pirmajās diennaktīs desanta stāvoklis kļuva kritisks, apmēram trīs tūkstoši cilvēku izrādījās nogalināti jau pirmajā dienā. Daudzi tika nošauti jau gaisā vai nevarēja izlauzties līdz konteineriem ar ieročiem. Dažas apakšvienības tika iznīcinātas gandrīz pilnīgi. Pirmais parašutistu pulks desantējās Heraklionas aerodroma rajonā. Divas rotas, kas bija izsēdušās aerodroma rietumu malā, tika iznīcinātas praktiski pilnīgi, dzīvi palika tikai pieci cilvēki, kuri metās jūrā un peldus izbēga, lai pievienotos aktīvajām grupām.
Pēc pirmās kaujas dienas uzbrucējiem sāka beigties munīcija, daudzas apakšvienības bija izkliedētas un darbojās sīkās grupās. Angļu pavēlniecība naktī uz 21.maiju varēja vācu desantu iznīcināt pilnīgi. Bet neko neizdarīja.
Vāciešiem palika vienīgā iespēja – nodrošināt pastiprinājuma piegādes ar pacelšanās joslu sagrābšanu.
Galvenās kaujas iedegās ap Malemas aerodromu.
Kaujā tika iesaistīta pēdējā rezerve no 550 parašutistiem, kura steidzīgi izsēdās aerodroma rajonā.
Pacelšanās joslu izdevās sagrābt, bet to viscaur apšaudīja sabiedroto karaspēks.
Vāciešiem palika viena pašnāvnieciska iespēja – nosēdināt savas lidmašīnas apšaudītā nosēšanās joslā.
Drīz parašutisti, kas cīnījās aerodroma perimetrā, ieraudzīja pirmās tuvojošās Junkersu-53 grupas ar kalnu strēlniekiem. Saņēmušas daudzus trāpījumus vēl gaisā, lidmašīnas krita, neaizlidojušas līdz nolaišanās joslai, ietriecās degošās lidmašīnās. Daudzus strēlniekus, kuri atradās lidmašīnās un nepaspēja izlēkt no degošajām mašīnām, aizstāvji apšāva vēl salonos.
Dažās sekundēs aerodroms tika pārvērsts lidaparātu kapsētā.
Bet ieradies pastiprinājums izšķīra visas operācijas iznākumu. Drīz vācieši sagrāba Sudas līci, kuru sāka izmantot transporta hidroplānu pieņemšanai.
23. maijā angļu flote, kopš operācijas sākuma zaudējusi vairāk kā trīsdesmit kuģus, aizgāja uz Aleksandriju. Tajā pašā dienā Krētā veiksmīgi izsēdās seštūkstoš cilvēku liels itāļu karaspēka jūras desants.
28.maijā sākās nomocītā un demoralizētā sabiedroto karaspēka evakuācija uz Ēģipti. Sabiedrotie evakuējās, atstājuši salā vairāk kā astoņpadsmit tūkstošus nogalināto, ievainoto un gūstekņu.
Cena, kādu par Krētas sagrābšanu samaksāja vācu pavēlniecība – apmēram četri tūkstoši nogalinātu elites karavīru, no dzīviem palikušajiem – vairāk kā 40% ievainoti.
No 500 kara transporta lidmašīnām, kas piedalījās operācijā, ierindā palika 185, zaudēti tika 80 junkersi.
Zaudējumi izrādījās tik smagi, ka Hitlers aizliedza turpmāk veikt lielapjoma desanta operācijas.

x x x

Vistālāk šīs stratagēmas īstenošanā kauju darbībā pavirzījās Japāna.
Tās karaspēka sastāvā oficiāli darbojās nāvinieku – kamikadžu vienības.
“Kamikadze” ir svētā vēja nosaukums, kuru dieviete Amaterasu uzsūtīja mongoļu-tatāru flotei, kad tā trīspadsmitajā gadsimtā tuvojās Japānai.
Svētais vējš izraisīja vētru.
Lielākā flotes daļa noslīka, uz tās atrodošies tatāru-mongoļu karavīri un ķīniešu algotņi gāja bojā.
Kamikadžu pielietojums izrietēja no japāņu nacionālajām tradīcijām.
Kamikadžu lidmašīnas neprasīja īpašus lidošanas parametrus, lielu motoresursu un drošumu. Izmantoja novecojušus modeļus vai būvēja lētus lidaparātus, kas nebija paredzēti ilgai ekspluatācijai.
Topošais lidotājs-nāvinieks izgāja paātrinātus kursus, kuru laikā iemācījās lidmašīnu pacelt un vadīt. Mācīties nolaisties nebija vajadzīgs, jo lidmašīna bija vadāms šāviņš, kuram vajadzēja ietriekties ienaidnieka kuģī un to sabojāt.
Otrā pasaules kara laikā lidotāji-nāvinieki kamikadzes noslīcināja 45 un sabojāja apmēram 300 ASV Jūras kara spēku flotes kuģus.

x x x

Šī stratagēma bija Padomju armijas bruņojumā aukstā kara laikā. Novērtējot gaisa trieciena iespēju tāliem objektiem, aviācijas darbības pieļaujamais attālums tiek aprēķināts no attāluma, kas lidmašīnai ir jānolido gan turp, gan atpakaļ.
Bet padomju lidotājiem vajadzēja izdarīt triecienu arī iespējamā pretinieka stratēģiskiem objektiem, kuri atradās ārpus viņu lidmašīnu darbības attāluma. Tas ir, lidmašīnai bija tāda lidojuma attāluma rezerve, ar kādu pēc trieciena izdarīšanas pretinieka objektam tā dziļā aizmugurē, atpakaļceļam degviela nebija paredzēta. Pēc būtības lidmašīnas darbības rādiuss palielinājās divkārt vai pat vairāk (ja degvielu papildināja gaisā vai izmantoja papildus tvertnes), bet lidotājs bija nolemts bojā ejai.
Atsevišķos gadījumos ienaidnieka objekta iznīcināšana bija daudz nozīmīgāka par lidmašīnas zaudējumu, bet PSRS Gaisa karaspēkos dienēja krievu lidotāji, kas ar savu nacionālo un kaujas garu neatpalika no japāņu kamikadzēm.
Tikai attieksme pret saviem varoņiem Japānā un Krievijā ir pavisam atšķirīga.

x x x

Ir arī banālāki šīs stratagēmas lietojuma varianti.
Pietiekami plaši zināmi ir gadījumi, kad ieinteresētās personas pašlabuma, karjeras vai baiļu dēļ “atmet” (upurē) savus senus draugus, līdzgaitniekus, kolēģus.

12. Ar vieglu roku aizvest aitu

Stratagēma resursu, pārsvara iegūšanai, izmantojot jebkādas, iespējams, gadījuma un neplānotas situācijas un apstākļus.
Krievu variantā – “paņemt to, kas slikti piesiets (плохо лежит)”.
Šīs stratagēma tika plaši lietota privatizācijas laiku Krievijā.
Ievērojama daļa visas tautas īpašuma pēkšņi izrādījās pilnīgi bez valsts aizsardzības. Kādu laiku vēl darbojās bailes, kas palikušas no totalitārā režīma laikiem. Bet prakse parādīja, ka visas bailes ir liekas. Izlaupīt drīkst visu.
Nesodāmība rada visatļautību, un valstī izvazāja gandrīz visu, ko varēja.
Galvenā problēma izrādījās nevis tā, ka kāds nelikumīgi kļuva bagāts, bet tā, ka nesaprātīgas politikas rezultātā tika sadalītas sarežģītu ekonomisku mehanismu sastāvdaļas, sagrautas tehnoloģiskās un finanšu plūsmas.
Mehānisms nevar darboties, ja tam trūkst kādas vienas detaļas un vadības orgāna. Ja konveijera ražošanā iztrūkst viena operācija, apstājas viss konveijers. Tieši tā arī Krievijā notika.
Daļu īpašuma izvazāja fisiski.
Uzņēmumus izvazāja nedaudz viltīgākā veidā. Tam, piemēram, lietoja šādu paņēmienu. Rūpnīcas direktors izveidoja viltus firmu, atdeva tai rūpnīcas produkciju vai naudu. Pēc tam uz atdoto resursu rēķina izpirka savas rūpnīcas akcijas, ņēma to pilnā “likumīgā” pārvaldījumā un anulēja rūpnīcas saistības ar viltus firmu.
Nedaudz citādā variantā, ārēji godprātīgāk, valsts atdeva finanšu grupējumiem naftas ieguves un pārstrādes rūpniecību. Banku grupas pa lēto uzpirka kompāniju, kas veidoja valsts degvielu-enerģētiskā kompleksa pamatus, akcijas.
Deviņdesmito gadu vidū Krievijā tika izveidots tāds tiesiskais klimats, ka izlaupīšana un korupcija kļuva par visaptverošām un visuresošām parādībām.
No valsts stiepa ārā valsts dimantus, mūsdienīgus iznīcinātājus, kosmiskās tehnoloģijas.
Valsts iekšienē nesodīti kredītu veidā tika izvazāti budžeta līdzekļi.
Sportisti, baznīca un afgāņi (Afganistānā karojušie) dabūja muitas un citādas atlaides.
Krievijas pareizticīgā baznīca kļuva par vienu no galvenajiem tabakas importētājiem, afgāņi un sportisti iestiga iekšējos konfliktos, sākās šaušanas un spridzināšanas, bet valsts zaudēja peļņas dolāru miljardus.
Krievijas valsts pati izlaida aitas, bet tās ar vieglu roku pievākt gribošos meklēt īpaši nenācās.
Iespējams, šis piemērs ir vēsturē unikāls.

x x x

Šo stratagēmu var lietot ārpolitikā.
Eiropas valstis vairāku gadsimtu gaitā ar niecīgām izmaksām sagrāba aizjūras kolonijas. Krievija izpleta savu valdījumu sākumā līdz Klusajam okeānam (un Baltijas jūrai, arī somu un Sibīrijas, Ziemeļkaukāza, Vidusāzijas tautu zemēs – I.L.) un tad pievāca Aļasku.
Amerikas Savienotās Valstis mērķtiecīgi atņēma zemes Amerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem, jo tie nespēja izrādīt kaut kādu nopietnu pretestību. Aitas izbeidzās apmēram deviņpadsmitā gadsimta beigās.
Bet atsevišķos gadījumos šīs stratagēmas īstenošana bija iespējama arī divdesmitā gadsimta vidū.
Tādā veidā, piemēram, PSRS pievienota tika Tuva. Tas notika 1944.gadā pilnīgi pasaules sabiedrībai nepamanīti, kuru interesēja Otrā pasaules kara notikumi, nevis Sibīrijas tautu likteņi (Un Baltijas valstis, Rietumukraina un Besarābija tā paša kara priekšnojautās; dažas Japānas salās jau pēc tās kapitulācijas Otrajā pasaules karā – I.L.).

13. Dauzīt pa zāli, lai izbaidītu čūsku

Veikt demonstratīvu darbību, rēķinoties ar klātesošu vai klāt neesošu skatītāju.
Demonstrācija var būt gan neslēpta, kad ietekmējamais objekts saprot, ka tā ir gatavota tieši viņa ietekmēšanai, gan arī slēpta, kad objekts demonstrāciju uztver kā ar viņu tieši nesaistītu.
Uz vienas norises rēķina izraisīt citu.
Iedvesmot, iebaidīt, nomierināt.
Izprovocēt īsto nodomu izpausmi, noraut masku, likt izpaust slēptus plānus.
Likt brīvprātīgi iet pa tavu izvēlēto ceļu, izjaukt svešu plānu izpildi.
Klasisks variants ir publisku sodu izmantošana noziedzības līmeņa ierobežošanai vai politisku vai citu ienaidnieku iebaidīšanai.
Tie, kuri ir klāt publiskā sodīšanā, saņem ievērojamu emocionālu ietekmējumu, kas turpmāk liek viņiem padomāt, pirms izdarīt nelikumīgu nodarījumu.
Tā ir cilvēka iebaidīšanas stratagēma, kad agresīvais nodoms tiek īstenots nevis tieši attiecībā pret viņu, bet bīstamība un draudi tiek uztverti kā personiski.

x x x

Piemērs no Mario Pjuzo romāna “Krusttēvs”.
Lielas kinokompānijas šefs Džeks Volcs nevēlas atdot filmas galvenā varoņa lomu mafijas ieliktenim.
Pierunāt un pārliecināt neizdodas.
Atrisinājums.
“Tajā ceturtdienā viņš nez kāpēc pamodās agri. Ausa gaisma, bet pār milzīgo guļamistabu kā migla pār pļavu vēl klājās krēsla. Tālumā nepārredzamās gultas kājgalī rēgojās kāds pazīstamu apveidu priekšmets, un Volcs smagnēji pacēlās uz elkoņiem, lai to labāk saskatītu.
Pēc apveidiem priekšmets atgādināja zirga galvu. Vēl nepamodies, pusmiegā, Volcs pastiepās un iededza gaismu uz naktsgaldiņa.
Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu satrieca, tikpat kā pēkšņas slimības lēkme. Tikpat kā viņam būtu iesists ar smagu veseri pa krūtīm.
Sirds apstājās, tad sāka neprātīgi auļot.
Uz gultas gala sarecējušu asiņu plācenī bija uzlikta kraukļmelnā zīdainā slavenā ērzeļa Hartuma galva. Kā balti diegi rēgojās dzīslas.
Uz purna bija putas; lielās, kā āboli, acis ar zeltaino atspīdumu, bija blāvu nedzīvu asiņu pilnas.
Volcu pārņema dzīvnieciskas bailes.
Viņš bija dziļi satriekts. Kādam gan ir jābūt, lai nogrieztu galvu sešsimt tūkstošus dolāru vērtam zirgam? Bez kāda brīdinājuma.
Bez kāda mēģinājuma sarunāt un izvairīties no šīm galējībām.
Pilnīgs nežēlīgums, pilnīgs nicinājums pret visu un jebkurām vērtībām nodeva cilvēku, kurš neņem vērā citādus likumus, kā vien paša gribu – nekādus dievus, izņemot sevi pašu. Un kuram bez tam ir ir tāds spēks un izveicība, ka nekāda apsardze nav šķērslis.
Volcs nebija dumjš cilvēks, tikai lielā mērā pašpārliecināts.
Viņš bija kļūdījies, pieņemot, ka ir spēcīgāks par donu Karleoni.
Visvairāk viņu apstulbināja tas, ar kādu nevērīgu vieglumu šis Karleone nobeidza zirgu, kas slavens visā pasaulē un maksā sešsimt tūkstošus dolāru. Un tas jau tikai pirmais solis.
Volcs nodrebēja.
Viņš domāja par to dzīvi, kādu bija sev izveidojis. Viņš ir bagāts. Viņa rīcībā ir pašas valdzinošākās sievietes pasaulē, pietiek tikai pamāt ar pirkstu un pasolīt līgumu.
Viņu savās pieņemšanās ielūdz karaļi un karalienes.
Viņam ir viss, ar ko vara un nauda var greznot cilvēka pastāvēšanu.
Tur ir jābūt prātā jukušam, lai liktu uz kārts tādu dzīvi dēļ tīras iegribas.
Pēc sešām stundām notika Karleones ielikteņa uzaicināšana galvenajā lomā”.

x x x

Citi iespējami stratagēmas lietojuma varianti.
Ir jānoskaidro noziedzīgā grupējuma sastāvs un sakari. Slepenā kontrolē tiek ņemti sakaru kanāli un vadonis. Pēc tam vadonis saņem tādu informāciju, kas liek tam steidzami konsultēties ar saviem labvēļiem un veikt līdzdalībnieku mobilizāciju. Kontakti tiek fiksēti.

x x x

Šo stratagēmu var lietot kā iedvesmošanas un spēku mobilizācijas līdzekli. Tādam nolūkam objekts (sportists, spiegs, slepkava u.c.) pirms operācijas saņem informāciju par to, cik svarīga nācijai (specdienestam, noziedzīgam grupējumam) ir viņa uzvara, notiek tikšanās ar augstu stāvošiem ierēdņiem (partokrātiem, ģenerāļiem, autoritātēm), kuri paskaidro visu uzliktā uzdevuma svarīgumu un ārkārtīgumu.
Sasniegtā iedarbība it maksimāla savāktība, pašatdeve, iedarbīgums.

x x x

Šī stratagēma ir ieteicama lietošanai saskarē ar vērtīgas informācijas avotu. Sarunas gaitā partneri vedina uz atklātību vai ievelk strīdā, un savu apgalvojumu pamatošanai vai savas autoritātes uzturēšanai viņš atklāj tev vajadzīgo informāciju vai atklāj savus plānus, izsakot draudus, vai arī atklāj citu cilvēku nodomus un īsto attieksmi pret tevi.

x x x

Stratagēma tiek lietota politikā.
Konfliktam ar Čečenijas republiku ir vairākas nozīmīgas puses un sekas. Tajā skaitā brīdinātas čūskas efekts attiecībā uz politiskiem vai etniskiem grupējumiem, kas tiecas pastiprināt separātiskus centienus.
Dažiem zināmiem politiķiem nācās padomāt par jautājumu: “Kas ir labāk – būt par vietējo kņazu, kas ir formālā atkarībā no Maskavas, bet sēd savā kņazistē, vai neatkarīgam nacionālajam līderim, bet bēguļojošam pa kalniem no izsekojoša specnaza (īpašu uzdevumu vienības)“? Tādu, kuri īpaši vēlētos bēguļot kalnos pedējā laikā ir arvien mazāk. Bet runu par vienotas un nedalāmas lielvalsts (державы) nepieciešamību – arvien vairāk.

14. Aizņemties līķi, lai iepūstu dvēseli

Jaunu problēmu risināšanai izmantot zināmus paņēmienus, idejas, līdzekļus, līderus.
Tas praktiski ir tas pats, kas lietot principu “jaunais ir labi aizmirsts vecais”.
Veidot savu autoritāti un gūt atbalstu nevis (tikai) uz savu ideju rēķina, bet uz cīnītāja oreola rēķina par “mūžīgām, sākotnējām” vērtībām, kas pašlaik ir “aizmirstas” vai “noķengātas”. Izvirzīt savas jaunas idejas vai aizņemties citas, piešķirt tām laika, citu cilvēku vai grupu pārbaudītas stratēģijas oreolu.

x x x

Uz šo stratagēmu ir dibinātas daudzas jaunas reliģijas.
Par pamatu tiek ņemta esoša reliģiska mācība. Tiek secināts, ka tās mūsdienu prakse ir pretrunā ar tās saknēm un šīs ticības mācības avota pamatidejām. Seko aicinājums atgriezties pie pamatiem (patiesības, garīguma, morālās tīrības, nabadzības u.c.).

x x x

Stratagēmu plaši lieto komercreklāmā. Lai tirdzniecības markai piešķirtu svaru, tiek piedāvātas ziņas par produkta (alus, šokolādes, pulksteņu, biksīšu) radīšanas daudzu gadsimtu pieredzi, firmas ilggadīgo vēsturi, tās noturīgo reputāciju, pazīstamību, tradīcijām.

x x x

Otrā pasaules kara laikā pēc Staļina pavēles tika uzņemta filma “Aleksandrs Ņevskis”, kurā krievu karaspēks uz Peipusa (Чудское) ezera sagrāva vācu suņus – bruņiniekus.
14.stratagēmas lietojums izpaudās arī citos Staļina lēmumos.
Kopš 1943.gada armijā atkal tika ieviesti uzpleči. Līdz tam Sarkanajā armijā atšķirības zīmes bija uz pogcaurumiem, bet uzpleči tika uzskatīta par baltgvardu maitu (сволочь) pazīmi. Lielā Tēvijas kara laikā valsts dzīvē zināmu lomu atkal sāk spēlēt divdesmitajos – trīsdesmitajos gados PSRS Kompartijas gandrīz līdz saknei iznīcinātā Krievijas pareizticīgo baznīca.

x x x

Stratagēma tiek izmantota noziedzības pasaulē. Laiku pa laikam, ar 15 – 20 gadu pārtraukumu pār valsti pārveļas “lohotronu” tipa spēles. Sākumā tās bija “trīs kāršu” spēles, pēc tam – uzpirksteņu. Pēdējais sasniegums – krāpniecība ar datora palīdzību. Blēžu spēļu vilnis uznāk, spēlē uz katra stūra, cilvēki “ķeras uz muļķa”, pēc tam sabiedriskā doma uzbudinās, un vilnis norimst.
Pēc gadiem, kad pieaug jauna paaudze, bet vecā ir visu aizmirsusi – vēsture atdzimst no jauna jaunā formā.

x x x

Stratagēmu var lietot politikā.
Iekšpolitikā uzvarētāja palmas zaru (пальма первенства) stratagēmas “aizņemties līķi, lai iepūstu dvēseli” lietošanā nes Krievijas Federācijas Komunistiskā partija.
Galīgi nav skaidrs, kāpēc tā (partija) tā saucas.
Ja salīdzina komunistu pamatus liekošos, programmātiskos dokumentus, piemēram, “Komunistiskās partijas manifestu” un KFKP šodienas programmas, tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka partijas nosaukums tiek izmantots vienīgi vēlētāju pievilināšanai, jo no komunistiskajiem pamatiem ir palikusi būtībā vienīgi izkārtne nosaukuma veidā.
Neiegrimsim teoriju dzīlēs.
Pietiek ar vienu argumentu. Komunisma pamats ir privātīpašuma neatzīšana uz ražošanas līdzekļiem.
Privātīpašuma atzīšana par leģitīmu ekonomisku instrumentu komunistiem ir tas pats, kas cūkas speķa ēšana īsteni ticīgiem musulmaņiem, vai sātana pielūgšana kristiešiem. Tas ir – parādība, kas ir ne tikai nepieļaujama, bet gan ir asā pretrunā ar ticības un ideoloģijas pamatiem, izraisot riebumu. Privātīpašuma atzīšana ir vienkārši ņirgāšanās par komunistisko ideju.
Bet Ķīna šajā lietā nav mums paraugs. Tur savā laikā šī pati izkārtne tika lietota, lai dabūtu no Padomju Savienības noteiktu kara un ekonomisko atbalstu. Un, spriežot pēc šodienas rezultātiem, izmantota šī izkārtne tika ļoti iedarbīgi.

x x x

Ārpolitikas norisēs stratagēma tiek lietota dažādu lietišķu uzdevumu risināšanai. Dažkārt tieši pretēju. Ja vēlies apstiprināt tradicionāli labvēlīgās krievu – franču attiecības – atgādini par divīziju “Normandija-Nemuna”, par to, ka krievu muižnieki viscaur runāja franču valodā, un ka visi krievi ļoti ciena šampānieti, kurš sākotnēji tika darināts Šampaņā. Ja vajag Franciju pazākāt, atcerēsimies Napoleona karagājienu, nodegušo Maskavu un franču marodierus. Tas pats ir ar Mongoliju – gaļas un kažoku piegāde Lielā Tēvijas kara laikā no vienas puses un Čingizhana pēcteču karagājieni, tatāru-mongoļu jūgs – no otras.

15. Nomānīt tīģeri no kalna ielejā

Veikt tādas darbības, kuru iznākumā pretinieks zaudēs kādas savas priekšrocības: sava stāvokļa priekšrocības, izdevīgu apvidu, bāzes, statusu, palīgus, resursus.
Tatāri-mongoļi, skiti, citas stepes klejotāju ciltis veiksmīgi lietoja taktiku, kas dibināta uz šīs stratagēmas. Ievērojama viņu karaspēka daļa bija viegli apbruņoti karavīri, kurus nevarēja iedarbīgi lietot tuvcīņā ar smagi bruņotu pretinieku. Tāpēc viņu taktika bija šāda. Pārspēkā esoši pretinieka spēki tika iemānīti teritorijas dziļumā. Kaujai izvēlējās lielus līdzenus apvidus, kuros ir iespējami jātnieku manevri. Uz pretinieka karaspēku vēlās ar šaujamlokiem bruņotu jatnieku viļņi. Uz pretinieka rindām lidoja bultas, pirmām kārtām tika ievainoti zirgi. Tiešā sadursmē loka šāvēji neielaidās, bet panākt tos bija ļoti grūti. Plaši tika lietota viltus bēgšana un uzbrukums no slēpņa. Ja pretinieka spēkus izdevās ievērojami izklīdināt un iznīcināt, kaujā iesaistījās smagi bruņoti karavīri. Ja pretinieks turpināja palikt spēcīgs, kauja tika turpināta nākošajā dienā.
Turēties pretī tādai taktikai bija ārkārtīgi sarežģīti.
Persiešu valdnieks Dārijs, kurš mēģināja karot pret skitiem, ar lielām pūlēm izvairījās no sakāves un ar lielām pūlēm spēja atgūt savu karaspēku no skitu stepēm.

x x x

Krievu karaspēka veiksmi Kuļikovas kaujā 1380.gadā, kad Dmitrija Donskoja karavīri uzvarēja Mamaja karaspēku, lielā mērā noteica pareiza (no krievu viedokļa) kaujas vieta.

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto mūsdienās partizānu darbībā. Frontes operācijām labi sagatavotas un apbruņotas karaspēka apvienības bieži vien izrādās pilnīgi neiedarbīgas kaujās ar partizānu formējumiem. Čečenu kaujinieki pietiekami iedarbīgi lieto tādu kaujas veidu kā atsevišķu snaiperu izvirzīšana uz federālā karaspēka izvietojuma vietām. Snaiperi, izdarījuši vairākus tēmētus šāvienus, aiziet no pozicijas, paliekot nesasniedzami artilērijai, tankiem un citiem spēcīgiem, bet šādā gadījumā neiedarbīgiem ieročiem.
Uzspiežot sev izdevīgu taktiku, partizāni padara par neesošām acīmredzamas armijas daļu un smagu ieroču priekšrocības.

x x x

Viduslaiku Eiropā dažkārt praktizēja “Dieva tiesu”.
Kad nebija iespējams noskaidrot lietā patiesību, puses varēja izšķirt lietas iznākumu tiesas divcīņas ceļā.
Zaudētājs tad tika uzskatīts par vainīgu. Savā ziņā tai pusei, kam bija taisnība, radās cerība pierādīt savu patiesību neatkarīgi no apvainotāja augstāka stāvokļa. No otras puses, augstāk stāvošs apsūdzētājs varēja savā vietā sūtīt profesionālu karavīru, pats divcīņā nepiedaloties. Tādā veidā mēģinājums nomānīt tīģeri no kalna (iegūt iespēju savas tiesības aizstāvēt vienādos apstākļos) varēja beigties veiksmīgi, bet varēja novest arī pie jaunām grūtībām – jauna tīģera kalnā – pie divcīņas ar profesionālu cīnītāju.
Līdzīgi noteikumi dažās valstīs pastāvēja arī dueļu norisē.

x x x

Sportā ir labi zināma “sava” stadiona ietekme. Ar savu līdzjutēju atbalstu, spēlējot maču mājās, komandai ir daudz lielākas iespējas uzvarēt, nekā spēlējot uz sveša laukuma. Tieši “sava” stadiona ietekme palīdzēja franču futbola izlasei kļūt par čempioniem 1998.gada pasaules čempionātā, kas notika Francijā.

x x x

Polemikā. Pretinieku ievilina tajā zināšanu jomā, kurā viņš, kā jau iepriekš zināms, nav lietpratējs, un viņu kompromitē, izliekot redzamu viņa nezināšanu.

x x x

Par sodu mēdz plaši lietot (militārās) pakāpes, apbalvojumu, formas valkāšanas tiesību atņemšanu. Cilvēks, kurš ir ticis pakļauts tādam sodam, zaudē sabiedrisko stāvokli, reizē ar to savus sabiedriskos sakarus, izredzes, pašpārliecību.
Cilvēks, kuram atņemts stāvoklis, ir kaut kas vēl mazāks kā tīģeris bez kalna.
Par vienu no visnopietnākajiem sodiem ir tikusi uzskatīta izslēgšana no baznīcas. (20.) gadsimta sākumā šāds sods tika uzlikts rakstniekam Ļevam Tolstojam. Tiesa gan, nav zināms, kura autoritāte no tā cieta vairāk – Ļeva Tojstoja vai Krievijas pareizticīgo baznīcas.
16. Ja gribi kaut ko noķert, vispirms atlaid (ja gribi saņemt, vispirms iedod)

Stratagēma, ar kuru stratēģiska mērķa vārdā uz laiku piekāpjas, pauž rūpes, izrāda šķietamu nespēju, neieinteresētību, neitralitāti.
Klasisks piemērs.
Pirmie Padomju varas dekrēti. Dekrēti par Mieru un Zemi.
Iznākums.
Pilsoņu karš.
Zemes pasludināšana par valsts īpašumu.
Kolektivizācija.
Zemniecības sagrāve.

x x x

Senie grieķi karu laikā sekoja tādam paradumam. Ja pretinieka pilsēta izrādīja pretošanos, tad pēc tās iekarošanas visus vīriešus iznīcināja, bet sievietes un bērnus pārvērta par vergiem. Tomēr kari notika bieži.
Roma kopš Romula laikiem lietoja citu stratēģiju.
Iekarotās pilsētas iedzīvotājus par vergiem nepārvērta. Uzvarētajiem piešķīra brīvību. Daļu iedzīvotāju ar varu pārvietoja uz Romu, bet no Romas uz uzvarēto pilsētu pārvietoja Romas pilsoņus. Jauniegūtā teritorija pietiekami ātri sāka dzīvot pēc Romas likumiem un paradumiem. Tādas politikas rezultātā Romas impērijas robežas pastāvīgi paplašinājās.
(Jā, autoram ir piemirsušies PSRS vārdā nosauktās Krievijas impērijas piemēri ar iedzīvotāju deportācijām un krievu ievešanu okupētajās teritorijās).

x x x

Nav iespējams iegūt noturīgumu, noteikumus uzspiežot ar varu, bet var izveidot sistēmu, kad partneris iegūst iespēju spēlēt pēc viņam izdevīgiem likumiem.
Stratagēma, kuru kā standartu lieto kāršu blēži.
Vispirms iesācējam dod iespēju nedaudz vinnēt, pēc tam pilnībā iztīra viņa maku.

x x x

Staļins un Hitlers izrādīja lielu politisku tālredzību. Pēc tam, kad viņi bija pārņēmuši savā varā valsts aparātu, abi apzinājās savas varas nostiprināšanas un savas drošības un noturīguma garantēšanas nepieciešamību. Cīņā par varu viņiem palīdzēja dažādi spēki. Cīņas biedri jau bija dabūjuši kādu daļiņu varas, bet tagad tie bija gatavi pieprasīt savas tiesības uz visu varu. Daudziem tieši varas izredzes bija galvenais pamudinājums palīdzēt šiem līderiem. Savā laikā izredzes tika dotas apmaiņā pret atbalstu. Apsolījumu neizpilde draudēja ar karošanu ar saviem nesenajiem cīņas biedriem. Staļinam un Hitleram nebija ilūziju attiecībā pret saviem apkārtējiem. Vispirms parteigenosse (partijas biedri) deva iespēju piekļūt uzvaras lauriem, bet pēc tam tiem atņēma visu, tajā skaitā dzīvību vai brīvību. Krievijā notika plašas partijas, NKVD un visa valsts aparāta tīrīšanas, Vācijā notika garo dunču nakts.

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto biznesā. Vispirms precei dod ievērojamu atlaidi. Peļņu gūst no lieliem pārdošanas apjomiem, pastāvīgām izejmateriālu, rezerves daļu piegādēm. Ekonomikā standarta variants – kreditēšana. Uzņemums vai organizācija tiek kreditēts, tad atgūst gan izsniegtos līdzekļus, gan procentus par kredīta lietošanu.

x x x

Mūsdienu politiskajā dzīvē šo stratagēmu lietoja pirmais Krievijas prezidents Boriss Nikolaja dēls Jeļcins.
Vispirms apmaiņā pret teritoriālo līderu atbalstu viņš piedāvāja tiem ņemt tik daudz suverenitātes, cik tie vēlas; pēc tam, kad Jeļcins stājās pie valsts stūres, izrādījās, ka visas šķietamās Kremļa pilnvaras ir monopolizētas, nauda ir centrā, tiesības uz resursiem arī.
Suverenitāte it kā palika uz vietas, tikai – ko ar to iesākt?

Nevienlīdzīgas apmaiņas, ēsmas, peļu slazda siera stratagēma.

17. Pamest ķieģeli, lai dabūtu jašmu (dārgakmeni)

Plaši noziedznieku lietota.
Rekets – par visai nenoteiktām saistībām aizsargāt firmu no noziedzīgas uzmākšanas no malas blēži saņem pavisam konkrētu naudu.

x x x

Klasisks piemērs – Krilova fabula par sieru, Vārnu un Lapsu.
Fabulas mūsdienu variants. 2000.gada marts. Zarā sēž vārna, tur sieru. Pienāk lapsa. No ko, vārna, balsosi par prezidenta v.i.? Jā!!!
Siers izkrita. Pielido otra vārna un jautā – kāpēc, muļķe, teici “Jā”?
Bet kāda starpība, vai “jā”, vai “nē”, siers izkritīs tā vai tā…

x x x

Priekšvēlēšanu cīņa ir viena vienīga ķieģeļu pamešana solījumu veidā, lai dabūtu jašmu – vēlētāju balsis.

x x x

Biznesā stratagēma var tikt lietota finansu mahinācijās, partneru un klientu apmānīšanai.
Grāmatvedība uzskaita vērtspapīrus (akcijas, vekseļus u.c.) pēc to nominālās vērtības. Pie tam akciju vai vekseļa īstā cena var ievērojami svārstīties gan uz samazinājuma, gan uz palielinājuma pusi no nomināla.
Piemēram, enerģētikas kompāniju vekseļiem īstā cena var būt 20 — 30% no nomināla. Tas nozīmē, ka ja tev ir uz rokas kaut kāda Nekurienes-energo (Тьмутаракань-энерго) vekselis par 100 rubļiem, tu vari ar to apmaksāt savus izdevumus par elektroenerģiju atbilstoši vekseļa nominālvērtībai rubli rublī, vai arī to pārdot. Bet pārdošanas gadījumā īstā vekseļa cena tirgū būs par 70 — 80 % zemāka par tā nominālu cenu. Tas ir, tu dabūsi nevis 100 rubļus, bet 20 — 30. Bet ja tev ir pazīstams uzņēmuma, vēlams valsts, direktors, viņš var nopirkt no tevis vekseli par 100%, ja tu viņam dosi kukuli. Valsts uzņēmums zaudētājos nepaliks. Pēc grāmatvedības viss sakrīt. Nopirka vekseli par 100 rubļiem, par to pašu summu nosedza parādus par elektroenerģiju. Tas, ka tirgū šis vekselis ir ar ievērojami zemāku vērtību, grāmatvedību neinteresē.

x x x

Var vekseli nepirkt un nepārdot, bet mainīt. Sev izdevīgi.
Deviņdesmito gadu sākumā Maskavā darbojās kāda kompānija, kura veica operācijas ar vekseļiem. Shēma bija tāda. Tika apgalvots, ka pastāv Pasaules bankas Krievijas uzņēmumu kreditēšanas programma. Uzņēmumu vadītājam piedāvāja mainīties vekseļiem ar šo kompāniju. Tika apgalvots, ka uzņēmums ne ar ko neriskē.
Tika apgalvots, ka tajā gadījumā, kad vekselis tiks iesniegts apmaksai, šī kompānija atgriezīs savu vekseli. Bet aiz uzņēmuma vekseļa stāvēja īstas vērtības, kamēr aiz kompānijas vekseļa nestāvēja nekas. Daudzi vadītāji uz šādiem darījumiem izgāja. Vērsties pēc konsultācijām pie saviem juristiem viņi nevarēja – darījums ietvēra viņu personisku ieguvumu. Par to, ka vekselis var tikt bez viņu piekrišanas nodots trešajai personai, viņiem prātā nenāca. Kompānija saņēma vairāku lielu uzņēmumu, tajā skaitā zelta raktuvju vekseļus. Šie vekseļi tika izmantoti kā ķīla par kredītiem ārzemju bankās. Iznākumā ārzemju bankas zaudēja vairākus miljonus dolāru.

x x x

Stratagēma tiek plaši lietota finansu piramīdu būvēšanā. Apmaiņā uz milzu peļņas solījumu (ķieģeli) lētticīgie ieguldītāji atdod savu naudu (jašmu). Milzu peļņas vietā var tikt izmantotas preces.
Tā firma “Vlastelina” pārdeva lētas automašīnas. Pirmie pircēji tās tiešām saņēma, pārējie, kā to varēja sagaidīt, vienkārši zaudēja savu naudu.

x x x

Mūsu valstī neapšaubāms šīs stratagēmas lietošanas līderis ir pati valsts.
PSRS un Krievijas Federācija regulāri pēc labākajām septiņpadsmitās stratagēmas tradīcijām atvieglo savu pilsoņu naudas makus. Padomju laikā brīvprātīgi-piespiedu kārtā tika izplatītas valsts aizņēmuma akcijas, pēc tam tika pārdoti taloni uz deficīta precēm: ledusskapjiem, televizoriem, automašīnām. Akcijas nav līdz galam apmaksātas, daļa automašīnu nav piešķirtas. Atbildīgo (крайних) – nav.

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto, veicot operācijas ar valsts organizācijām.
Deviņdesmitajos gados Krievijas Krājbanka apmainījās ļoti lielu savu akciju paketi ar banku “Nacionālais kredīts”.
Ar tādu pat iznākumu varēja Krājbankas akcijas samainīt pret iepriekšējā gada kalendāru vai tualetes papīru.

x x x

Šī stratagēma tika lietota arī, īstenojot valsts īstermiņa saistību (ГКО – государственныхкраткосрочных обязательств) projektu. 1998.gada augustā valsts atteicās tās apmaksāt.
Visiedarbīgākās darbības pret saviem pilsoņiem bija saistītas ar plašāka mēroga darbībām – deviņdesmito gadu finansu sabrukumu, kad tika praktiski anulēti Krājbankas – Krievijas valsts bankas – ieguldītāju līdzekļi, un 1998.gada augustā, kad rubļa sabrukuma rezultātā Krievijā tika iznīcināta tikko kā parādījusies vidusšķira.

18. Lai padarītu nekaitīgu laupītāju bandu, vispirms jānoķer vadoni

Lai ar mazākiem zaudējumiem uzvarētu ienaidnieku, ir jāiznīcina tā vadoni vai štābu.
Cilvēku sabiedrība ir organizēta pēc pakļautības pamatlikuma. Jo sarežģītāka sistēma, jo specializētākas ir tās sastāvdaļas.
Tikai ierobežots cilvēku loks var kopumā aptvert norises, kuras organizē vai kontrolē sistēma.
Lai iedarbīgi cīnītos ar kādu pretinieku, ne vienmēr ir nepieciešams sasniegt pārsvaru pār to atklātās sadursmēs, pietiek padarīt nevadāmu vai neiedarbīgu tā sistēmu. To var sasniegt ar līdera vai to sistēmas sastāvdaļu neitralizāciju, ar kuru palīdzību viņš pieņem lēmumus un veic pārvaldību (sakari, izlūkošana, štābs).
Īslaicīga līdera izolācija vai vadības sistēmas sagraušana ne vienmēr var būt efektīva.
Tā kā pretinieka līderis var nomainīt no ierindas izgājušo ķēdes posmu, dažos gadījumos optimāls variants ir paša līdera likvidācija.

x x x

Kā jau norādīts iepriekš, (20.gs.) trīsdesmito gadu sākumā mafija ASV nolēma atbrīvoties no netīrajām lietām.
Čarlzs Lučano un viņa biedri sindikata Padomē nosprieda, ka mafijas biznesu nav jāapgrūtina ar slepkavībām.
Radās vajadzība izveidot īpašu firmu slapjo lietu veikšanai.
Un tāda organizācija, kas specializējās cilvēku iznīcināšanā, “Murder Incorporated” – “Slepkavu korporācija” tika dibināta.
Galvenais uzdevums, kas bija korporācijai, bija novērst gangsteru karus. Tiklīdz noziedzīgās sabiedrības kontrolētā teritorijā radās kārtējā nepakļautā noziedzīgā grupa, tai tika piedāvāts strādāt noziedzīgās sabiedrības vietējā oficiālā pārstāvja pakļautībā. Atteikšanās gadījumā tās grupas vadonis tika bez žēlastības likvidēts, tā brigāde vai nu izkliedēta vai pārņemta kontrolē. Līdzīgi ietekmēšanas paņēmieni tika lietoti arī attiecībā pret ekonomiskiem un politiskiem līderiem.
Bet arī paši līderi zināja, ka, viņu darbībām izejot ārpus uzrakstīto likumu rāmjiem, viņi var pārvērsties par Slepkavu korporācijas klientiem.
Desmit korporācijas darbības gados tās kalpotāji veica apmēram tūkstoš slepkavības.
Bet korporāciju likvidēja, izmantojot šo stratagēmu – satriecot tieši tās vadību.

x x x

Pirmās personas neitralizācija var ne tikai radīt grūtības tās resursu pārvaldībā, bet arī izraisīt iekšējas nesaskaņas un konfliktus viņa komandā.

x x x

Dažos gadījumos neapdomāts stratagēmas lietojums var izraisīt pretēju efektu – ja iepriekšējais līderis bijis vājš un neizlēmīgs cilvēks, bet to nomaina izlēmīgāks un bīstamāks cilvēks.

x x x

Standarta gājiens, plānojot uzbrukuma operācijas – pirmo triecienu sarakstā tiek iekļauti pretinieka štābi un sakaru mezgli.

x x x

Šo stratagēmu cilvēce lieto kopš savas vēstures sākumiem.
Līdera lomu ir novērtējušas visas kultūras un civilizācijas.
Nedaudz malā ir bijis marksisms-ļeņinisms ar savu personības lomas vēsturē traktējumu. Bet padomju vadoņi kopš Staļina laikiem ir pielikuši pietiekami daudz pūļu savas drošības nodrošināšanai.

x x x

ČK-NKVD-VDK (KGB) (ЧК – НКВД – КГБ; Ārkārtējā komiteja > Iekšlietu tautas komisariāts > Valsts drošības komiteja) orgānu darbā līderu fiziskas iznīcināšanas jautājumi ir vienmēr ieņēmuši svarīgu vietu.
Kad bija apspiesta iekšējā opozīcija (pašā) PSRS, padomju čekistu skati pievērsās Austrumu, Dienvidu un Rietumu virzienam.
Čekistus nemulsināja valstu robežas.
1926.gadā Sinczjaņā padomju aģents tika iznīcinājis vienu no balto kustības līderiem – Orenburgas atamanu Aleksandru Dutovu.
1934.gadā Sinczjaņā tika sagrābts un izvests uz PSRS musulmaņu separātistu līderis Ma-Čžuins, kurš centās traucēt Padomju Savienības ielikteņa Šen-Šicaja nākšanu pie varas Ķīnas ziemeļaustrumos.
Trīsdesmitajos gados Afganistānā tika izvērstas īstas basmaču emigrācijas vadītaju Ibrahim-beka un Kuršir-amata un to tuvāko līdzgaitnieku medības.
Kaukāzā tika izdarīta veiksmīga dumpīgo čečenu līderu Nažmudina Gocinska un Emina Ansaltinska sagrābšanas operācija.
Nepalika bez ievērības arī Eiropa.
1930.gadā čekisti Parīzē nolaupīja Krievu Vispārējās Karavīru Savienības (Русского Общевоинского Союза (РОВС)) vadītāju – nesamierināmu padomju varas pretinieku ģenerāli Aleksandru Kutepovu.
Pēc tam nenoskaidrotos apstākļos pazuda bijušais Krievijas izlūkošanas vadītājs ģenerālis Nikolajs Monkevics.
1937.gadā tika nolaupīts un slepus izvests uz Padomju Savienību Kutepova nomainītājs ROVS priekšsēdētāja amatā ģenerālis Jevgeņijs Millers.
1937.gadā likvidēts Spānijas trockistu kustības vadītājs Andrē Nins.
1938.gadā Parīzē dīvainā nāvē pēc apendicīta operācijas mirst Ļevs Sedovs, Ļeva Trocka dēls.
1938.gadā Holandē iznīcināts ukraiņu ncionālistu līderis Jevgeņijs Konovaļecs. Konovaļeca iznīcināšanas operāciju veica personiski Pāvels Sudoplatovs, turpmāk ieņemot visas aizrobežu diversiju darbības vadītāja amatu.
1940.gadā Meksikā pēc vairākiem nesekmīgiem atentātiem nogalināts Ļevs Trockis.
(1941.gadā tika arestēti un izvesti uz Krieviju Latvijas un Igaunijas prezidenti K.Ulmanis un K.Petss – I.L.)
Lielā Tēvijas kara gados ienaidnieka līderi tika iznīcināti ievērojamā daudzumā, bet arī pēc kara beigām padomju specdienesti veica savu pretinieku personiskas medības.
1954.gadā Vācijā padomju aģents Bogdans Stašinskis nogalināja ukraiņu līderi Stepanu Banderu.
Ienaidnieka līderu medības turpinājās Afganistānā, turpinās Čečenijas karā – nogalināts Džohars Dudajevs, sagūstīts Salmans Radujevs.

x x x

Ne vienmēr cīņā ar pretinieku nepieciešams paņēmiens ir fiziska iznīcināšana. Ja tev ir valsts aparāta ietekmēšanas sviras, bet tev traucē to nesaprotošs prokuratūras vai milicijas ierēdnis, pietiek tikai ar tā atlaišanu no darba.
Jo bīstams viņš ir tikai tikmēr, kamēr viņa rīcībā ir viņa dienesta stāvoklim atbilstošais aparāts un pilnvaras. Bez tām viņš nav bīstams.
Ar dažu atlaišanu ir grūtības.
Visai grūti ir atlaist Krievijas Prokuroru. Bet, kā izrādās, ir visai vienkārši viņu neitralizēt. Šim nolūkam ir vajadzīgas divas palaidnīgas meičas (отрывная девица), slēptā kamera un iespēja manipulēt ar galveno valsts telekanālu.

19. Slepus piemest žagarus zem otra katla

Stratagēmas būtība: atklāti ienaidnieka spēkam nepretojies, bet pamazām vājini viņam pamatus.

x x x

Tieši ar šīs stratagēmas lietošanu tika sagrauta grieķu Spartas valsts varenība.
Apmēram 800.gadā pirms mūsu ēras grieķu valstī Spartā valdnieka tēvocis un aizbildnis, vārdā Likurgs, veica valsts reformu. Tika izbeigta sociālā nevienlīdzība, katra spartiešu ģimene (tas ir, ģimene, kas sastāvēja no doriešu iekarotāju pēctečiem) saņēma zemes gabalu. Pārdot zemi nedrīkstēja, to nodeva tālāk mantojuma ceļā. Neviens spartietis nedrīkstēja ēst pie sevis mājās, visi izmantoja kopējo galdu tā sauktajās fiditijās. Nodrošinātākie savu ēdienu apmaksāja, mazāk nodrošinātie ēda par velti. Bet visi vienādi. Greznība mājokļos un apģērbā bija aizliegta. Sadzīvē valkāja pašu vienkāršāko apģērbu. Bet kaujas laukā kritušie karavīri tika apglabāti ar lauru vainagiem. Vēl godājamāka bija apbedīšana purpursārtā apģērbā. Vārdus uz kapiem uzrādīja tikai kaujā kritušajiem. Bērnu audzināšana bija valsts darīšana. Visa sistēma bija virzīta uz to, lai vīrieši izaugtu par karavīriem. Spartiešu pilsētas bija aizliegts apbūvēt ar mūriem un nocietinājumiem, lai nemeklētu tajos patvērumu.
Spartas valsts pēc Likurga likumiem pastāvēja apmēram četrsimt gadus, 404.gadā pirms mūsu ēras nostiprinot savu hegemoniju pār visu Grieķiju.
Pēc tam Spartas varenība izzuda. Pēc leģendas tas notika pēc tam, kad kārtējā karā Spartas karavīri sakāva persiešu valdnieku un sagrāba lielu daudzumu dārgumu. Ko ar tiem iesākt? Sadaliet tos savā starpā, ieteica sakautie persieši. Sadalīja. Ar to arī viss sākās. Tas ir, beidzās.
Var būt, ka viss notika daudz lēnāk, bet pēc tam, kad tika iedragāti principi, uz kuriem bija dibināta Spartas varenība, tā pārstāja pastāvēt kā spēcīga valsts, un mūsu ēras sākumā tika iekļauta Romas impērijā.

x x x

Ir dažādi šīs stratagēmas lietojuma varianti.
Tā var tikt vērsta uz noturīguma izjaukšanu pretinieka nometnē, šim nolūkam vairumā mūsdienu armiju ir izveidotas apakšvienības psiholoģiskā kara veikšanai.
Ar šādu mērķi pretinieku valstīs tiek izveidotas un uzturētas opozīcijas partijas un prese, kas uzkurina nacionālistiskas pretrunas.
ASV aukstā kara gados bija sociālisma “izskalošanas” programmas.
PSRS savukārt finansēja komunistisko kustību Amerikas Savienotajās Valstīs.

x x x

Atgriezīsimies Krievijā.
Kā ir jāizskatās “normālām” attiecībām starp noziedzniekiem un tiesībsargājošiem orgāniem?
Dīvains jautājums.
Noziedznieki izdara noziegumus, orgāni ķer noziedzniekus.
Īstenībā ne viss ir tieši tā. Attīstītiem organizētiem noziedzniekiem ir sakari ar orgāniem, un tie tos ne tikvien neķer, bet arī aizsargā.
Kāpēc milicijas darbinieki var atrasties darījumu attiecībās ar noziedzības pasaules pārstāvjiem? Varbūt tie ir šantažēti vai iebaidīti? Nē. Vienkārši ir pakāpeniski izskalotas viņu tikumiskās īpašības.
Izdarījuši pirmo nenozīmīgo soli, nenozīmīgi pārkāpjot likumu, viņi pēc tam izdarīja otro, trešo un tā tālāk, un tā tas aizgāja (пошло, поехало).
Noziedzniekiem, kas atrodas brīvības atņemšanas vietās, ir daudzkārt pārbaudīti paņēmieni kopējas valodas atrašanai ar nometņu administrāciju.
Kas ir iedarbīgāk – uzbrukumā ieņemt milicijas rajona nodaļu vai uzdāvināt tās priekšniekam dzimšanas dienā vieglo automašīnu?

20. Ķert zivis duļķainā ūdenī

Izmantot pretrunas ienaidnieka nometnē, izgūt priekšrocības no tās vājuma un pastāvīguma trūkuma.
Lai novājinātu ienaidnieka karaspēku, ir tam jāatņem vienotību, saliedētību, pārvaldāmību. Šo uzdevumu var veikt ar dažādu rīku palīdzību. Kopš seniem laikiem pretinieki ir lietojuši psiholoģiskā kara paņēmienus.
Pretinieka karaspēkā tika izplatītas paniskas baumas, baumas, kas kompromitē vadību, vai tās kara vešanas paņēmienus.
Plaša izplatība ir bijusi dažāda veida slepus piesviestām vēstulēm, melīgiem pareģojumiem, norādēm uz viņpasaules spēkiem.
Standartpaņēmiens ir bijis pretrunu uzkurināšana starp klaniem, grupējumiem, etniskām grupām.

x x x

Amerikas savienotās Valstis, 1861. -1865..gada Ziemeļu un Dienvidu Pilsoņu karš. Dienvidu ekonomika lielā mērā ir dibināta uz nēģeru vergu darbu. (PSRS ekonomika līdz stagnācijai lielā mērā ir dibināta uz izsūtīto vergu darbu Sibīrijas raktuvēs – I.L.)
ASV prezidents Ābrams Linkolns pieņem likumu, saskaņā ar kuru sākot ar 1863.gada 1.janvāri ASV tiek atcelta verdzība.
Nēģeri paceļ galvas, dievidniekiem rodas papildus grūtības – bez kara ar ziemeļniekiem nākas nomierināt savus vergus.

x x x

Politikā pretinieka spēku sadrumstalošanai plaši lieto nesaskaņu uzkurināšanu starp politiskiem grupējumiem un to līderiem.
Nespēja izvirzīt vienu kandidātu, apvienot vairāku politisku spēku pūliņus vienā virzienā kļūst pazudinoša gan uzstādītajiem mērķiem, gan pašiem politiskajiem spēkiem.

x x x

Šo stratagēmu bieži lieto neiedarbīgi, vai pat izraisa pretēju efektu. Tas notiek gadījumos, kad ieinteresētā puse cenšas rupjā tiešā veidā kompromitēt līderi, kam ir (vispārēja) autoritāte.
Tieši tā notika PSRS vadības cīņas gaitā pret nežēlastībā kritušo komunistu līderi Borisu Nikolaja dēlu Jeļcinu.
Tika izvirzīts uzdevums – atņemt Jeļcinam komandas, iespējamu sabiedroto un plašu masu atbalstu. Priekšnoteikumi tāda darba veiksmīgai nodarīšanai bija. Jeļcins ir partijas nomenklatūras pārstāvis, uz viņu gulst partijas kopīgais grēks par kļūdām, viņš nav vienaldzīgs pret spirta dzērieniem. Bet visi neveiklie un tiešie mēģinājumi sakompromitēt Jeļcinu tikai paaugstināja viņa reitingu.
Bet bija taču pārbaudīti nomierināšanas varianti.
Piemēram, padarīt Jeļcinu par lauksaimniecības ministru. Vai piesaistīt profesionāļus no padomju specdienestiem. Bet iznāca otrādi.
No konflikta kā uzvarētājs izgāja Jeļcins, kurš izmantoja Gorbačova aparāta nepastāvīgumu un jukas, bet galvenais – Gorbačova pietiekamu cīnītāja spēju trūkumu. (Autors ir ieciklojies uz slepeno dienestu visvarenību pārvarēt objektīvus sabrukumu cēloņus ar manipulācijām – I.L.)

21. Cikāde nomet savu zeltaino ādiņu

Katrai cilvēku sabiedrībai (ģimenei, ciltij, pulkam, firmai, valstij, nācijai) ir vadoņi, idejas un simboli.
Kamēr ir dzīva augstā Ideja, labākie sabiedrības pārstāvji upurēs sevi.
Idejas galvenais paudējs, tās dzīvs apstiprinājums ir tieši līderis.
Kamēr vadoņi spēj vest grupu uz priekšu, kamēr nav zaudēti simboli, grupa ir vienots veselums, kas spēj dzīvot un cīnīties.
Vadītājam, līderim ir jāizskatās vienmēr mundram, pārliecinātam. Tieši viņš stabilizē visu komandu, sasaista cilvēkus organizācijā un atsevišķas norises – sistēmā.
Ja vadītājs ir zaudējis ticību saviem spēkiem, kritis depresijā vai panikā, viņa stāvokli tūlīt pārņems viņa apkārtējie, kam var būt katastrofālas sekas.
Neatkarīgi no īstā stāvokļa vadītājam ar savu izskatu, intonāciju, izturēšanos ir vienmēr jāiedveš padotajiem pārliecības un ticības uzvarai sajūtas.

x x x

Suņ Czi: “Neuzvaramība pastāv pati sevī; uzvaras iespēja ir atkarīga no ienaidnieka”.

x x x

Maskava, 1941.gada 7.novembris. Oktobra revolūcijas 24.gadadienai veltīta tradicionāla parāde. Vācu karaspēks atrodas dažus kilometrus no galvaspilsētas, ir īsta vācu aviācijas uzlidojuma iespēja, bet parāde tomēr notiek.
Bet arī Padonju Savienības pretinieks – fašistiskā (nacionālsociālistiskā) Vācija atkāvās līdz pēdējai iespējai. Kad bija izsmelti parastie karošanas paņēmieni, radās totālā kara doktrīna. Neraugoties un nolemtību, Berlīnes garnizons izrādīja Padomju armijai cietu un neatlaidīgu pretestību.
Abos gadījumos nacionālo līderu personību loma bija ne no pēdējām.
Staļingradas kaujas gaitā Sestās vācu armijas karavīru masveida padošanās gūstā sākās pēc tam, kad gūstā krita feldmaršals Pauluss un nodeva savam karaspēkam attiecīgu pavēli.
Gūstā kopumā nokļuva simt trīspadsmit tūkstoši karavīru.
Lielākā daļa no viņiem gūstā gāja bojā, dzimtenē atgriezās apmēram pieci tūkstoši cilvēku.
Tieši Sestā armija bija 1941.gadā veikusi padomju karaspēka aplenkšanas operāciju, kad vācu gūstā nokļuva vairāk kā pus miljons (pēc vācu datiem līdz diviem miljoniem) sarkanarmiešu. Zaudējums Staļingradas kaujā izrādījās Vācijai liktenīgs.

x x x

Brīvprātīga Japānas armijas karavīru padošanās gūstā kļuva iespējama tikai pēc Japānas kapitulācijas un pašu līderu attiecīgas pavēles. Bet uz dažām salām japāņu karavīriem nebija sakaru ar savu pavēlniecību, un tie turpināja izrādīt niknu pretestību, neticēdami savas valsts kapitulācijai.

x x x

Februāra un pēc tam Oktobra revolūcija Krievijā kļuva iespējamas tieši tāpēc, ka noteiktas Romanovu dinastijas personas neatrada sevī spēku cīņas turpināšanai un būtībā kapitulēja personīgi.
Viņu personīgā kapitulācija kļuva par nacionāla mēroga traģēdijas cēloni.

x x x

Šo stratagēmu var lietot dažādās plaknēs – kā līdera nepieciešamību uzturēt savu cieņu, tā arī kā pretinieka grupējuma ietekmēšanas iespēju ar morālu spiedienu uz tā vadoni, valdošo virsotni, ar grupas saliedētības pamatu veidojošo ideju diskreditāciju un kompromitēšanu.

22. Aizvērt durvis un noķert zagli

Ja tavā mājā ir ielavījies zaglis – aizslēdz durvis un noķer to.
Atņem zaglim atkāpšanas ceļu, ja tam būs izeja, zaglis nepadosies, bet cīnīsies līdz nāvei.
Ja ir iespēja ar pārspēku pretinieku iznīcināt pilnīgi, dari to ātri un izlēmīgi.
Ielenc ienaidnieku, atņem viņam cerības uz glābšanos un ilūzijas, izveido bezizejas stāvokli.
Ja pretinieka vietā ir nevis ienaidnieks, bet tavs parādnieks, un viņš ir gatavs sākt norēķināties – negaidi, kamēr viņš savāks visu summu, ņem to, kas viņam ir tagad.
Ja tavs pretinieks ir padevies un ir gatavs parakstīt tev vajadzīgos dokumentus, atdot dokumentus vai vērtības, dari to nekavējoties.
Nav jāprasa, lai dokumenti būtu rūpīgi iesieti, un kapitulācijas akta parakstīšanā būtu klāt prese un televīzija.

x x x

1941.gada 20.maijā sākās vācu gaisa desanta operācija Krētas salas ieņemšanai.
Pirmajā dienā vācieši desantēja salā apmēram desmit tūkstošus cilvēku.
Vakarā dzīvi palika 70 procenti parašutistu.
Uzbrucējiem sāka beigties munīcija, ievērojams viņu skaits bija ievainoto.
Ja sabiedroto pavēlniecība būtu atbilstoši šai stratagēmai naktī uz 21.maiju veikusi uzbrukumu, desants būtu iznīcināts pilnīgi. Intensīvai kaujai viņiem vienkārši nebija palicis patronu, jauna piegāde varēja notikt tikai pa gaisu nākošajā rītā.
Bet sabiedroto karaspēka pavēlniecība izrādījās neizlēmīga, ar visu seškārtīgo dzīvā spēka pārsvaru un nomācošu pārsvaru ieroču veidos.
Nākošajā dienā atjaunojās nikni pastiprinājumus un munīciju saņēmušo vāciešu uzbrukumi.
Pēc nedēļas un dažām dienām Krētu savā kontrolē paņēma vācu un itāļu karaspēks; sabiedroto zaudējumi bija apmēram astoņpadsmit tūkstoši cilvēku.

x x x

Vjetnamā stratagēma “Aizvērt durvis un noķert zagli” veiksmīgi tika lietota vairākas reizes.
1953.gada 20.novembrī franču parašutisti sagrāba vecu japāņu aerodromu Djen Bjen Fu (Māla krūžu ieleja).
Ienaidnieka teritorijas vidū bija izveidota nostiprināta nometne, kas sastāvēja no vairākien nostiprinātiem fortiem. Franči gatavojās ierīkot šeit savu atbalsta bāzi, pieņemot, ka pretinieks nespēs cīnīties pret nostiprinātām pozicijām, kad tam nav smagā bruņojuma. Bet viņi nenovērtēja vjetnamiešus. Uz pavasari daudzu tūkstošu liela nesēju masa uz pleciem caur džungļiem piegādāja divsimt lielgabalus, vjetnamiešu karaspēka komandieris ģenerālis Vo Nguen Ziapa uzbrukumam atveda četras regulārās divīzijas.
1954.gada 13.novembrī vjetnamieši atklāja uguni un astoņas nedēļas uzturēja to nepārtraukti. Tika sagrauts lidlauks, kas padarīja neiespējamu lidmašīnu nolaišanos un pacelšanos. Gandrīz pusi no franču rīcībā esošās aviācijas – 169 lidmašīnas nogāza vai sabojāja vjetnamiešu zenītartilērija. Kļuva skaidrs, ka bāze un tās aizstāvji ir nolemti. Bet franču pavēlniecība neatlaidās. Kaujas turpinājās, nometnē izsēdās parašutistu papildus bataljons.
7.maijā aizstāvju pretošanos salauza masīvi uzbrukumi.
No piecpadsmit tūkstošiem garnizona karavīru apšaudēs un uzbrukuma laikā tika nogalināti četri tūkstoši, vienpadsmit tūkstoši krita gūstā.
Vjetnamieši apšāva visus gūstā nokļuvušos savējos.
Franču gūstekņi no ievainojumiem, slimībām, bada mira simtiem. Dzīvi palika un Francijā atgriezās apmēram četri tūkstoši karavīru.
Noslēgumā jāuzsver, ka bāzi aizstāvēja elites karaspēks.

23. Apvienoties ar tālu ienaidnieku, lai uzvarētu tuvu

Šī stratagema spilgti atspoguļo visu trīsdesmit sešu ķīniešu stratagēmu ideoloģisko pamatu.
Pamatideja ir tāda: “Visi ir ienaidnieki”.
Daži ienaidnieki ir acīmredzami.
Tie ir tie, ar kuriem tu cīnīsies tuvākajā laikā. Cīnīties vajag saprātīgi ar sabiedroto palīdzību, taupot paša spēkus.
Daži ienaidnieki ir slēpti. Tie ir tie, kuri tuvākajā laikā atklāti ar tevi necīnīsies.
Tos pēc iespējas vajag piesaistīt par sabiedrotajiem cīņā pret atklātiem ienaidniekiem. Pie tam vajag pēc iespējas vairāk iztērēt viņu resursus un tos novājināt, lai turpmāk, kad tie būs vāji, pārņemtu tos savā kontrolē.
Ir neitrālas valstis, grupas, cilvēki. Bet arī tie ir jāuzskata par iespējamiem “atklātiem” ienaidniekiem vai sabiedrotajiem, tas ir “slēptiem” ienaidniekiem.
Šī stratagēma māca, kā pareizi izturēties attiecībā uz pagaidu savienībām, lai organizētu stratēģisku pārākumu.
Saskaņā ar šo stratagēmu visbīstamākais ir tas ienaidnieks, ar kuru tu saskaries tieši, un kam ir kopējas robežas ar tevi.
Viņš tev ir pastāvīgu paaugstinātu draudu avots.
Tuvākais partneris zin tavas vājākās vietas un var ar pēkšņu triecienu pārvarēt to nelielo attālumu, kas jūs šķir. Bet viņa ienaidnieki, kuri ir tālāk no tevis, ir tavi dabiskie sabiedrotie, vismaz līdz tam brīdim, kamēr tev nebūs ar viņu kopējas robežas.

x x x

Saskaņā ar šo stratagēmu rīkojās Vācija un PSRS, iekarojot Eiropas valstis. Kamēr viņiem nebija saskares, tos varēja uzskatīt par dabiskiem sabiedrotajiem. Bet pēc tam, kad radās kopējas robežas, karš kļuva neizbēgams. Jautājums bija tikai viens – kurš un kad to sāks.
Piemēri no vēstures.
“Dabiskā” Vācijas un Japānas savienība Otrā pasaules kara laikā.
Kuba iestājas konfliktā ar ASV. Kubas dabiskais sabiedrotais – PSRS.
PSRS sāk karu ar Afganistānu. Afganistānu atbalsta Amerikas Savienotās Valstis.
Ķīna uzbrūk Vjetnamai. Vjetnamas pusē ir Padomju Savienība.
Ja seko šai loģikai, tad Čečenijas dabiskie sabiedrotie var būt Turcija un Baltijas valstis, bet nekādi – Gruzija.

x x x

Vēsture sniedz visnegaidītākos attālu pretinieku kara savienību piemērus.
Trīspadsmitajā gadsimtā apvienotie Eiropas krustnešu un tatāru-mongoļu spēki mēģināja iekarot Ēģipti, kur tajā laikā valdīja mameluku sultāni.
Bet sabiedrotie cieta graujošu sakāvi divās kaujās.
Bet kas būtu bijis uzvaras gadījumā?
Droši vien savstarpēja cīņa par kopīgi iekarotu Ēģipti.
Tuvs ienaidnieks ir ne tikai tas, kuram ir ar tevi ģeogrāfiska robeža, bet arī tas, kurš patreizējā brīdī konkurē ar tevi svarīgākās lietās.

x x x

Ekonomikā tā ir firmu cīņa ar tiem konkurentiem, kuri darbojas tajā pat tirgus sektorā.

x x x

Politikā – politisko partiju cīņa par varu un vēlētāju balsīm.
Visnaidīgākās un nedraudzīgākās attiecības izraisās nevis starp partijām – pretstatiem, bet starp vienā ideoloģiskā laukā strādājošām partijām, kas tēmē uz vienām un tām pašām vēlētāju grupām. Jo tieši tās ir “tuvie” ienaidnieki.

x x x

Visos laikos un visās tautās pie valdnieku troņiem ritēja pastāvīga dažādu favorītu un ietekmes grupu cīņa par piekļuves iespēju valdniekam.
Zaudējušais varēja zaudēt īpašumus, brīvību, dzīvību. Bet šīs spēles turpinās līdz šīm dienām un izceļas ar izsmalcinātu nodevību, cietsirdību, neatlaidību.

x x x

Apvienojoties ar tālu ienaidnieku, neizbēgami izvirzās jautājums par zināmu saistību uzņemšanos un vēlāku izpildi.
Ko darīt?
Nikolo Makiavelli šajā ziņā sniedz noteiktus ieteikumus.
“Saprātīgs valdnieks nevar un tam nav jāpaliek uzticīgam savam solījumam, ja tas kaitē viņa interesēm, un ja ir atkrituši cēloņi, kas likuši viņam solījumu dot.
Tāds padoms būtu bijis necienīgs, ja cilvēki godīgi turētu solījumus, bet cilvēki, muļķi būdami, vārdu netur, tāpēc tev ar viņiem ir jārīkojas tāpat.
Bet glīts iegansts lauzt solījumu atradīsies vienmēr.
…Uzvarētājs vienmēr paliks tas, kam ir lapsas daba.
Bet šo dabu vajag vēl prast apslēpt, ir jābūt pamatīgam viltniekam un liekulim, cilvēki taču ir tik vientiesīgi un tā pārņemti ar tuvākajām vajadzībām, ka krāpnieks vienmēr atradīs kādu, kas ļausies apmuļķoties.
…Mūsu laikos dižas lietas ir izdevušās tikai tiem, kuri nav centušies turēt doto vārdu un pratuši apvest ap pirkstu, ko vien vajag. Tādi valdnieki galu galā ir paveikuši daudz vairāk kā tie, kuri ir likuši uz godīguma kārts.
… Ļaužu acīs vajag rādīties līdzcietīgam, uzticīgam solījumiem, žēlsirdīgam, sirsnīgam, dievbijīgam – un tādam arī īstenībā būt – bet iekšēji ir jasaglabā gatavība izpaust arī pretējas īpašības, ja tas izrādītos nepieciešams”.

24. Paziņot, ka tikai iziesi caur Go valsti, un to iekarot

Stratagēmas būtība.
Dabūt piekrišanu pilnvarām vienu darbību veikšanai, bet izmantot tās citu tikai tev izdevīgu darbību veikšanai.
Kad vājš pretinieks izrādās iespiests starp diviem stipriem, ir nepieciešams, lai viņš noslēgtu savu līgumu tieši ar tevi.
Ja kaimiņš tiepjas, ir jāizveidi kara draudi divās frontēs.
Savienības noslēgšanai ir jānoved pie tā, lai tu vari ievest savu karaspēku viņa teritorijā ar ieganstu aizsargāt kaimiņu no otrās puses draudiem.
Tādā veidā tu īstenībā iegūsti svešu valsti bez kara darbības, bez zaudējumiem savā karaspēkā.
Sekojot šai stratagēmai, Padomju Savienība Otrā pasaules kara gaitā savā kontrolē ieguva Austrumeiropas valstis.
Vispirms šīs valstis tika atbrīvotas, tad tajās nāca pie varas PSRS kontrolētas valdības. Pēc tam šīs valdības iestājās kara savienībā ar nosaukumu “VarŠavas līgums”, kas paredzēja pastāvīgu padomju karaspēka atrašanos to teritorijās. (1939. gada 5. oktobris – Staļins un Molotovs piespiež Latviju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu, lai gūtu iespēju izvietot Latvijā savas kara bāzes, kas bija turpmāk plānotās okupācijas veiksmes garantija. I.L.)

x x x

Neveiksmīgi līdzīga prakse tika turpināta attiecībā uz Afganistānu.
Pēc tam, kad bija nolemts gāzt Hafizullas Amina valdību un ielikt par valdnieku Maskavas kontrolē esošo Babraku Karmalu, šķita, ka problēma ir tikai varas sagrābšanā un valdnieka nomaiņā.
Steidzīgi tika saformēts “musulmaņu” bataljons 700 cilvēku apjomā. Tajā savāca aziātiskas izcelsmes vai vienkārši dienvidniekiem līdzīgus specnaza kaujiniekus. Bataljona karavīri valkāja Afganistānas armijas formu, to uzdevums skaitījās Amina rezidences apsargāšana.
Apvērsumu 1979.gada 27.decembrī sāka 19.30 pēc vietējā laika “islamiešu” bataljona spēki, trieciengrupa, kas bija nokomplektēta no specnaza un PSRS VDK (KGB) ārējās izlūkošanas virsniekiem, un Bagrama aerodromā ieradušamies Pleskavas un Vitebskas Gaisa desanta karaspēka divīzijas kaujiniekiem.
“Musulmaņu” bataljonam vajadzēja sagrābt ģenerālštābu, Iekšlietu ministriju, Puli-Čarhi cietumu, radiostaciju, sakaru mezglus.
VDK (KGB) specnaza trieciengrupai bija uzdota Amina fiziska iznīcināšana. Šim nolūkam nepieciešams triecienā ieņemt Tadž-Bek pili Kabulas rietumdaļā.
Pils atrodas valdošā augstienē, tajā atrodas divsimt gvardu ar automātiem, ložmetējiem, rokas granātām. Pils priekšā ir izvietoti trīs zemē iedziļināti tanki. Kilometra attālumā no pils ir izvietoti divi apsardzes bataljoni, kam ir četri tanki. Ceļš uz pili ir serpantīna veidā un ir gandrīz pilnībā cauršaujams. Pati pils būvēta no masīvām akmens plāksnēm, kas nav sagraujamas ar ieročiem, kādi ur uzbrucēju rīcībā.
Uzbrucēju spēki sastāv no piecdesmit kaujiniekiem, sešām kājnieku kaujas mašīnām un četriem bruņutransportieriem.
Saskaņā ar leģendu, tieši pirms uzbrukuma VDK (KGB) virsniekus nostādīja ierindā un nolasīja Andropova (VDK (KGB) priekšsēdētājs) telegramu, kas sastāvēja no diviem vārdiem: “Mirstiet cienīgi”.
Triecienuzbrukums sākās.
Pirmās divas kājnieku kaujas mašīnas (БМП) piebrauc pie vārtiem, izkāpušie četri cilvēki tos uzspridzina, bet nokļūst zem apsargu apšaudes. Viens cilvēks nogalināts, trīs ievainoti. No otra BMP izkāpj pieci cilvēki un kopā ar ievainotajiem ielaužas pilī. Tad kaujā iesaistās galvenie trieciengrupas cilvēki. Kauja notiek pils ēkā, tiek ieņemta viena telpa pēc otras.
Amins tiek atrasts un nošauts.
Viss trieciens ilgst 40 minūtes.
Pirmajās nminūtēs vairāk kā puse no trieciena dalībniekiem gūst ievainojumus, bet vairums ievainoto turpina lauzties uz priekšu. Uzbrukumā nogalināti četri cilvēki.
VDK (KGB) virsnieki, kas piedalījās pils sagrābšanā, sākumā spēlēja viesu lomu. Tieši viņu uzdevums bija nodrošināt Afganistānas valdnieka drošību. Tāpēc tie zināja par pili visu nepieciešamo, un tiem bija iespējams iepriekš uz vietas izpētīt sekojošā triecienuzbrukuma objektu.
Bet tas, kas kļuva iespējams pils mērogā, izrādījās neiespējams valsts mērogā.
Veiksmīgs starts izrādījās par ilgstoša bezizredžu kara sākumu.
Caur Afganistānu izgāja vairāk kā 500 000 padomju karavīru, tiešām kara vajadzībām padomju valdība iztērēja apmēram 70 miljardus dolāru.
1989.gadā padomju karaspēks atgriezās savā teritorijā.

x x x

Šo stratagēmu veiksmīgi lieto biznesā.
Microsoft uz lielākā datoru ražotāja – firmas IBM – pasūtījumu izstrādāja operētājsistēmu. Kā izrādījās turpmāk, pati IBM no tā guva ne visai daudz, jo visas tiesības uz sistēmu palika izstrādātājam.
Būtībā IBM apmaksāja operētājsistēmas izstrādi ne tikai sev, bet arī visiem saviem konkurentiem datoru ražošanā. Nomainīt operētājsistēmu izrādījās neiespējami, jo tā kļuva par vispārpieņemtu standartu.

x x x

Noziedzības pasaulē stratagēma tiek lietota visai bieži mahinācijās ar nekustamo īpašumu. Tiek sameklēts vientuļš dzīvokļa īpašnieks.
Dažas organizētas grupas ir šim nolūkam izveidojušas labdarības organizācijas, izplatījušas paziņojumus par nesavtīgu palīdzību pensionāriem, un tie atrodas paši. Citas grupas pirka informāciju no dzīvokļu-komunālajām organizācijām (ЖКО). Bet paņēmiens bija vienāds. Vispirms pensionāram palīdzēja dzīvokli privatizēt. Tad ar dažādiem ieganstiem (izīrēšana, apmaiņa pret citu dzīvokli utt.) no īpašnieka paņēma pilnvaru, kas ļauj dzīvokli pārdot. Labākajā gadījumā īpašnieks zaudēja dzīvokli, sliktākajā – kopā ar dzīvokli viņš zaudēja dzīvību.

x x x

Tikko atbrīvots cietumnieks ierodas darba biržā, atrod sev līdzīgu bezdarbnieku un piedāvā tam nākošajā dienā izdevīgi pastrādāt. Bezdarbniekam tiek izsniegts avanss, pretī tiek dabūta pase. Pēc tam ar sludinājumu palīdzību tiek atrasti cilvēki, kas vēlas noīrēt dzīvokli. Dzīvokli izīrē, izmantojot nolaupīto pasi. Tad tiek ielikts paša sludinājums par dzīvokļa izīrēšanu uz pusgadu par izdevīgu cenu. Dzīvokļa nodošanas termiņš – pēc mēneša, bet līgums jāparaksta un nauda jāiemaksā tūlīt.
Veselu mēnesi no iespējami daudz pilsoņiem tiek saņemta nauda, tad mahinātors pamet pilsētu.

25. Nozagt pamatus un aizvietot tos ar greizām stutēm

Sveša karaspēka, svešu spēku, svešu iespēju, svešu reursu izmantošanas stratagēma.
Karaspēka uzbūve ir līdzība mājai, kura balstās uz saviem pamatiem.
Ja tu cīnies kaujā, izmantojot sabiedrotā karaspēku, tos ir jāizvieto tā, lai uz tiem būtu vērsts galvenais smagums. Tādā veidā tu varēsi uzvarēt pretinieku, saglabāt savu karaspēku un vājināt sabiedroto.
Iepriekš minētajā Grīnvaldes jeb Žalgiris kaujā slāvu grupējuma pusē cīnījās krievu pulki no Smoļenskas.
Padomju vēsturiskajā literatūrā krievu karaspēka piedalīšanās šajā kaujā tika apskatīta kā kāda “internacionālisma” paraugs: kopēju draudu priekšā uz palīgā aicinājumu pie poļu karaļa Jagailo ieradās krievu Smoļenskas karaspēks.
Īstenībā viss bija ne gluži tā.
Krievu pilsēta Smoļenska no 1404. līdz 1514.gadam ietilpa Dižās Lietuvas kņazistes sastāvā, vienkārši sakot, to bija iekarojusi Dižā kņaziste. Atbilstoši, 1410.gadā, tikai sešus gadus pēc savas iekarošanas, Smoļenska jaunajiem saimniekiem nevarēja iedvest īpašu uzticību.
Bet Jagailo – tas bija tas pats sabiedroto karaspēka poļu karalis, kuru tā arī nesagaidīja tatāri-mongoļi Kuļikovas laukā 1380.gada septembrī.
Jagailo nebija krievu valsts draugs, bet gan tradicionāls ienaidnieks, Zelta Ordas sabiedrotais.
Poļi rīkojās gudri – pret vācu bruņinieku trieciena smaili bija izvietoti Smoļenskas pulki. Tie arī uzņēma galveno triecienu. Kā iznākumā tika praktiski pilnīgi iznīcināti.
Tādā veidā uz iedarbīga šīs stratagēmas lietojuma rēķina poļi atrisināja savas problēmas ne tikai rietumos, bet arī austrumos – Smoļenskā, kur krievi pēc tam vairāk kā simts gadus nespēja savākt spēkus cīņai ar Lietuvas kņazisti.

x x x

Šī stratagēma var tikt lietota ne tikai kā stratēģija attiecībā uz svešiem karaspēkiem. To var aplūkot kā svešu resursu izmantošanas algoritmu savā labā.
Ja šie resursi pieder privātai kompānijai, to izmantošana var būt problemātiska, bet ja tie ir valsts resursi, un tev ir piekļuve tiem, īpašu problēmu nav.
Lūk dažas tipveida shēmas ēnas līdzekļu gūšanai uz valsts resursu rēķina.

Savstarpēju norēķinu operācijas (parādu nomaksa par elektroenerģiju, oglēm, naftas produktiem un līdzīgi).
Pilnvarots operātors nopērk tirgū vekseli par 20-30% no tā nominālās vērtības, ar vekseli nosedz parādu tā nominālajā vērtībā, tas ir, par 100 %.
Piemērs: operātors par 20 tūkstošiem ir nopircis enerģētikas vekseli, nosedzis ar to vairāku kolhozu parādus par 100 tūkstošiem (vekseļa nominālā cena), saņēmis no kolhoziem produkciju par 100 tūkstošiem, pārdevis to melnajā tirgū par 60 tūkstošiem. Atgriezis izdevumus par vekseļa iegādi, bet peļņu (starpību) atstājis sev.

Vietējo un federālo nodokļu apmaksas operācijas.
Pilnvarots operātors saņem no parādnieka produkciju par 100 tūkstoš rubļiem, pusi produkcijas par pārmērīgu cenu piegādā vietējā un federālā budžeta patērētājam, tādā veidā nosedz parādnieka nodokļa parādu, atlikušo daļu pievāc sev.
Dzīvē tas izskatās šādi. Ziemeļu, raktuvju vai zvejnieku uzņēmuma darbinieki, kas sešus mēnešus nav saņāmuši algas, pirms Jaunā gada (7.novembrī vai jebkurā citā dienā) saņem priekšlikumu – saņemt algu parādu produktos. Cena par produktiem ir divreiz lielāka kā vairumtirdzniecības bāzē. Bet citādi nedabūsi vispār neko. Izraisās ažiotāža.
Ņem visu un par jebkuru cenu.
Operātors, saņēmis no budžeta parādnieka tūkstoš tonnas miltu par cenu rublis kilogramā, piecsimt kilogramus ir atdevis budžetniekiem par cenu, kura ir divas reizes augstāka par sākumcenu, bet pārējos miltus pārdevis.
Galvenais jautājums – kas tādas operācijas var izdarīt?
Lēmumus par piekļuvi nosaka vietējās administrācijas.
Efektīvai izmantošanai operātoru lokam ir jābūt ļoti šauram.

Ziemeļu pievedums.
Pilnvarots operātors saņem naudu, nopērk produkciju, nodod to vietējās varas operātoram par paaugstinātu cenu. Cenas starpību pievāc sev.
Ir iespējama sarežģītāka shēma, lai piešķirtu norisei pieklājības šķietamību.
Naudas it kā nav. Navigācija apstājas. Ar administrācijas garantiju tiek paņemts kredīts. Par to viss tiek iepirkts un izdalīts. Augstās cenas tiek attaisnotas ar kredītlīguma nosacījumiem. Piegādes dienā nauda pēkšņi parādās. Kredīts tiek dzēsts.

Bankas variants. “Savējā” banka izsniedz administrācijai kredītu ziemeļu piegādei vēl pavasarī. Rudenī naudu atgriež ar procentiem.
Pilnīgi iespējams, ka šī banka apkalpo valsts finansu plūsmas. Tādā veidā valsts var ņemt uz parāda pati savu naudu.
Lēmumus par šādām operācijām pieņem apgabalu administrācijas.

Monopoltiesības uz kaut ko.
Monopolizēt var visu, ko vien vēlies.
Cietais variants – pilnīga monopolizācija, lokanāks variants – licenzēšanas ieviešana dažiem darbības veidiem.
Krievijā ir veiksmīgi iestrādāta cukura, degvīna, zāļu, automašīnu pārdošanas, metāllūžņu pieņemšanas un daudz kā cita monopolizācija.
Peļņa tiek gūta uz tā rēķina, ka pēc konkurentu nobīdīšanas tiek pārņemta kontrole pār posmu “vairumtirdzniecības – mazumtirdzniecības tirgus”, caur licenzēšanu rodas iespējas iegūt ievērojamus ēnu līdzekļus par licenču noformēšanu, izsniegšanu, pagarināšanu.
Gan savējiem (ļoti) izdevīgi, gan budžetam noderīgi.

26. Noslēpt akāciju un rādīt uz zīdkoku

Pārmijnieka stratagēma.
Piesegt īstos vainīgos, notikumu īstos cēloņus, norādot uz viltus vai izdomātām personām.
Stratagēmas īstenošanas tipiski varianti:
Kāpēc zaudējām karu – vainīgi nodevēji.
Kāpēc slikti dzīvojam – vainīgi ebreji un žīdmasonu sazvērestība.
Kāpēc valstī viss ir slikti – vainīgi oligarhi (demokrāti, sarkanbrūnie).
Pārmijnieki var būt gadījuma rakstura, tradicionāli un īpaši gatavoti.

x x x

1963.gada 22.novembris. Amerikas savienoto valstu prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs pirmsvēlēšanu turnejas gaitā apmeklē Teksasas štata Dallasas pilsētu.
Pulksten 12 un 30 minūtēs pēc vietējā laika, kad mašīna ar prezidentu dodas caur pilsētu, pēkšņi atskan šāvieni. Šauj no septiņstāvu ķieģeļu ēkas, kurā atrodas grāmatu noliktava.
Aculiecinieki apgalvo, ka šāvieni atskanējuši arī no otras puses, no dzelzceļa gaisa tilta, bet šo versiju izmeklēšana noraida.
ASV prezidents gūst nāvīgus ievainojumus kaklā un galvā, un pēc stundas mirst.
Jaunais ASV prezidents Džonsons izveido īpašu komisiju prezidenta Kenedija slepkavības apstākļu izmeklēšanai. Komisiju vada ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ērls Vorrens.
Pēc desmit mēnešiem, izpētījusi lietas apstākļus un nopratinājusi 552 lieciniekus, komisija nāca pie slēdziena, ka prezidents Kenedijs ir nogalināts ar šautenes šāvieniem, kurus izdarījis Lī Hārvijs Osvalds.
Komisija konstatēja, ka Lī Hārvijs Osvalds ir darbojies kā noziedznieks – vieninieks, ka slepkavība nav sazvērestības rezultāts.
Osvalds nevarēja komisijas slēdzienu komentēt, jo tūlīt pēc Kenedija nāves viņu bija nošāvis nakts kabarē īpašnieks Džeks Rubijs.
Pats Džeks Rubijs pēc kāda laika mira cietuma hospitālī.

Bija daudz versiju par Džona Kenedija slepkavību.
Oficiālā vara stingri turējās pie Vorrena komisijas slēdziena.
Nāves cēlonis ir vieninieka šāviens.
Ka Lī Hārvijs Osvalds ir pārmijnieks, no paša sākuma bija skaidrs visai pasaulei. Izņemot Ērlu Vorrenu un viņa komisiju.
Aizkustinoša nevainība…
Starp citu, 2000.gadā Minskā notika Lī Hārvija Osvalda turnīrs šaušanā, ko organizēja Baltkrievijas prezidenta Lukašenko opozīcija.
Lī Hārvijs Osvalds kādu laiku bija dzīvojis Minskā, tur viņš atrada savu dzīvesbiedri, ar kuru pēc tam atgriezās ASV.

x x x

Nikolo Makiavelli ieteica valdniekiem varas nostiprināšanai, tēla un autoritātes stiprināšanai turēt gan vienreizējus, gan pastāvīgus pārmijniekus.
Vienreizējas lietošanas parmijnieka izmantošanas piemērs.
“Iekarojis Romaņu, hercogs nolēma atdot to uzticamās rokās, lai nomierinātu un pakļautu augstāko varu, un tāpēc piešķīra visu varas pilnību mesiram Ramiram de Oroko, asas un bargas dabas cilvēkam. Tas īsā laikā nomierināja Romaņu, pārtrauca intrigas un iedvesa bailes visam apgabalam.
Tad hercogs nolēma, ka pārmērīga varas koncentrācija vairs nav vajadzīga, jo var saniknot padotos.
Un reiz Čezenas laukumā pēc viņa pavēles izlika sacirstu mesira Ramiro de Oroko līķi blakus spēļu kāršu komplektam un asiņainam zobenam.
Šāda skata negantums tautu vienlaicīgi gan apmierināja, gan apstulbināja”.

x x x

Makiavelli pastāvīgu pārmijnieku izmantošanas ieteikumi:
“Gudri valdnieki ir darījuši visu iespējamo, lai nesakaitinātu augstmaņus un patiktu tautai, jo tas pieder pie valdītāju svarīgākajām rūpēm.
…No tā var izsecināt vēl vienu noderīgu likumu, un tieši: padotajiem nepatīkamas lietas valdniekam ir jāuzdod citiem, bet patīkamas – jādara pašam”.

27. Vicināties kā jukušam, nezaudējot līdzsvaru

Likt pretiniekam novērtēt par zemu tavas iespējas, spējas, saprātu, informētību.
Likt pretiniekam noticēt savam pārākumam un tādā veidā viņu vājināt. Izlikties, ka neredzi ienaidnieka izliktas lamatas, un gūt no tā labumu.
Haņ Fei-czi: Padomnieku runas es klausos it kā skurbulī. Manas lūpas, mani zobi – neatveraties. Es nekad nerunāju pirmais. Mani zobi, manas lūpas ir it kā aizzīmogotas ar vasku. Tas, kurš sāks ar mani runāt, sevi nodos, un es uzzināšu viņa slēptos nodomus.

x x x

Viena no šīs stratagēmas krieviskām interpretācijām – “Vaikstīties kā muļķim (Косить под дурака)”.

x x x

Pasaka. Brālis Lapsa ir noķēris Brāli Trusīti un prāto to sodīt. Ir dažādas iespējas – var Trusīti pakārt, sadedzināt, noslīcināt. Trusītis piekrīt visam. Bet viņš lūdz nedarīt tikai vienu – neiemest viņu ērkšķu krūmā.
Lapsa redz, ka Trusītis ir noķerts, zaudējis rīcības spējas un pie tam vēl stulbs – un pats labprātīgi nosaka pašu baismīgāko soda veidu – iemešanu ērkšķu krūmā.
Tieši tā arī galu galā rīkojas Lapsa, kurš ir pārliecināts par savu intelektuālo pārākumu.

x x x

Kirs Lielais iekaroja Mīdiju, Lidiju, Babiloniju un Mezopotāmiju, un 530.gadā pirms mūsu ēras uzsāka karu pret masagetiem – ciltīm, kas klejoja abās pusēs Kaspijas jūrai.
Pirmo kauju Kirs uzvarēja ar viltību. Viņš zināja par viņa nometnē paredzēto kauju, atstāja tajā nedaudz karavīru, daudz vīna un ceptas gaļas.
Masageti, viegli uzvarējuši persiešus un nolēmuši, ka nometnē atradusies visa Kira armija, izbaudīja savu neapstrīdamo pārākumu, zaudēja modrību un metās uz gaļu un vīnu.
Vīns viņus pazudināja. Kad Kirs ar karaspēku atgriezās savā nometnē, viņš sastapa nevis kaujasspējīgu pretinieku, bet piedzērušu kareivju baru. Masageti zaudēja ievērojamu daļu sava karaspēka, bet tas neglāba Kiru no pilnīgas sakāves nākošajā kaujā.

x x x

1976.gada 27.jūnijā septiņi Palestīnas Atbrīvošanas tautas frontes un Rietumvacijas teroristiskās organizācijas “Baader-Mainhof” teroristi sagrāba lidmašīnu A-300, kas izlidoja no Tel-Avivas. Uz teroristu prasību lidmašīna veica lidojumu uz Ugandu, jo tieši Ugandas diktators Idi Amins piekrita pieņemt lidmašīnu ar teroristiem.
Teroristi pieprasīja apmaiņā pret 103 ķīlniekiem atbrīvot 53 palestīniešus, kas atradās Izraēlas cietumos, un samaksāt izpirkšanas maksu.
Uganda atrodas tālu no Izraēlas.
Ugandas diktators, vārdos nosodot teroristus, īstenībā tos atbalstīja. Šķita, ka Izraēlas varas iestādes ir nostādītas bezizejas stāvoklī un nāksies piekāpties.
Izraēlas pusē bija tikai viena īsta priekšrocība – teroristu un Ugandas armijas pilnīga nesagatavotība pretoties varbūtējai īpašai operācijai.
Teroristi domāja, ka atrodas neuzvaramā stāvoklī, Ugandas vara uzskatīja, ka viņus tiešām tur par miera nesējiem, nevis teroristiskas akcijas līdzdalībniekiem.
Gan vieni, gan otri bija pilnīgi pārliecināti par savu savu pārākumu un drošību.
Izraēlas Ārlietu ministrija uzsāka sarunas ar teroristiem, un tas vēl vairāk tos pārliecināja par savu jau gūtu uzvaru.
Izraēlas specdienesti visātrākajā laikā sagatavoja un veica ķīlnieku atbrīvošanas operāciju.
1976.gada 3.jūlijā no Izraēlas teritorijas pacēlās sešas lidmašīnas: četri Herkules C-130 un divi Boing-707. Vienā boingā atradās štābs un sakaru centrs, otrā – hospitālis, herkulesi veda Izraēlas kaujiniekus (коммандос) un to automašīnas.
Tieši pirms nosēšanās lidostai paziņoja, ka tuvojas Izraēlas lidmašīna ar atbrīvotiem palestīniešiem.
Tūlīt pēc piezemēšanās pa lidmašīnu kravas lūkām sāka izbraukt džipi ar kaujiniekiem. Bez tam bija sagatavota vēl viena viltība. Bez džipiem no lidmašīnas izbrauca melns limuzīns, kā divas ūdens piles līdzīgs Idi Amina limuzīnam.
Lidostas apsardze apjuka.
Ja lidostas apsardze vai teroristi būtu spējuši pieņemt, ka Izraēla ir uzdrīkstējusies veikt tādas darbības, kaujinieku stāvoklis būtu kļuvis katastrofāls.
Šim nolūkam būtu pieticis pacelt gaisā kaut vienu no esošajiem iznīcinātājiem vai veikt atlidojošo transportlidmašīnu apšaudi ar kājnieku ieročiem vai granātmetējiem. Problēmu varēja atrisināt viens karavīrs, bruņots ar nelielu mīnmetēju, ložmetēju vai bazuku.
Bez iespējas izlidot dēļ pašu lidmašīnu bojājumiem komandosu misija būtu izgāzta.
Bet notikumi risinājās pēc Izraēlas scenārija.
Viena izraēliešu grupa iebrūk lidostas ēkā un atbrīvo ķīlniekus, otra iznīcina lidostas apsardzi.
Divi bruņutransportieri piesedz lidostu no Kampalu ceļa puses, nodrošinoties pret pastiprinājuma tuvošanos.
Trieciengrupa ar kauju ieņem lidojumu vadības torni un radiostaciju, otra grupa sašauj ar granātmetējiem MIG’us, kas atrodas uz pacelšanās joslām, jo iznīcinātāji spēj panākt izraēliešu spēkus atpakaļceļā.
Pēc 40 minūtēm lidosta pilnībā atrodas komandosu kontrolē, sākas ķīlnieku evakuācija.
Visa operācija ilgst 58 minūtes. Iznīcināti visi teroristi, bojā gājuši apmēram 30 un ievainoti vairāk kā 100 Ugandas karavīri. Uganda zaudējusi 11 iznīcinātājus.
Izraēlas puses zaudējumi ir divi ķīlnieki un divi karavīri.

28. Uzmānīt uz jumta un noņemt kāpnes

Stratagēmas būtība: ievilkt kādu tev izdevīgā norisē tādā veidā, ka tas nespēj no tās tikt laukā.
Suņ Czi ir ieteicis likt savam karaspēkam cīnīties nāvīgā vietā, kur tas nevar glābties bēgot, un cīnīsies uz dzīvību vai nāvi.
Jūlijs Cēzars savā karagājienā no Gallijas uz Romu kādu laiku nevarēja izšķirties pāriet nelielo Rubikonas upīti, jo tieši pa Rubikonu gāja Itālijas robeža. Rubikonas šķērsošana ar karaspēku nozīmēja pilsoņu kara sākumu, un Cēzars apzinājās, ka tāds lēmums liks viņam vai nu pilnībā pārņemt savā kontrolē Romas impēriju, vai iet bojā.

x x x

Noziedzības pasaulē uz šīs stratagēmas ir būvētas dažādas mahinācijas ar lohotrona pielietojumu.
Nejaušs garāmgājējs redz ļaužu bariņu pie galdiņa ar rotoru (барабан); viņam kā neieinteresētam cilvēkam piedāvā uzmest kauliņus. Tūdaļ viens no dalībniekiem dabū lielu vinnestu un pateicībā atdod garāmgājējam savu palikušo kartīti. Nākošais kauliņa metiens padara garāmgājēju par nelielas balvas ieguvēju. Bet izrādās, ka tāda pat numura kartīte ir vēl vienam dalībniekam. Nu ir jāuzliek mazliet naudas un jāizspēlē vēlreiz. Bet izrādās, ka var nemaz nespēlēt. Vinnestu dabūs tas, kurš uzliek vairāk. Likmes sāk augt.
Garāmgājējs neapjēdz, ka spēlē pret organizētu grupu. Bieži “pretinieks” nemanīti saņem un liek uz kona to naudu, kuru garāmgājējs (tas ir, muļķis (Лох)) ir atdevis lohotrona organizātoram. Galu galā Lohs zaudē visu. Zaudēšanas varianti ir divi. Pirmajā gadījumā garāmgājējam nepietiek naudas, otrā pēc tam, kad uz kona stāv ļoti lielas summas, tiek mesti spēļu kauliņi. Bet kartītes, kas ir Loham, vienmēr zaudēs, jo tajās ir tāda ciparu kombinācija, kura nevar uzkrist.
Lohotronā galvenais ir ievilkt garāmgājēju spēlē.
Lohotrona galvenais noslēpums ir – Lohs nekad nevinnē.
Maskavas lidostā “Vnukovo” ilgu laiku pastāvēja, bet varbūt pastāv vēl tagad, lohotrona datorversija. Banālo kartīšu un rotora vietā ir uzstādīts krasains stends ar sacīkšu zirdziņiem.
Operators pēc skata novērtē perspektīvāko no spēlētājiem, un tieši tam tiek vinnests. Bet arī šeit vai nu vinnētāji izrādās divi, vai “laimes luteklis” tiek ievilkts nākošajā spēlē, un no jauna tiek izspēlēts zināmais sižets – bezgalīga likmju palielināšana.
Spēles dalībnieki ir divi, bet zirdziņi – pieci. Var atteikties un iziet no spēles, bet tad zaudēsi jau izdarītās likmes. Pēc zaudējuma diez ko nestrīdēsies. Visu ir izlēmis dators, bet tev ir jāskrien uz iekāpšanu, jo tu esi lidostā.
Uz visu šo nejēdzību ik dienas skatās transporta milicija, dabiski, neko neuzsākot. Vnukovas milicija mīl zirdziņus.

x x x

Narkotiku tirgus paplašināšanai ir vajadzīgi jauni upuri.
Narkotiku tirgoņi lieto stratēģijas, pie kurām viņu pastāvīgie klienti saņem ievērojamas atlaides, ja palielina pārdošanas apjomu, piesaistīdami jaunu klientūru. Pēc vispārējas likumības noturīgas narkotiskas atkarības radīšanai pietiek ar vienu heroīna lietošanas reizi.
Pārdošanas atlaides nav obligātas. Tipiski ir gadījumi, kad narkomāni ievelk narkomānijā savus draugus un paziņas tikai, lai paši kļūtu par starpniekiem starp viņiem un viņiem zināmiem tirgoņiem.
Sevišķi iedarbīgs šāds risinājums var būt, kad narkomānijā tiek iesaistītas meitenes. Jo tieši meitenēm var būt stabila dienas alga, strādājot uz paneļa. Pēc Krievijā izdarītiem pētījumiem, nospiedošs jaunu prostitūtu vairākums izrādās iesaistītas prostitūcijā tieši saistībā ar narkotiku lietošanu.
Narkomāni ir ne tikai lietotāji, kas uztur narkotiku tirdzniecību, tie ir arī aktīvi narkotiku tirgus paplašināšanas procesa dalībnieki. Katrs statistiskais narkomāns gadā ievelk narkomānijā 2–3 cilvēkus. Dzīvo viņi, kā likums, 8 – 10 gadus. Tāpēc visādas akcijas kā roka festivāli, televīzijas propaganda, izglītojošas literatūras izplatīšana nevar būt efektīvas.
Narkomānija ir aktīvs, pastāvīgi sevi atražojošs process.
Narkomānu skaits aug progresijā, kas tuva ģeometriskai.
Tas atgādina finansu piramīdu veidošanas procesus.
Tikai zaudētas tiek jaunas dzīvības, ne naudas ieguldījumi.
Cik tas maksā un vēl maksās Krievijai, nav grūti saskaitīt.

29. Izdaiļot nokaltušus kokus ar mākslīgiem ziediem

Izmantot svešu personu, vārdu, autoritāti, iespējas, tirdzniecības zīmi.
Uzdot sevi par personu, kura ir savējā vai nu autoritātei, vai organizācijai, vai arī pati ir no ietekmīgu cilvēku loka.
Izlikties, ka tu darbojies ne savā vārdā, bet varena grupējuma interesēs, pārstāvi politisku spēku vai plašas tautas masas, ka tev ir acīmredzamas vai slēptas pilnvaras, kuras īstenībā neviens tev nav piešķīris.

Stratagēmu lieto biznesā. Daudzi uzņēmēji, veidojot komercproduktu, cenšas komandas sastāvā (par dibinātājiem, goda priekšsēdētājiem utt.) iekļaut pazīstamus cilvēkus vai organizācijas. Lai uz viņu autoritātes rēķina iegūtu tēlu, citas papildus iespējas, bet nedodot tiem ne īstas iespējas piedalīties vadībā, ne ražošanas norišu pārraudzībā, un neatalgojot par šo pakalpojumu.

x x x

Vairumam firmu, kuras strādā patēriņa preču tirgū, par īstu nelaimi ir kļuvuši masveidīgi viņu preču zīmju viltojumu gadījumi.
Vilto visu pēc kārtas – pulksteņus, elektronikas izstrādājumus, kosmētiku, apģērbu, alkoholiskos dzērienus.
Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados viltoto preču tirdzniecības pieaugums trīskārt pārsniedza oriģinālo preču apgrozījumu.
Pirmo vietu viltojumu ražošanā, kas paredzēti Eiropas tirgum, ir iekarojusi Turcija, tūlīt aiz tās nāk Ķīna, Taizeme, Itālija un Kolumbija. Preču ar viltotām preču zīmēm apjoms ir 5-7% no pasaules tirdzniecības kopapjoma un ik gadus pārsniedz trīssimt miljardus dolāru.

x x x

Maigāks variants. Preču zīme zagta netiek. Tiek kopēts oriģināls firmas izstrādājums. Uz tā oficiāli tiek likts savs nosaukums, kas ir ļoti līdzīgs īstās firmas nosaukumam, bet atšķiras no tā ar viena vai divu burtu rakstību. Tādi “viltojumi” tiek pārdoti pilnīgi atklāti, un atgriezt tos pārdevējam jums nebūs viegli.

x x x

Stratagēma tiek plaši lietota noziedzības pasaulē.
Varianti.
Milicijas darbinieku formas tērpu izmantošana zagšanās un laupīšanās. Kukuļu izspiešana, izliekoties par kontroles un nodokļu iestāžu darbiniekiem. Svešu apbalvojumu, goda nosaukumu, amatu izmantošana, lai iegūtu uzticību un pēc tam apzagtu vai apkrāptu.
Astoņdesmito gadu sākumā pazīstamais “likumīgais zaglis” (вор в законе) Ivaņkovs, labāk pazīstams kā Japončiks, kopā ar Baldu, Sļivu un Asafu tiesībsargājošo orgānu darbinieku izskatā veica kratīšanas un rekvizīcijas pie ēnu miljonāriem.
Operācijas tika veiktas visā valstī. Uzvedināja prostitūtas, valūtas spekulanti, melnā tirgus darboņi (фарцовщик) un paši upuri.
Par Ivaņkova upuriem kļuva uzņēmēji, spekulanti, antikvāri Maskavā, Rīgā, Kazaņā un citās pilsētās.
Sverdlovskā liela Urālu pagrīdes uzņēmēja (цеховик) Tarlanova meita brīvprātīgi “likuma pārstāvjiem” atdeva visas vērtības, kas atradās mājās, pēc tam, kad Ivaņkovs, stādījies priekšā kā milicijas darbinieks, ieteica brīvprātīgi atdot visas iekrātās vērtības, lai atvieglinātu viņas tēva likteni.

x x x

Krievijas noziedznieki nav formas tērpa izmantošanas noziegumu izdarīšanai izgudrotāji.
1929.gada 14.februārī vairāki cilvēki novēroja, kā pie garāžas Nort-Klark-Strītas ielā piebrauca melns kadiljaks ar sirēnu uz jumta, no kura izkāpa divi policijas formās. Tūlīt aiz viņiem garāžā iegāja trīs civilapģērbā. Drīz nejaušie liecinieki dzirdēja kaut ko līdzīgu bungu rīboņai un divus stiprus sitienus.
Liecinieki nosprieda, ka notiek kārtējā policijas masveida kratīšana. Šo pieņēmumu apstiprināja tālākā notikumu attīstība. Drīz no garāžas izgāja bruņoti policisti, konvojēdami trīs cilvēkus, visi iekāpa māšīnā, kas nesteidzīgi aizbrauca no garāžas.
Tikai pēc tam no garāžas atskanēja dvēseli plosoši pirmsnāves kliedzieni, tad viss apklusa. Notikuma vietā ieradušies policisti ieraudzīja šādu skatu. Garāžas aizmugurējā siena bija izcaurumota ar lodēm. Uz betona grīdas gulēja pieci līķi un viens smagi ievainots, bet vēl dzīvs cilvēks. Gaisā bija šaujampulvera dūmu smaka.
Apšaušana garāžā bija viens no gangsteru kara posmiem Čikāgā 1929.gadā. Džeka Makgorna banda alka izrēķināties ar konkurentu Bagsi Maronu.
Sarežģītas kombinācijas rezultātā Bagsi mēģināja iemānīt garāžā, lai pieņemtu kontrabandas viskija partiju. Īstenībā garāžā bija paredzēts nogalināt Bagsi un viņa darboņus (подельник).
Bagsi paveicās. Viņš aizkavējās birojā un nokavēja tikšanos. Tuvodamies garāžai un pamanījis policijas mašīnu, viņš saprata, ka notiek kratīšana, un mainīja virzienu. Tas viņu izglāba.
Pārējiem veicās mazāk. Tie izrādījās precīzi cilvēki un iekrita lamatās.
Pirmie garāžā iegāja divi gangsteri policijas formās. Uz viņu prasību klātesošie nostājās ar seju pret sienu. Nepretojās, protams, neviens. Pēc tam garāžā iegāja vēl trīs un pēkšņi atklāja uguni no Tompsona automātiem un divpadsmitā kalibra gaisa? (помповых) ieročiem.
Pēc šaušanas cilvēki civilā salika rokas uz galvas. “policistu” konvojēti sasēdās mašīnā un aizbrauca.
Tas nepavisam nebija vienīgais policista formas veiksmīgas izmantošanas gadījums.

x x x

ASV ir demokrātijas balsts visā pasaulē. Atbilstoši, tās pilsoņi ir kopš bērnības audzināti demokrātijas idejās. Bet arī starp tiem gadās autoritāras personības, kas pūlas īstenot diktatoru paradumus.
Viens tāds nedemokrātisks amerikānis bija Salvatore Maranzano,
kurš mēģināja klūt par visas amerikāņu noziedzības pasaules galvu.
Bet, pasludinājis sevi par Kapo dei Tutti kapi, Maranzano pats sev parakstīja nāves spriedumu.
Un kā gan citādi būtu varējis notikt pašā brīvākajā un demokrātiskākajā pasaules valstī?
Kā pirmais gangsteru sabiedrības demokrātisko pamatu aizstāvis un krusta gājiena pret despotu organizators uzstājās Laki Lučano. Viņu atbalstīja vairums (mafijas) ģimeņu. Atlika atkritēju tehniski likvidēt.
To paveica šādi.
1931.gada 10.septembrī pulksten 13 un 45 minūtēs Maranzano kantorī Ņujorkā iebruka četri cilvēki ar pistolēm un policistu zīmotnēm.
“Federālās policijas aģenti. … Finansu kontrole. Visiem palikt uz vietas”.
“Aģenti” atbruņoja apsardzi un nostādīja to pret sienu. Viens cilvēks palika pie miesassargiem, trīs (Rilzs, Levins, Sigels) aizveda Maranzano uz viņa kabinetu. Vispirms Maranzano dabūja vairākus sitienus ar nažiem, tad divas lodes galvā un divas lodes sirdī.
Miesassargus atlaida dzīvus. Nākošajā naktī, kas dabūja nosaukumu “sicīliešu vakariņas”, tika iznīcināts Maranzano pārvaldes aparāta augšējais slānis – apmēram četrdesmit cilvēku. Pārģērbties par policistiem šim nolūkam vajadzīgs nebija.

x x x

Stratagēma tiek lietota paša autoritātes un cīņas ar konkurentiem birokrātiskās struktūrās pastiprināšanai.
Ja liels valsts ierēdnis sāk manīt, ka kāds no viņa vietniekiem gatavo apvērsumu viņa struktūrā, viņš var rīkoties šādi.
No pašiem uzticamākajiem draugiem tiek piemeklēts palīgs, kurš iestudē augstākstāvošu lomu (ministra lomu).
Tad tiek izvēlēta diena, kurā priekšnieka kabinetā sapulcējas viņa vietnieki, piemēram, uz apspriedi vai plānošanu.
Pašā apspriedes karstumā pieņemamajā telpā noskan zvans, un sekretāre palūdz priekšnieku steidzami parunāt ar “ministru” .
Saruna, dabiski, notiek padoto klātbūtnē.
Tāda saruna sākas ar oficiālu sveicienu uzsvērti cieņpilnā – formālā tonī.
Bet pamazām priekšnieks pāriet uz “tu”, aizmirstas tēvavārds (krieviem – nozīmīga cieņas forma), tiek apspriestas nevis dienesta, bet personiskas lietas. Īpaši “izskan” tēma par to, ka kāds āzis (козел), visu laiku raksta sūdzības par priekšnieku, un ministrs iesaka to āzi audzināt.
Klātesošajiem izveidojas pilnīgs iespaids par to, ka ministrs un viņu priekšnieks ir tuvi draugi. Sūdzēties par priekšnieku ir bezcerīgi, patiesības meklēšana var maksāt dārgi.
Tādā veidā ar nelielu māksliniecismu var savaldīt pašus niknākos pretendentus uz tavu krēslu.

x x x

Politikā šīs stratagēmas lietojums atsevišķos gadījumos ļauj sasniegt ievērojamus panākumus. Ļoti spilgti tas tika nodemonstrēts 1999.gada Valsts Domes vēlēšanās.
Jaundibinātā kustība “Medveģ” savās rindās ietvēra visai daudz cilvēku, kuri līdz tam politiskajās norisēs nebija piedalījušies un nebija zināmi plašai publikai. Patstāvīgi ieejot politikā un tā piedaloties vēlēšanās, vairumam viņu izredzes izrādītos niecīgas.
Bet tieši piederība “Medveģam” izrādījās viņu uzvaras izšķirošais faktors.

30. Viesa lomu pārvērst saimnieka lomā

Krievu tautas pasaka par zaķi un lapsu.
Bija zaķītim lūku mājele, bet lapsai – ledus. Uznāca pavasaris.
Lapsas mājiņa izkusa, un palūdzās lapsiņa padzīvot pie zaķīša. Ielaida greizacis. Velti gan. Drīz lapsiņa viņu padzina. (100% atbilst Krievijas impērijas “tuvējās aizrobežas” politikai – I.L.).

x x x

Šo stratagēmu var lietot valsts apvērsuma sagatavošanai un veikšanai.
Vispirms ar visiem spēkiem un līdzekļiem sabiedrībā pastiprina krīzi, uzpeld prasības pēc “stingrās rokas”, tad pie varas nonāk totalitārs režīms.
Tieši tādā veidā boļševiki 1917.gada 25.oktobrī izdarīja Lielo Oktobra Sociālistisko revolūciju (apvērsumu).
Starp citu, tas, ka tā ir bijusi Revolūcija un Liela, kļuva zināms pēc vairākiem gadiem. Sākumā bolševiku varas sagrābšanas operācija tika saukta reālistiskāk – Oktobra apvērsums. Tieši tā tas saucās oficiālos partijas un valsts dokumentos.
Apvērsuma sarīkošanas iegansts bija tas apstāklis, ka Pagaidu valdība pēc boļševiku ieskatiem nepamatoti ilgi gatavoja Dibināšanas sapulci.
Boļševiki pasludināja, ka vara viņiem ir vajadzīga tikai tam, lai vistuvākajā laikā sarīkotu Dibināšanas sapulces vēlēšanas.
Pēc vēlēšanām boļševiku “pagaidu” vara tiktu padarīta par pastāvīgu, atbilstoši visas Krievijas tautas gribai!
Boļševiki tiešām vēlēšanas izveda, bet tajās zaudēja.
Dibināšanas sapulce sanāca vienu reizi. Tad matrozis Žeļezņaks izteica vēsturisko frāzi “Sardze ir nogurusi”, un sapulce tika padzīta. Nākošajos gados vairums ievēlēto deputātu tika fiziski iznīcināti.
No pagaidu varas un viesiem boļševiki kļuva par valsts saimniekiem, tiesa, šim nolūkam nācās visu valsti noliet ar asinīm.
Bet cīnītājus par visas cilvēces gaišo nākotni tas nemaz nemulsināja.
Nākošreiz paspēlēt demokrātiju komunisti nolēma tikai pēc astoņdesmit gadiem.
Nožēlo līdz šim brīdim.

x x x

Šo stratagēmu standartveidīgi lieto noziedzības pasaulē.
Firma lūdz palīdzību kriminālai struktūrai. Piemēram, aizdevumu, aizsardzību pret citu kriminālu struktūru, problēmas ar varas orgāniem atrisināšanu. Kad problēma ir atrisināta, kriminālā struktūra cenšas, cik var, integrēties firmas lietās, izmantot tās iespējas. Firmas vadītājs pamazām nokļūst pilnīgā atkarībā no noziedzības pasaules.

31. Skaistules stratagēma

Ja ir grūtības uzvarēt pretinieku atklātā cīņā, novājini vai neitralizē tās komandieri.
Ja komandierim piemīt spēcīgs prāts in stipra griba, iedarbojies uz viņa jūtām.
Viens no iespējamiem variantiem – piesūti viņam skaistu sievieti.
Vai izmanto sievieti, kurai ir ietekme uz komandieri.
Sieviete tiek tradicionāli izmantota kā atslēga izformācijas gūšanai no pretinieka noslēpumu glabātājiem.
Vēsturē ir bijuši daudzi gadījumi, kad vīrieši pilnīgi zaudē galvu sieviešu dēļ un ar to pazudina sevi un savu karaspēku.

x x x

Tādu gadījumu piemēri ir minēti Bībelē.
Izraēliešiem, kuri tolaik bija filistiešu (viena no helēņu izcelsmes t.s. jūras tautām, kas apdzīvoja Vidusjūras dienvidaustrumu piekrasti Palestīnas apvidos) piedzima Samsons. Viņš bija “Dieva sargāts” un ārkārtīgi spēcīgs.
Savas dzīves laikā Samsons veica daudzus varoņdarbus. Viņš ar kailām rokām pārplēsa lauvu, viens cīnījās ar veselu pretinieku karaspēku, kā ieroci izmantodams ēzeļa galvaskausu, un izdarīja daudz ko, likdams ienaidniekiem no sevis baidīties.
Filistiešiem ļoti vajadzēja padarīt Samsonu nekaitīgu, bet tie saprata, ka parastie paņēmieni te neder.
Tad viņi sāka atstrādāt Samsona sakarus, un šajā ceļā tos gaidīja veiksme.
Samsonam bija romāns ar kādu Dalilu. Tieši Dalila filistiešu uzdevumā noskaidroja, ka Samsona spēks ir viņa matos. Viņa arī apcirpa Samsonu, kad tas bija uzticīgi aizmidzis viņai uz ceļiem. Pēc tam Samsons tika notverts un padarīts akls.
Šā notikuma nobeigums ir šāds. Filistieši nolēma paņirgāties un izlika Samsonu vispārējam apsmieklam. Tas notika lielā ēkā.
Bet Samsonam bija pamazām atauguši mati un atgriezušies spēki. Samsons savāca spēkus, pārrāva ķēdes un sagāza kolonas, uz kurām turējās ēka.
Bojā gāja gan Samsons, gan visi klātesošie.

x x x

Cits bībeles notikums.
Asīriešu karavadonis Oloferns ir aplencis izraēliešu pilsētu.
No pilsētas cara nometnē tiek iesūtīta skaista sieviete vārdā Judīte, kura gūst tiešu piekļuvi Olofernam.
Pēc dažām dienām, naktī pēc dzīrēm Judīte nocērt Olofernam galvu viņa paša teltī, ar viņa paša zobenu.
Tā kā ar Oloferna rīkojumu Judītei bija iespējams netraucēti pārvietoties pa nometni un iziet ārpus tās lūgsnu veikšanai, viņa bez grūtībām pameta nometni, aiznesot līdzi pulkveža galvu.
No rīta izraēlieši, asīriešu karavadoņa galvas iedvesmoti, veica negaidītu izgājienu un uzbruka ienaidnieka nometnei. Asīrieši skrēja uz Oloferna telti, atrada to ar nocirstu galvu, krita panikā un tika sakauti.

x x x

Var arī neuzsūtīt jaunu sievieti, bet izmantot esošu.
Tieši tā izdarījās svētais vīrs Rasputins. Ietekme uz Krievijas imperatora ģimenes sievišķo pusi ļāva tam ievērojamā mērā kontrolēt visu cara ģimeni un ievērojami ietekmēt izpildvaru kopumā.

32. Atvērto pilsētas vārtu stratagēma

Stratagēmas būtība: likt noturēt maldīgo par īstu un īstu par maldīgu.
Likt pretiniekam ieraudzīt lamatas tur, kur to īstenībā nav.
Leģenda.
Reiz slavenais ķīniešu pulkvedis Čžuge Ļans nokļuva grūtā stāvoklī. Viņš atradās pilsētā ar nelielu garnizonu, kad saņēma ziņojumu, ka pilsētai tuvojas pretinieka spēki, kas ievērojami pārspēj viņējos.
Atvairīt triecienu un noturēt pilsētu nebija nekādas iespējas.
Tad Čžuge Ļans nolēma lietot viltību.
Viņš pavēlēja atvērt līdz kājai visus pilsētas vārtus, nostādīja pie tiem dažus civilā ģērbtus kareivjus, lika tiem slaucīt zemi, bet pats nosēdās uz pilsētas mūra ar cītaru rokā.
Viņa pretinieki zināja, ka Čžuge ir dižs pulkvedis. Redzēdami pilsētas vārtus atvērtus, viņi paredzēja lamatas un maldināšanu. Neaizejot līdz vārtiem, karaspēks apgriezās un steidzīgi attālinājās.

x x x

Patiess gadījums.
Nelabais piedāvā advokātam darījumu. Advokāts pārdod Nelabajam dvēseli, bet pretī dabū iespējas vinnēt visas savas lietas. “Man jāpadomā” – saka advokāts. “Domā” atbild Nelabais.
Paiet stunda, otra, trešā. “Nu, kas ir, piekrīti vai ne?” vaicā Nelabais, kam apnicis gaidīt. Protams, piekrīt.
“Tad kas par lietu?”
“Ta es nekādi nevaru saprast, kāds tev labums no tāda darījuma”- atbild advokāts.
Komentārs. No šā advokāta redzes viedokļa viņa dvēsele (dēļ specialitātes īpatnības) jau sensenis pieder Sātanam.

x x x

Viena no pašām veiksmīgākajām un nozīmīgākajām Otrā pasaules kara specoperācijām bija angļu Admiralitātes izlūkošanas pārvaldes operācija, kurai bija dots koda nosaukums “Minsmit” (burtiski – pildījums).
Tieši šajā operācijā tika īstenots šīs stratagēmas pamatlikums: “likt noturēt maldīgo par īstu un īstu par maldīgu”.
Sabiedroto spēkiem vajadzēja ieņemt Sicīliju.
Kamēr Sicīlija atradās vācu rokās, tie kontrolēja visu Vidusjūru; bez Sicīlijas ieņemšanas nebija iespējams uzsākt kaujas darbību pret Itāliju.
Kā panākt, lai vācieši noticētu, ka sabiedroto karaspēka operācijas pirmais mērķis būs ne Sicīlija, bet cits objekts?
Tika nolemts pretinieku dezinformēt. Šim nolūkam paredzēja izdarīt tā, lai pretinieka rokās nokļūtu dokumenti, kas atklāj sabiedroto plānus.
Ir jāizveido šāda aina: jūrā atrod štāba virsnieka līķi un pie tā – vēstuli.
Virsnieks ir lidojis lidmašīnā no Anglijas uz Āfriku, lidmašīna ir notriekta. Virsnieks glābšanas vestē ir iekritis jūrā un miris. No vēstules, kas tiek atrasta pie virsnieka, var secināt, ka uzbrukuma gatavošana Sicīlijai ir manevrs uzmanības novirzīšanai.
Tika veikts kolosāls sagatavošanās darbs.
No pataloganatoma uzzināja, kādām tipiskām pazīmēm ir jāatbilst cilvēka līķim, kurš gājis bojā aviokatastrofā un iekritis jūrā.
Dabiski, tika paredzēts, ka līķi rūpīgi pētīs pretinieka ārsti.
Pēc tam izvirzījās jautājums par konkrēto ķermeni. Tāds tika atrasts.
Bet bez radinieku piekrišanas, ņemot vērā angļu pedantismu, to izmantot nebija iespējams. Atrisināja problēmas ar radiniekiem. No trim iespējamiem ķermeņa piegādes variantiem: kuģis, hidroplāns un zemūdene priekšroka tika dota zemūdenei.
Viens no galvenajiem uzdevumiem – vēstules sagatavošana.
Tika nolemts, ka vēstuli uzrakstīs ģenerālis Arčibalds Nai, Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks, un adresēs to armijas komandierim Tunisā ģenerālim Aleksanderam.
Arčibalds Nai vēstuli rakstīja pats.
No vēstules varēja spriest, ka štābu komiteja ir apstiprinājusi priekšlikumu par Sicīlijas izmantošanu kā uzmanības novirzīšanas objektu operācijā “Brimsten” (viltus operācijas pret vācu armiju Dienvidfrancijā nosaukums).
Īstais trieciens tiks vērsts uz Sardīniju un Vidusjūras austrumdaļu ar karaspēka izsēdināšanu Grieķijā.
Par bojā gājušo virsnieku sastādīja leģendu. Šim nolūkam izskatīja īstus jūras karaspēka virsnieku sarakstus, atrada izplatītu uzvārdu Martins, pievienoja izplatītu vārdu Viljams. Tad Martins Viljams ar atpakaļejošu datumu tika ieskaitīts dienestā jūras desanta operāciju štābā. Martinam tika piemeklēta lietota karavīra forma, no tās nogrieztas dažādas veļas mazgātavu birkas, pēc tam kādā veļas mazgātavā no jauna piešūtas birkas, tagad vienādas.
Majora Martina kabatās tika saliktas: apliecība, privātas vēstules, ielūgums uz Londonas virsnieku naktsklubu, divas noplēstas teātra biļetes. Bez tam divas vēstules no viņa mīļotās un tās fotogrāfija, īsts rēķins par laulību gredzenu, bankas vēstule par to, ka rēķinu apmaksāt nevar, jo majora kredīts bankā ir izsmelts.
Visu šo laiku majora ķermenis atradās ledusskapī.
1943.gada 19.aprīlī zemūdene “Seraf” ar majora ķermeni izgāja jūrā.
Tikai pēc desmit dienām, visu ceļu veicot zem ūdens, zemūdene nonāca noteiktajā punktā. Portfelis bija piestiprināts pie jostas ar metāla ķēdīti, ķermenim uzvilkta glābšanas veste, un operācija pārgāja izšķirošajā posmā.
Pēc kara no vācu izlūkošanas arhīviem tika noskaidrots, ka līķis ir pamanīts savlaicīgi, apskatīts un nodots vācu izlūkošanai.
Vācu izlūkošana apstiprinājusi pie majora atrasto dokumentu īstumu.
Galvenais štābs ir piekritis izlūkošanas secinājumiem.
Kad Dēnics atgriezās no Itālijas un paziņoja Hitleram, ka pēc Musolīni domām sabiedrotie uzbruks Sicīlijai, Hitlers nepiekrita. Pēc Hitlera domām viss, tajā skaitā jūrā atrastie dokumenti, liecina par to, ka pretinieks uzbruks Sardīnijai un Peleponēsai.
Pat divas nedēļas pēc sabiedroto izsēšanās Sicīlijā Hitlers ticēja, ka tas ir māņu trieciens, un nosūtīja ģenerāli Rommelu komandēt karaspēku, kas sakoncentrēti Grieķijā. No kurienes viņu pēc tam atsauca un nolika karaspēka Itālijas grupējuma priekšgalā.
Operācijas Minsmit iznākumā vācieši sakoncentrēja savu karaspēku Grieķijā, veica piekrastes nostiprināšanas darbus, salika mīnu barjeras, izvērsa krasta baterijas. Uz Grieķiju pārmeta tanku divīziju.
No Sicīlijas uz Sardīniju un Korsiku tika pārmesti ievērojami līdzekļi.
Kad kļuva acīmredzams, ka tieši Sicīlija ir galvenais ir galvenais trieciena objekts, kļūdu izlabot nebija iespējams.

x x x

Atvērto vārtu stratagēma dažkārt tiek lietota neapzināti, kaitējot pašam.
Ir tāda likumsakarība, ka nesaprotamais bieži tiek uztverts ar aizdomām, saistīts ar draudiem vai nedrošību.
Augļu tirgotāji nolēma palielināt savu peļņu uz apgrozības ātruma rēķina un samazināja ābolu cenu. Ābolus pārstāja pirkt gandrīz pilnīgi. Pircējs, kurš nepārzin visus tirdzniecības smalkumus, redzēja, ka uz vienām letēm ābolu cena ir 30 rubļu, uz citām – 25.
Kāpēc? Nav saprotams. Droši vien lētākie āboli ir sliktāki. Zemā cena – lamatas. Bet kam ir vajadzīga slikta prece? Tad pie iepriekšējās zemās cenas parādījās paskaidrojoši uzraksti. “Pirmssvētku atlaide – 20%”. Pircējiem, kuri prašņāja par atlaides iemeslu, paskaidroja, ka letes īpašnieks ir kara veterāns, tam ir nodokļu atlaides, un viņš var pārdot lētāk. Kad cenas pazeminājuma iemesls kļuva skaidrs, pēc āboliem sastājās rinda.

x x x

Šie paši cēloņi var izraisīt pieprasījuma samazināšanos sarežģītu tehnisku izstrādājumu pārdošanā. Cenas pazemināšana var izsaukt iespējamo pircēju aizdomīgumu par to, ka jaunais modelis ir ar mazāku drošumu, netehnoloģiskāks, vai tam ir citi slēpti trūkumi. Tāpēc ir nepieciešams iepriekš izstrādāt visus informācijas pasniegšanas variantus, lai pircējam rastos iespaids, ka viņš pērk dārgu modeli, bet saņem personīgu atlaidi, vai ka atlaides ir īslaicīgas.

x x x

Ir vēl viens nozīmīgs cēlonis. Augsta preces cena var tikt saistās ar pircēja un īpašnieka augstu sabiedrisko stāvokli. Šajā gadījumā ir vēl uzmanīgāk jāattiecas pret cenas politikas veidošanu.

33. Nesaskaņu sēšanas stratagēma

Angļi šīs stratagēmas būtību formulēja skaidri: “Skaldi un valdi!”
Lai iedarbīgi valdītu svešā valstī, ir jāienes pretrunas starp dažādiem slāņiem, līderiem, grupējumiem.
Atbalstot kādu cīņā pret citu, tu padari viņu atkarīgu no sevis.
Ja ir jāstājas cīņā ar kādiem spēkiem, sākumā šos spēkus vajag saskaldīt, lai nebūtu iespējams izveidot pret tevi vienotu fronti. (Latvijas partijas un līderi ir kā uzburti būt par šīs stratagēmas objektiem, un ir, kas to nevar nepamanīt. I.L.)

x x x

Šo stratagēmu plaši lieto tiesībsargājošie orgāni.
Kad vajag iegūt informācijas avotu, kas ir tuvs noziedzīga grupējuma līderim, līderim pietuvināto vidū tiek meklēts cilvēks, kas konkurē ar līderi, vai ir apvainojies uz līderi par kādu netaisnīgumu attiecībā uz viņu, vai kurš uzskata, ka viņu nepietiekami novērtē un ciena.
Pēc tam, kad tāds cilvēks ir atrasts un savervēts, tas var funkcionēt ne tikai kā informācijas avots, bet arī kā ietekmes aģents.

x x x

Reiz tiesībsargājošiem orgāniem stāvēja priekšā uzdevums atmaskot kādu noziedzīgu grupu, kas organizēta pēc etniskā principa. Grupa bija ļoti saliedēta, un nekādu informāciju par tās darbību ilgu laiku nevarēja iegūt. Tad tika lietota šāda stratēģija. Izmeklētājs ar pavēsti izsauca vienu no grupas dalībniekiem. Noturēja to vairāk par stundu koridorā un, atsaucoties uz aizņemtību, atlaida. Noziedzīgās sabiedrības vadonis, dabiski, pavaicāja savam padotajam par izsaukuma mērķi un izmeklētāja jautājumiem. Nekādu sakarīgu atbildi tas sniegt nevarēja. Sekoja jauni izsaukumi, bet nopratināšana atkal nenotika. Grupas vadonis kļuva aizdomīgs, ka viņu krāpj, un sāka izsekot to, kurš tika saukts uz nopratināšanām.
Mērķis bija sasniegts – grupā sākās nesaprašanās. Noziedznieks, apvainots par netaisnu attieksmi, kļuva par to avotu, kuram pateicoties grupa tika padarīta nekaitīga.

x x x

Kad ir aizturēti vairāki kopīgu noziegumu dalībnieki, izmeklēšanas orgāni veic mērķtiecīgu darbību vienu noziedzīgās grupas dalībnieku diskreditācijai attiecībā pret pārējiem. Nesaskaņas tiek meklētas, uzturētas un pastiprinātas. Noziedzīgas grupas arestētam dalībniekam dod iespēju iepazīties ar liecībām, kuras pret viņu sniedz viņa noziedzīgais partneeris.
Dažreiz liecības safabricē.
ASV ir daudz vienkāršāk. Viens no noziedzniekiem var noslēgt līgumu ar valsts pārstāvjiem, nodot citus nozieguma dalībniekus, legalizēt nelikumīgi iegūtos ienākumus un nokļūt liecinieku aizsardzības programmas aizsardzībā. Tieši tā rīkojās viens no likumīgā zagļa Japončika bijušajiem draugiem.

x x x

1941.gada 30.novembrī amerikāņu tiesa piesprieda nāves sodus “Slepkavu korporācijas” līderiem – Lepke Buhalteram, Mendi Veisam un Luisam Kaponem (nejaukt ar Al Kapone).
Albertam Anastasija paveicās vairāk – tas paspēja noslēpties.
Par galvenajiem lieciniekiem tiesā uzstājās Makss Rubins, Šoloms Bernšteins un Pols Bergers. Visiem tiem bija tiešs sakars ar Slepkavu korporāciju, un tie bija piedalījušies tās darbībā.
1944.gada martā Sing-Sing cietumā spriedums tika izpildīts.
Slepkavu korporācija kļuva ievainojama pēc tam, kad tajā sākās nesaskaņas.
Bet viss sākās ar to, ka 1940.gada 25.janvārī uz apgabala pilnvarotā (attorney) O’Dvaiera galda nokļuva vēstule, kas bija sūtīta no cietuma Riker-Ailendā.
Vēstuli bija sūtījis kāds Harri Rudolfs, viņš arī Mok (Jokdaris), sīks blēdis, kurš atsēdēja par kādu nodarījumu. Harri gribēja sniegt liecību par kādu slepkavību.
O’Dvaiers nolēma Harri uzklausīt.
Harri paziņoja, ka banda no Braunsvilas, Bruklinas piepilsētas, pirms sešiem gadiem ir nogalinājusi viņa draugu Redu Halperu. Tika nosaukti slepkavu vārdi – Eibi Rilzs un Bagsi Goldšteins un Djuki Mafetors.
Tās pašas dienas vakarā kapteinis Bils Salivans, divpadsmitā policijas apgabala šefs, veicot reidu pa dzertuvēm, palūdza, lai aizdomās turētajam vārdā Harri nodod viņa uzaicinājumu nākamā rītā ierasties policijā.
Nākošajā rītā Rilzs un Goldšteins ieradās iecirknī, Mafetors tika aizturēts pēc pusdienām.
Izmeklēšana tika sākta ar to, ka visus trīs iesēdināja dažādos cietumos.
Sākumā visi trīs klusēja.
Bet Mafetoru izdevās padarīt runīgu. Viņš sāka sniegt liecības pēc tam, kad viņam paziņoja, ka, viņam promesot, viņa sievu un dēliņu izmetuši uz ielas, kamēr drauģeļu sievas turpina dzīvot greznībā.
Vispirms Mafetors atzinās, ka viņam ir sakars ar Halpera slepkavību, be tikai kā autovadītājam.
Pēc tam sniedza liecības pret vēl dažiem cilvēkiem, paziņojis par citu slepkavību papildus epizodēm.
Uz šo liecību pamata tika arestēti un nopratināti vairāki cilvēki, to skaitā profesionāls slepkava Sems Levins.
Levins bija spējīgs un stūrgalvīgs cilvēks, viņš ilgu laiku visu noliedza. Tad viņam sarīkoja konfrontāciju ar sievu un bērnu. Sievai iepriekš paskaidroja, ka viņas vīra vienīgā iespēja ir runāt izmeklēšanai patiesību. Sieva pratināšanā sarīkoja histēriju, sāka raudāt arī mazā meitiņa.
Levins zaudēja pašsavaldīšanos un atzinās vienā noziegumā, kas attiecās tikai uz viņu – automašīnas aizdzīšanā.
Tad O’Dvaiers paziņoja, ka, tā kā Levina atzīšanās ir izdarīta viņa sievas klātbūtnē, tad sieva ir apsūdzības lieciniece, viņas dzīvība ir apdraudēta, un viņu paturēs cietumā. Tas Levinu salauza galīgi, un viņš izstāstīja visu patiesību par Reda Halpera slepkavību.
Sācis runāt, Levins vairs nevarēja apstāties un turpmāk atzinās virknē noziegumu, kuros viņš tieši piedalījies.
Izmeklēšana ieguva liecības pret Rilzu, Goldšteinu, Strausu, Majonu, Abandano. Bet, pats galvenais, viņa liecībās pirmoreiz tika pieminēta slepenā slepkavu organizācija.
Rilzam un Goldšteinam Levina un Mafetora liecības nozīmēja katastrofu.
Viņi abi dabūja reālas izredzes nokļūt uz elektriskā krēsla.
Pirmais salūza Rilzs.
Viņš nebija mafijas ierindas biedrs, bet bija bandas vadonis, kura veica galveno slepkavību sagatavošanas un izdarīšanas darbu. Rilzs savu cenu zināja.
Pēc ilgām pārrunām starp viņu un apsūdzības pārstāvi O’Dvaiers noslēdza vienošanos, saskaņā ar kuru pret Rilzu nevar izmantot viņa paša liecības, netiks uzrādītas apsūdzības par tām slepkavībām, par kurām viņš paziņos, un kuras tiks atklātas, pateicoties viņa sniegtajai informācijai. Viņš nesīs atbildību tikai noteiktās robežās – par tiem noziegumiem, par kuriem nebūs liecinājis, un protams, tikai uz pārliecinošu lietisku pierādījumu pamata.
Šāda vienošanās atbilda amerikāņu likumdošanai.
Pirmais, ko paziņoja Rilzs, bija slavenā gangstera Datča Šulca slepkavības iemesli. Tika uzskatīts, ka viņa nāves iemesli bijušas parastas bandītu savstarpējās cīņas. Īstenībā Šulcs ir ticis nogalināts pēc noziedzīgā sindikāta vadoņu lēmuma par to, ka pretēji viņu aizliegumam nav atkāpies no nodoma nogalināt Tomasu Djuī – galveno ASV Valdības pārstāvi Augstākajā tiesā (atorney).
Pēc tam Rilzs divpadsmi dienas sniedza liecības, ar viņu strādāja vairāki stenogrāfisti, pierakstiem vajadzēja divdesmit piecas liela formāta grāmatas.
Rilzam bija lieliska atmiņa. Viņš atcerējās visu: datumus, dalībniekus, pazīmes, lieciniekus.
Rilza liecības izgaismoja astoņdesmit trīs slepkavības Ņujorkā un apmēram divsimt valstī. Bet tie bija tikai tie noziegumi, ar kuriem Rilzam bija tiešs sakars.
Sākās aresti. Drīz pret saviem noziedzīgā biznesa kolēģiem, noslēdzis ar O’Dvaieru līdzīgu līgumu, sāka sniegt liecības vēl viens informēts gangsteris Alli Tannenbaums.
Kā vienu no pirmajiem arestēja tiešu Rilza kompanjonu – Heppi Majonu. Rilza liecības bija viņam pazudinošas, un viņš neizdomāja neko labāku, kā likvidēt visus brīvībā esošos līdzdalībniekus, kuri varētu apstiprināt Rilza liecības. Pavēle par likvidācija bija saņemta no cietuma.
Sākās masveidīga “gaiļu” (курков) apšaušana. Algotie slepkavas centās bēgt, bet tos šāva visā ASV teritorijā. Viens no slepkavām, Šoloms Bernšteins, pārliecinājies, ka ir nolemts, pats ieradās un padevās policijai.
Parādījās vēl viens liecinieks.
Arestu un apsūdzību skaits turpināja augt. Arestēja ne tikai noziedzniekus, bet arī apsūdzības lieciniekus.
Tuvojošos briesmu apstākļos sindikāta augstākā padome noturēja apspriedi un izveidoja krīzes komiteju.
Tika izstrādāts un pieņemts izpildei pretpasākumu plāns, kurš ietvēra trīs galvenos virzienus.
Tika paredzēts izdarīt spiedienu uz presi, lai pārliecinātu, ka likumsargi cenšas iegūt popularitāti, izdomājot neesošas noziedzīgas organizācijas un sasaistot noziegumus, kam nav savstarpēja sakara.
Tika izveidots finansu fonds aizsardzībai un pretuzbrukumam. Fondam bija jāpildās no ārkārtējām ne tikai bandu, bet arī visu to reketēto uzņēmumu iemaksām.
Augstākā padome izziņoja nežēlīgu cīņu visā ASV teritorijā ne tikai pret lieciniekiem, bet arī pret visiem Slepkavu korporācijas dalībniekiem, kas bija brīvībā, un kuri aresta gadījumā varētu sniegt liecības, kas kompromitē mafiju.
Pār ASV vēlās masveidīgu slepkavību vilnis. Īsā laikā tika izpļauts viss korporācijas zieds. Dažiem arestētajiem ļāva izbēgt ar vienu mērķi – vēlāku iznīcināšanu.
Killeru izsekošanas ietekme izrādījās pretēja gaidītajam. Daudzi autoritatīvi noziedznieki, pārliecinājušies par to, ka ir nolemti, gāja uz savienību ar tiesībsargāšanas orgāniem.
O’Dvaiers dabūja divdesmit divus apsūdzības lieciniekus, – Rilzu mafijai izdevās likvidēt, tad lieta apstājās (дело встало).
Tannenbaums deva priekšroku sēdēšanai cietumā, nevis liecību sniegšanai, citiem apsūdzības lieciniekiem sākās atmiņas zudumi. Pagāja vēl vairākas tiesas, bet nevienam no slepkavām netika piespriests nāves sods, visi tika cauri ar ieslodzījumu cietumā. Daudzi no notiesātajiem pēc tam tika atbrīvoti pirms termiņa.
Zināmi amerikāņu panākumi nebūtu iespējami bez šķelšanās izraisīšanas profesionālo noziedznieku vidū, bez spēles uz pretrunām, iekvēlinot personiskas nepatikas attiecības, naidu un bailes.
Mūs šajā notikumā satrieca galīgi kritiku neizturošā amerikāņu tiesībsargāšanas sistēmas darba kvalitāte. Desmit gadus ASV pastāvēja organizācija, kas bija izveidojusi slepkavību konveijeru. Par šo organizāciju nebija zināms nekas.
Kad parādījās masveidīgu slepkavību fakti, likumsakarīgi vajadzēja rasties jautājumam par masveidīgiem pasūtītājiem, kuri ir noziegumu līdzdalībnieki.
Galu galā, pilnīgi malā palika jautājums par noziedzīgā sindikāta vadoni – Lučano, bet taču tieši viņš apstiprināja nāves spriedumus.
Alberts Anastasija un Bagsi Sigals, kuri Slepkavu korporācijā nebija mazākas figūras kā Lepke Buhalters, tika cauri ar vieglu izbīli.
Anastasija ne tikai vienkārši izrādījās neiesaistīts, drīz vien valsts orgāni stājās ar viņu partnerattiecībās.
Pats O’Dvaiers mafijas skandālā ieguva politiskas dividendes un 1945.gadā ar Frenka Kostello (kurš tāpat kā Lučano bija noziedzīgā sindikāta augstākajā padomē) atbalstu kļuva par Ņujorkas mēru.

34. Patšāvēja (самострел) lamatu stratagēma

Demonstrēt pretrunas paša nometnē.
Izlikties, ka tavā vadībā vai apkārtnē ir cilvēki, uz kuriem var balstīties pretinieks.
Likt pretiniekam uz tādiem cilvēkiem balstīties un ar to “nodevības” palīdzību uztiept ienaidniekam tev vajadzīgu rīcības veidu, vērtējumus, prognozes.
Šo stratagēmu plaši lieto specdienesti. PSRS ne reizi vien ir radījusi mistiskus pretpadomju elementus (антисоветчики), pretpadomju organizācijas, kontaktā uz kuriem izgāja pretinieka pārstāvji.

x x x

Trīsdesmitajos gados NKVD komplektēja tādus cilvēkus, kuru biogrāfijas deva pamatu uzskatīt tos par padomju varas pretiniekiem.
Viens no viņiem, Aleksandrs Demjanovs, piederēja pie Krievijā pazīstamas dzimtas.
Viņa vecvectēvs bija pirmais Kubaņas kazaku atamans, tēvs, cara armijas virsnieks, bija kritis varoņa nāvē 1915.gadā.
Demjanova tēvocis bija bijis baltgvardu pretizlūkošanas priekšnieks Ziemeļkaukāzā, māte bija personīgi pazīstama ar baltās emigrācijas līderiem.
Demjanovs tika iekārtots par inženieri Mosfiļmā, dabūja iespēju izmantot manēžas pakalpojumus, iegādājās “savu” zirgu. Viņa saskarsmes loks Maskavas bohēmā ļāva uzsākt un paplašināt kontaktus, tajā skaitā ar ārzemju valstu pārstāvjiem.
Apmēram desmit gadus viņa iespējas izmantotas netika. Pa šo laiku viņš prata nokļūt Abvēra pārstāvju redzes lokā kā iespējamas savervēšanas objekts.
1941.gada decembrī Demjanovs uz slēpēm pāriet frontes līniju.
Pie vāciešiem Demjanovs devās kā neesošas pretpadomju organizācijas “Tronis” pārstāvis.
Šajā lietā neiztika bez krievu nevīžības.
Pārgājiens pār frontes līniju gāja pār mīnu lauku. Sākumā vācieši Demjanovam nenoticēja, bet pēc tam, izpētījuši pirmskara informāciju, saprata, ka viņu rokās ir iekritis ļoti vērtīgs kadrs.
Pēc sagatavošanas Demjanovs tika izmests PSRS teritorijā.
Pēc tam palīgā jaunizceptajam aģentam Abvērs nosūtīja apmēram vairāk kā piecdesmit cilvēkus. Tie visi tika pārvervēti vai iznīcināti.
Bet pats lielākais efekts izrādījās tas apstāklis, ka Demjanovs kļuva par pretinieka dezinformācijas kanālu.
Viens no tādas dezinformācijas rezultātiem bija Staļingradas kaujas veiksme, kad Abvērs tieši no Demjanova saņēma ziņas par to, ka Padomju armija izdarīs uzbrukumu Rževas rajonā pie Maskavas. “Galvenā trieciena” vietā vācu pavēlniecība sakoncentrēja lielus spēkus un pilnīgi nebija gatava padomju karaspēka uzbrukumam Staļingradas rajonā.

35. Ķēdes stratagēma

Nostādīt pretinieku tādos apstākļos vai izprovocēt tādu rīcību, kas to sasaistīs, ierobežos kādu darbību veikšanu vai padarīs viņu ievainojamu attiecībā pret tavu uzbrukumu.
Klasiski piemēri.
Kara gaitā ienaidnieka puses ietekmē esoši aģenti iesaka savam valdniekam izmantot kuģus kā tiltu karaspēka pārsviešanai pār jūras šaurumu.
Kuģi tiek sasaistīti ar ķēdēm. Pretinieks negaidot aizdedzina kuģus.
Tā kā kuģi ir sasaistīti, un ātri atsvabināt tos nevar, bojā iet visa flote.

x x x

Imperatoram parādās jauna piegulētāja. Viņas ietekme strauji pieaug.
Tas sāk satraukt imperatora sievu, bet viņa, izlikdamās par draudzeni, palīdz piegulētājai iejusties pilī. Reiz draudzīgas sarunas gaitā imperatrise paziņo, ka viņas vīram ļoti nepatīk piegulētājas deguns, un iesaka kaut kādā veidā to no imperatora acīm slēpt. Nākošajā dienā piegulētāja parādās ar seģeni, kas aizklāj daļu sejas. “Kas par lietu” – jautā izbrīnītais imperators savai dzīvesbiedrei.
“Kā tā, kas?” – brīnās imperatrise – “šī meiča katru dienu apgalvo, ka viņai neptīk no tevis nākošā smarža”.
“Tad nogrieziet viņai degunu” – pavēl labākajās jūtās aizvainotais imperators. Problēma ir atrisināta.

x x x

481.gadā pirms mūsu ēras Grieķijā iebruka Persijas valdnieks Kserkss.
Persiešu karaspēks veica vairākas veiksmīgas politiskas un kara operācijas, pār grieķiem savilkās pilnīgas sagrāves draudi. Galvenie grieķu spēki bija sakoncentrēti jūrā. Atēnu iedzīvotāji pilnībā pameta savu pilsētu, sakāpjot kuģos. Grieķu eskadra atradās šaurā jūras šaurumā starp kontinentu un Salaminas salu. Galvenās briesmas grieķiem bija nevis no ienaidnieka, bet no nesaskaņām pašu karaspēkā. Daļa karavadoņu gribēja atkāpties. Spēki varēja tikt sasmalcināti. Viens no grieķu vadoņiem – Temistokls – nosūtīja pie Kserksa savu kalpu Sicinnu ar paziņojumu par to, ka grieķi ir nolēmuši no viņa izbēgt. Kserkss baidījās palaist grieķu floti un deva vajadzīgos rīkojumus. Persiešu flote izvietojās netālu no Salaminas un nobloķēja persiešu kuģus. Temistokla mērķis bija sasniegts. Grieķi izbeidza strīdēties un sagatavojās kaujai, bet persieši zaudēja savas priekšrocības, jo izlēma cīnīties šaurā nepazīstamā šaurumā. Kauja beidzās ar pilnīgu grieķu uzvaru.

x x x

Politikā nevēlami līderi bieži tiek provocēti uz tādu rīcību vai izteikumiem, kas turpmāk tos kompromitē vēlētāju priekšā.

36. Bēgšana (bezcerīgā situācijā) – vislabākā stratagēma

Tajos gadījumos, kad tev ir visas iespējas uzvarēt, bet tu atsakies no kaujas tev izdevīgos apstākļos, tavs solis ir baiļu un mazdūšības izpausme.
Tajos gadījumos, kad tavam pretiniekam ir nospiedošs pārsvars, bet tieša sadursme ar to draud tev ar bojāeju, saprātīgāk ir izvairīties no tevi pazudinošas situācijas un novērst sakāvi.
Izvairījies no sakāves, tu vari pārgrupēt savus palikušos spēkus, nogaidīt labvēlīgāku situāciju, iegūt jaunus sabiedrotos.

x x x

1941.gadā vācu karaspēks, kas bija armijas grupas “Dienvidi” sastāvā, radīja īstus Dienvidrietumu frontes karaspēka aplenkšanas draudus.
Vadoties no izveidojušās situācijas, Ģenerālštāba Priekšnieks Konstantins Georgija dēls Žukovs pieprasīja Kijevas atdošanu.
Šis lēmums atdotu pilsētu, bet saglabātu karaspēku.
Staļins bija kategoriski pretī, viņa lēmumu diktēja politiski, nevis kara motīvi.
Žukovs tika atcelts no sava amata.
1941. gada septembrī vācu karaspēks pārrāva fronti Kijevas ziemeļaustrumos un dienvidrietumos. Aplenkumā nokļuva četras Dienvidrietumu frontes armijas. Izsisties uz austrumiem izdevās nelielai ielenktā karaspēka daļai.
Aplenkuma rezultātā pie Kijevas pēc padomju vēstures avotu versijas ielenkti izrādījās vairāk kā 450 tūkstoši krievu karavīru. Ja var ticēt vācu avotiem, Kijevas operācijas rezultātā Vērmahts saņēma gūstā no 600 tūkstošiem līdz diviem miljoniem sarkanarmiešu.

http://lib.ru/POLITOLOG/voevodin.txt