ČAKSTIŅA SILVIJA PAULA M. (dz. VEIMANE), 1921.
Silvija Čakstiņa. Vēl 40.gadā viņa kopā ar citiem vidusskolu absolventiem svinēja izlaidumu Operā, bet pēc gada jau bija ceļā uz izsūtījumu. Kopā ar mammiņu un tēvu. Tēvs neatgriezās, miris Soļikamskas lēģerī. Neatgriezās arī divi vīra brāļi, viens guļ Magadanas, otrs – Vācijas zemē. “Viņus pieminēt gāju uz Brāļu kapiem, pie Brīvības pieminekļa, tagad es viņus varēšu atcerēties tepat, Viļķenē” – teica Silvijas kundze, turot rokās pašu dārzā grieztas gladiolas.
Gunārs Kroders: Tiklīdz noformējusi Noriļskas viesnīcā dokumentus, Silvija Čakstiņa aizsteidzās uz pilsētas slimnīcu. Annu Semjona meitu Kretovu, savu veco draudzeni, viņa satika tieši darbā – pieņemšanas nodaļā. Tikšanas esot bijusi tik aizkustinoša, ka viena no klātesošajām māsiņām apraudājusies. Un ne jau tikai tāpēc, ka vecās draudzenītes nebija tikušās vairāk kā trīsdesmit gadus. Tā dzīve, kas iekrita viņu jaunībā, bija pavisam cita: ar sargtorņiem un bunkuriem, kuros meta nošautos – asarām un tad arī asinīm piesūkusies. Tā dzīve bija pelēka, bezkrāsaina un bez gaismas, kā murgs, un to atcerēties vai kā negribas. Bet arī aizmirst nav iespējams – tas viss ir noticis ne jau kaut kur nebūt, bet uz šīs, Noriļskas zemes.
…
Nākamā dienā piecēlusies pirmā, Silvija jeb kā viņu iesaukuši, Noriļska Silvija Paula meita, ir krustām šķērsām izstaigājusi Zavodskaja un Gornaja ielas, ilgi meklējusi un neatradusi vietu, kur viņas Noriļskas jaunības gados bija sieviešu lagnodaļas barakas. Klusām stāvējusi pie Ditra (ДИТР – Дом инженерно-технических работников и лучших стахановцев) kam blakām tolaik bija pilsētā vienīgā slimnīca. Pilsētas kapsētā sameklējusi ķirurga Viktora Alekseja d. Kuzņecova, viņas darbaudzinātāja lāģera dziedinātavā, kapu un nolikusi uz kopiņas pāris baltas rozes. Zvanījusi Znamenskim, bet viņš bijis Maskavā…
Bet pret vakaru draudzeni Annu Kretovu viņa apmeklējusi kopā ar pārējiem 40 latviešu svētceļniekiem, kuri bija ieradušies ne tikai vēlreiz rūgto jaunību uzrušināt. Viņi bija ieradušies arī uzbūvēt memoriālu Šmiķihas kalna pakājē (virs bijušās lāģera kapsētas – I.L.). No vienas puses svētceļojums uz Golgātu, no otras – talka. Protams, varēja par baltiešu ziedotu naudu nolīgt darbaspēku, ziedotāji atrastos. Un tomēr – baltieši izvēlējās visu padarīt pašu rokām, kā jau pieņemts.
Un nu, greznojusies pavalkātos gumijas zābakos un stīvā brezenta jakā, kopā ar sirmgalvjiem Voldemāru Veldri, Juri (Georgu) Popovu un Otomāru Grunti, kuri tāpat ir izgājuši visus GULAGa elles lokus, un arī ar šeit bojā gājušo gūstekņu bērniem un mazbērniem ik rītus uz savu “darba posteni” brauca arī Silvija. Raka zemi, zāģēja resnus lapegles baļķus, aplika ar velēnām topošā pieminekļa pakāji. Bet vakaros nesūdzoties braucīja dīcošās locītavas. … Jo tuvāk memoriāla atklāšana, jo spraigāks darbs. Pēdējā no trim Noriļskas nedēļām rukāja trijās maiņās, bet pēdējā naktī ir acis neaizvēra…
Ja tautas kultūru patiešām uzrāda tās attieksme pret aizgājušajiem, tad Baltijas sūtņi nudien pelna, lai mēs cepures noņemot viņiem zemu paklanītos. Nav ko slēpties, ir no kā mācīties! Vai tad mazums šeit dzīvojošo noriļskiešu ir zem Šmiķihas aprakto vergu pēcnācēji? Taču pieļāva, nepretojās, kad lāģeru kapsēta visu acu priekšā pārvērtās par izgāztuvi!..
“Es, Silvija Čakstiņa, esmu dzimusi 1921.gadā Latvijas galvaspilsētā pulkveža Pauļa Veimaņa ģimenē, kurš līdz 1940.gadam komandēja artilērijas pulku. Pabeigusi Franču liceju, sapņoju par mācību turpināšanu universitātes filoloģijas fakultātē. Bet kad Sarkanarmijas pavēlniecība tēvu kā politiski neuzticamu atlaida no amata, pie kam bez pensijas, vienīgā ģimenes barotāja paliku es. Pabeidzu Sarkanā Krusta biedrības medmāsu kursus un iestājos darbā Rīgas Ķirurģiskajā klīnikā. Naktī uz 1941.gada 14.jūniju mūsu ģimeni kopā ar 14 000 citu latviešu deportēja uz Sibīriju. Tēvs tajā pašā gadā gāja bojā Soļikamskas konclāģerī, nesagaidījis tiesu (es par tēva nāvi uzzināju tikai pēc 15 gadiem). Pēc ziemas kolhozā pie Kanskas pilsētas mani ar slimo mammu pa etapu nosūtīja uz Jeņiseja Ziemeļiem.
1945.g. es – kā to tolaik sauca – par sabotāžu tiku notiesāta uz trim gadiem brīvības atņemšanu. Gadu atsēdēju Baikit ciema izmeklēšanas izolatorā. Tālākai termiņa atsēdēšanai tiku pārsūtīta uz Noriļlagu. Izlaida 1948.gadā.
No manas vēstules Noriļskas draudzenei. “Kad vilciens pārbrauca Latvijas robežu, es pirmajā pieturā izkāpu no vagona un skatījos pazīstamos smilšainos priedītēm apaugušos pakalnus. Un tikai tad sapratu, ka beidzot esmu atgriezusies dzimtenē. Ak Dievs, es domāju, kādi gan mēs atgriežamies – izkropļoti, notrulināti, aplipuši ar lāģeru netīrumiem un rupjībām. Un tiešām, mūsu acīs tās lietas ir, un tik daudz bēdu un cietsirdības! Kur liksies, atgriezāmies kādi nu esam, cerot uz attīrīšanos. Ne velti dzimteni sauc par māti – viņa mums piedos un palīdzēs…”
Kas attiecas uz dzimteni, tā protams būtu gan piedevusi, gan palīdzējusi, bet palikt Latvijā Silvijai neizdevās. Tolaik tas bija tas pats, kas sēdēt uz pulvera mucas: tika gatavota jauna, jau daudz vērienīgāka deportācija. Ja 1941-ajā vienā naktī no Latvijas izveda 14 tūkstošus nekādi nevainīgu cilvēku, tad 1949-ajā dzimteni atņēma jau 40 tūkstošiem. Represiju mašīna strādāja bez kļūmēm.
Nokļuvusi atpakaļ Noriļskā Silvija iestājās darbā pilsētas slimnīcā par ķirurģisko māsu. Un kad 1958.gadā viņa tomēr dzimtenē atgriezās, un stājoties darbā kādā no Latvijas ķirurģiskajām klīnikām pilsētas veselības daļas vadītājam uzrādīja savu pārlieku slavējošo odai līdzīgo Noriļskas raksturojumu, viņš apjucis vaicājis: “Jūs, protams, esat kompartijas biedre?”. Raksturojumu bija rakstījis labs cilvēks, bijušais politieslodzītais Vladimirs Jevstafija d. Rodionovs. Togad viņš bijis pilsētas slimnīcas vadītājs.
…
“1941.gada 13.jūnijā es cītīgi darbojos ķirurģiskajā slimnīcā. Atceros tikai vienu: jaunais un nevainojamais ķirurgs Godbergs, visu medmāsiņu elks, uzaicināja mani svētdien uz restorānu. Ak vai, tikšanās nenotika. Ar viņu, krietni nosirmojušu, tikos pēc trīsdesmit gadiem. Tomēr iepazīstinot mani ar sievu, Godbergs nepiemirsa piemetināt: “Atceries, es tev stāstīju par Silviju? Viņa ir mana pirmskara mīlestība…” Tagad atceros, kad mūs naktī arestēja, es aizvien skandēju: “Kā tad tā, man no rīta jābūt operāciju zālē!”. Bez puņķainajām iztiks – atbildēja čekists.
…
“Bet man, Gunār (Kroder), atmiņā ir iegravējušās pirmās bēres tajā bada un aukstuma pirmajā ziemā. Kolhozā Harlovā pie Kanskas glabāja lidotāja Pētersona piecgadīgo meitiņu… Viņš, vienīgais no pieaugušajiem vīriešiem, bija nez kāpēc atstāts kopā ar ģimeni. Smagi slimā meitiņa, bez medicīniskas palīdzības un pat bez normāla ēdiena, mira briesmīgās mokās. Man vēl tagad acu priekšā kā briesmīga murgu vīzija ir šī bēru procesija – izkāmējušie bālie bez ziemas apģērbiem, “kārnie skeleti” (шкилетники), kā mūs sauca kolhoznieki. Ragaviņas ar zārciņu, bet pa priekšu sagumis zem smaga koka krusta pa kupenām brien Pētersons.. Bet ko es tev stāstu – tu taču arī biji tur. Atceries, pēc meitiņas nāves arī viņš ilgi nenodzīvoja. Tad mēs vēl nezinājām, nevarējām iztēloties cik bēres, zaudējumus un nāves mūs gaida turpmāk. Bet tas bija pirmoreiz un vēl bērniņš. Tāpēc palicis prātā”.
…
Kad nokusa ne vien pirmās ziemas bet arī 2.pasaules kara pēdējais sniegs, mūs, specnometinātos no Harlovas pie Kanskas, pārskaitot un atzīmējot gaužām slepenos sarakstos, savāca vienkopus lai paziņotu: tā kā mēs esam liels drauds padomju valstij, kas tagad jau tā ir pakļauta agresijai, ir nobriedusi nepieciešamība mūs izolēt vēl drošāk. Tagad, kā sapratām, jau ar mūžīgā sasaluma palīdzību. Izvietoja ar daudzstāvu nārām aprīkotās ogļu trīmēs. Īpašā uzdevuma karavāna devās uz Jeņiseja Ziemeļiem. Līdz Podkamennaja Tunguskai peldējām ar Silviju kopā, tālāk ceļi šķīrās.
Rosīgs kuterītis ar baržu uz kuras bija Silvija, devās uz Baikitu.
…
Mums, Gunār, bezdarbs, paldies Dievam, nedraudēja. Pretēji, strādājām meža ciršanā līdz septītajiem sviedriem. Neviena vīrieša – sievietes un bērni. Bet vasarā mums lika kā Volgas strūdziniekiem vilkt pret straumi piekrautas baržas. Mazjaudīgajiem kuteriem pārvarēt Podkamennaja Tunguskas krāces spēka nepietika. Atceros, krasts bija gan stāvs, gan akmeņains – ja paklupsi, lauzīsi kaklu. Pusducis ar lencēm bruņotu sievu uz baržas. Kad jāvelk pār septiņu jūdžu krācēm, tad četrreiz vairāk. Bet kad upe aizsala, plecos uzgūlās zemledus zveja. Pilsētas meičas ir galīgas neprašas un vēl novājējušas, pusplikas – kas no mums par zvejniecēm. Pie kam mani iecēla par brigadieri. Tagad jāsmejas, bet tad gan ne, īpaši kad līdz plānam netikām. Līdz pavasarim piebeidza cinga – mutē gandrīz neviens zobs nepalika. No mitruma un aukstuma piemetās briesmīgs reimatisms – uztūka visas locītavas. Tiklīdz nokusa sniegs, mēs kā ziemeļbrieži klīdām pa mežu ēzdami visādus dzinumus. Glābiņš bija savvaļas sīpoli un ķiploki. Klēpis visādu zālīšu un maura sūreņu ar karoti miltu – lieliska pusdienu zupa, sapņu kalngals. Visas neizturēja. Pat tagad, pēc tik daudz gadiem, acu priekšā rēgojas šīs badā uztūkušās sejas – nedabiski gludas, cieti uzpūstas, ar bezgala padevīgām “govs” acīm… Kapu kalniņu Baikitā jau aizvien vairāk. Bet arī tā nebija mūsu pārbaudījumu robeža – sliktākais gaidīja priekšā…
Saka, ka nelaime nenāk viena, Jo vairāk kad viena vienīga nelaime ir visa dzīve. Mani ar Elvīru Blūmu, tādu pašu Rīgas izcelsmes nāves kandidāti, iecēla par izsūtamajām. Citiem vārdiem, nesējām, kam ik dienas bija visiem ziemas apmetnes iedzīvotājiem jāpiegādā maize no tuvākās faktorijas. Tas ir puds maizes uz katru, bet līdz faktorijai ir 20km. Toreiz mēs lai kaut nieku saīsinātu ceļu, gājām pa vēl nedrošu ledu. Bija tumšs, trāpījām kādā plaisā. Maisus ar maizi aizvilkām gandrīz četrrāpus. Bet kājas bijām nosaldējušas tā, ka notikums beidzās ar amputāciju. Es iztiku ar pāris pirkstiem, bet Elvīrai nogrieza pusi pēdas. Tomēr nav ļaunuma bez labuma: kā invalīde (vismaz pirmajā laikā pēc operācijas) es “uzkalpojos” par internātskolas kurinātāju un tad līdz pat rēķinvedei un – iedomājaties! – beidzot mums ar mammu iedeva lai niecīgu, tomēr atsevišķu istabu, kur varēja – augstākā laime – nomazgāties! Bet uzreiz, kur radusies, jauna nelaime. Baikitā kāds atbildīgs darbinieks ģimnasķorkā un hromādas zābakos bija uz mani metis aci. Bet es, augusi stingrā kristīgā garā, atbildes sajūsmu neizrādīju. Tad par mani tika ierosināta “bijušās brigadieres Silvijas Čakstiņas krimināllieta, kuras vainas dēļ ir noziedzīgi izjaukta 1943.gada zivju ieguves Valsts plāna izpilde.” Īsi sakot, divarpus gadu veca sabotāža. Piesprieda trīs gadus cietumā. Ak Dievs, cik tas bija aizvainojoši! Un sabotāžas protams nebija, pretēji, biju vilkusi kā ēzelis no visiem spēkiem, bet galvenais – tas bija 1945.gada maijs! Iedomājaties kāds cerību pilns laiks tad bija, un man jāiznīkst Baikitas izmeklēšanas cietumā? Sešas uz kopējām lapegles nārām, niecīga kamerā, durvīs actiņa, spilvena vietā sainītis… Šajā cietumā pavadītajā gadā es it kā beidzu pastāvēt. Pilnīga bezpalīdzība. Viss izņemot atmiņas ir murgains līdz apdullumam monotons sapnis. Tāds, ka paziņojumu, ka mūs etapā nosūta uz Noriļsku, mēs uztvērām gandrīz kā laimi. Uz labu vai sliktu, bet pārmaiņa!
Noriļska, 7.lagnodaļa.
Kas Noriļska bija Silvijai Čakstiņai, konvoja atvestai, bet aizbraukušai ar spožu augstākās kvalifikācijas ķirurģiskās medmāsas raksturojumu! Krusta ceļa turpinājums, asaru un moku zeme? Vai, pretēji, vieta, kur viņa gan apguva profesiju, kurai ar prieku atdeva 40 gadus, gan atguva, šķiet, uz visiem laikiem zaudēto cilvēka cieņu, gan, beidzot, ģimenes dzīvi ar Latvijas virsnieku, Noriļlaga ieslodzīto Voldemāru Čakstiņu, ar kuru nodzīvoja, pašas vārdiem, īsti saulainas desmitgades, kas vainagojās ar diviem dēliem un pieciem mazdēliem!
Skaidri uz šādu jautājumu, pats saproti, nevar, minūti padomājusi saka Silvija. Noriļska man ir gan krāvēja darbs pāri spēkiem meža darbos, gan ogļu šahta, kur ogles krāvu milzu kublos… Par to, par konclāģera ikdienu, piedod, Gunār, es nestāstīšu. Pirmkārt, tas ir ļoti smagi. – Un tad kaut ko atcerējusies Silvija pēkšņi kļuva jaunāka, pasmaidīja un iedziedājās “estrādiskā” rīkles balsī: “Nekaisi man rētās brūces!”. Un tad atkal nopietni: “Bet otrkārt, avīzē Zapoļarnaja pravda, ko mums bieži atsūta Noriļskas draugi, par to ir jau daudz uzrakstīts. ” …
Bet Noriļska taču ir lai gan grūta, tomēr nepārvērtējama dzīves skola, kurā katrs gluži kā zem rentgena ir izpaudies bez pī-pī, ar visiem tikumiem un netikumiem.
Piemēram, man apkārt ir bijuši apbrīnojami, var teikt neatkārtojami cilvēki. Kaut vai tie, kuri vēl tagad kalpo Noriļskas medicīnā – Ņina Skvorcova, Anna Kratova, Serafims Znamenskis, kuru atceros kā pavisam jauniņu ķirurgu, kurš tikko ķēries pie saviem ilggadīgajiem histoloģiskajiem pētījumiem. Un ko vēl teikt par tādiem tiešām pasaules klases ārstiem kā par 58.pantu notiesātie Kuzņecovs, Millers, Popovs, Omeļčuks, Rodionovs? Viņi taču no manis izveidoja tādu medicīnas darbinieci, kurai varēja uzticēt pat tādu augsti prestižu, lai arī ļoti riskantu lietu kā – bail teikt! – paša Noriļlaga priekšnieka Zvereva meitas mugurkaula sašķiebuma masāžu. Kā šodien atceros milzīgo aitu suni, grezno iekārtojumu vienā no tā sauktās socpilsētas trim kotedžām, kur tolaik bija apmetusies augstākā priekšniecība. Un vēl varu tevi, Gunār, izbrīnīt ar to, ka esmu plecu pie pleca strādājusi ar PSRS tautas deputātu, slaveno dzejnieku Dāvidu Kuguļtinovu, toreiz dzemdību nama sanitāra činā.
Piedod, Silvij, bet pastāsti lūdzu sīkāk par savu dzīvesbiedru. Zinu, ka viņš Noriļskā bija pazīstams cilvēks.
Stāstīšanas vietā Silvija izdabū no savas ietilpīgās ceļa somiņas trīs sīki aprakstītas un jau padzeltējušas burtnīcas lapiņas: Te viņš pats šo to uzrakstījis. Šķiet, gatavojies tikties ar studentiem. Kad būsi tās izmantojis, atdod lūdzu Noriļskas Memoriālam.
Un lūk, mūsu priekšā ir stāsts, kas atgriež tajā pašā 1941.gada 14.jūnija dienā, ar kuru būtībā šis vēstījums sākās.
Lūk par ko es domāju, kad tulkoju šīs nesteidzīgi uzmestās rindas: – ak Dievs, cik pārsteidzoša, līdz sāpēm traģiskā Latvijas virsnieku vēsture līdzinās varonīgās Krievijas armijas pēc revolūcijas pār vēstures bortu izmesto tūkstošu un desmitiem tūkstošu pārstāvju likteņiem! Tagad mums ir ļauts kaut dziesmas par viņiem dziedāt, kā : “Virsnieku kungi! Protams, ne pirmais ne pēdējais es…” (Господа офицеры! Я, конечно, не первый и последний не я…).
No Voldemāra Čakstiņa uzstāšanās tiekoties ar studentiem.
“1940.gada novembrī pildot Maskavas pavēli es no Latvijas armijas leitnanta pārvērtos par Sarkanarmijas leitnantu. 1941.gada pavasarī mēs iebraucām Litenē, kur bija izvietota kājnieku pulka vasaras nometne. Līdz pat 14.jūnijam turpinājās lauka mācības. Tajā dienā poļitruki (politvadītāji) izveda karavīrus taktiskajās mācībās. Bija jau viss gatavs mūsu atbruņošanai un arestēšanai.
14.jūnijs iekrita sestdienā. Un piektdien es vērsos pie štāba poļitruka ar lūgumu ļaut man brīvdienas pavadīt Cēsīs pie ģimenes. Bija trauksmes sajūta, jo zinājām, ka ikkatru brīdi var sākties karš. Bet jaunībā par slikto nedomā, man bija 30 gadi. Pie mums atnāca kāda karavīra sieva un pateica, ka ir ziņas par visu latviešu virsnieku arestu. Mēs tam nenoticējām. Ģimenes padomē nolēmām: “Tev tūlīt jābrauc atpakaļ uz nometni, sirdsapziņa taču tev tīra!”
… Sestdienā atgriezos Litenē. Ieeju barakā – tukšs. Apkārt staigā poļitruki, aiznes kaut kādus čemodānus. Drīz mani izsauc komisārs. Kabinetā ienāk divi, viens ar revolveri nostājas blakām, otrs izkrata manas kabatas, paķerot vecāku uzdāvināto sudraba portsigāru. Vakarā mani un vēl trīs virsniekus pastiprinātā apsardzībā aizved uz Rīgu, kur ešelons ar arestētajiem karavīriem nostāv līdz 22.jūnijam. Garām skaļi sarunājoties iet dzelzceļnieki, un mēs uzzinām, ka sācies karš.
12.jūlija ešelons piestāj Krasnojarskā, kur mūs izvieto tā sauktajos sadales lāģeros. Suņu apsargāti krāvām baržas, kas vēlāk devās lejup (uz ziemeļiem) pa Jeņiseju. Noriļskā mūs ievietoja sevišķa uzdevuma konclāģerī. Tur bija arī moldāvi, tatāri, azerbaidžāņi, ukraiņi, krievi. Apsargi mūs “godāja” tikai par fašistiem, spiegiem, nodevējiem. Pa nakti katram no mums bija jāizcērt 4 kubikmetri mūžīgā sasaluma. Reizi dienā saņēmām pa 300 gramiem maizi, no rīta un vakarā “balandas” strebekli. 12 stundas novārdzinoša darba, divas stundas uz darba vietu un atpakaļ. Pa ceļam nācās šķērsot ledaino upīti Medvežanku (leitnants Teodors Brāķeris stāstīja par raktuvi ‘Medvežij Ručei’ – I.L.). Apģērbs izžūt nevarēja.
Spriedumu rakstīja tā sauktā troika. Vairumam apsūdzība bija vienāda: valsts nodevība. Lai gan pierādījumu nav vispār. Man piesprieda 8 gadus ieslodzījumā.
Pēc gada saslimu ar dizentēriju. Cerība izdzīvot bija maza: sākās mugurkaula smadzeņu iekaisums un kā rezultāts abu kāju paralīze. Vairāk kā gadu nogulēju slimnīcā. Pamazām sākās atveseļošanās – sākumā staigāju ar kruķiem. Tieši tas mani izglāba, jo lāģerī no manis atteicās, kropļu tur pietika arī bez manis. Pateicoties lāģeru ārstes Veras Ivana m. Grjaznovas attieksmei mani atstāja strādāt klīniskajā laboratorijā kā vājinieku un nāves kandidātu, nosūtīja uz feldšeru kursiem. Tur, piemēram, anatomiju pasniedza bijušais PSRS vēstniecības Londonā ārsts Pjotrs Pjotra d. Ņikišins. Un es sāku strādāt, pamazām jau apguvis krievu valodu – būdams kopā ar visai augsti izglītotiem inteliģentiem cilvēkiem. Tā bija vesela Kremļa ārstu grupa, arī aptiekārs, kuram bija uzrādīta ērmota apsūdzība neatceros kura (valdnieka) noindēšanas mēģinājumā. Turpat lāģera dziedinātavā es būdams jau no konvoja atbrīvots rentgena tehniķis, iepazinos ar medicīnas māsu Silviju, kas bija mana paziņas pulkveža Veimaņa meita. Vēlāk viņa kļuva par manu dzīves draugu.
Atceros, pēc kara nāca aizvien jauni ešeloni ar katordzniekiem. Viņu vidū bija daudz ar ordeņiem apbalvotu Sarkanarmijas virsnieku. Ar viņiem apgājās vēl sliktāk. Pat sarunāties ar viņiem bija aizliegts…
Izlaida 1949.gadā, paliku strādāt Noriļskā. Pēc “Vispasaules proletariāta vadoņa” nosprāgšanas dzīvot kļuva daudz jautrāk: ja līdz tam uz latviešiem skatījās šķībi, tad tagad neuzticības ledus izkusa pavisam. Man, piemēram, pat piedāvāja turpināt mācības Maskavas P.N.Ļebeģeva fizikas institūtā, bet ar noteikumu to beigt 1956.gadā. Tā es kļuvu par savā ziņā unikāla cietvielu fiziķa pētnieka diploma īpašnieku. Mūsu, tāda profila inženieru, bija 27 pa visu Savienību. Piedalījos kombināta pirmās ražošanas-pētniecības laboratorijas izveidošanā pie Noriļskas mehāniskās rūpnīcas, kur pārbaudīja metinājumu šuvju kvalitāti. Pēdējos piecus Noriļskas gadus laboratoriju vadīju. Kā man rakstījuši, tā pastāv līdz šai dienai. Aizbraucot no Noriļskas 1958.gadā, to nodevu vēl jaunajam inženierim Jurijam – uzvārdu diemžēl vairs neatceros… Bet Rīgā man uzticēja līdzīgas laboratorijas vadību, kas pārbaudīja visus tā laika gāzes vadus Latvijā.” Voldemārs Čakstiņš mira pirms diviem gadiem (1989.), nedaudz nesasniedzis 80. Lai nu tas skan kā zaimi, bet viņam tomēr paveicās – no 560 latviešu virsniekiem, kas nokļuva Noriļskā, 480 tur palika uz visiem laikiem. Tad nu lai Šmiķihas pakājē uzbūvētais memoriāls ir mūžīga piemiņa visiem – gan mirušajiem, gan dzīvajiem, Visiem, kuri šo krusta ceļu gājuši.
…
Gunārs Kroders.
Заполярная правда 20-21.08.1991
Mazās piezīmes + 