(Pirms 100 gadiem – kādas iespējas, kādas pašu grūtības un kādi ārēji šķēršļi bija Latvijas dibināšanai. Šo lasot, mani pavada doma, vai tāda kā tagad latviešu tauta un tās vadoņi ir spējīgi paveikt tagadējos izaicinājumus? Īstenība liek bažīties. Un neprasiet salīdzināt 1917.gada Rīgas galvu A.Krastkalnu ar 2017. gada sākuma Rīgas Domes priekšsēdētāju. I.L.)
Cienītiem lasītājiem.
… Paies vēl labs laiks pirms latviešu sociāldemokrātiju varēs aicināt pie politiskas darbības. Latviešu tauta savā lielākā vairumā nav sociāldemokrātiska, un viņu var dabūt savā pusē katra valdība, kura redzamā veidā pierādīs, ka viņa tautai labvēlīga, ka viņa grib saudzēt viņas vissvētākās mantas, viņas valodu, skolu un tiesu laukā un veicināt viņas kulturelo un saimniecisko attīstību. Pavisam nav jābaidās, ka augstāka kultūra nenāktu pie savām tiesībām. Divas tautu grupas, kas kopā dzīvo un kultūras ziņā radnieciskas, padotas līdzekļu lēmēja likumam – vienā punktā tās tomēr sastopas.
———————
Rīgas Valdība.
Rīgā, 19.decembrī 1917.
Advokātam Krastkalna kungam Rīgā.
Uz Jūsu un 17 citu kungu parakstīto vakarējo iesniegumu Austrumu virspavēlnieka kungam, viņa ķēnišķai augstībai ģenerālfeldmaršalam Bavārijas princim Leopoldam, kuru iesniegumu Jūs līdz ar pavadrakstu, kas parakstīts no Jums, M.Skujenieka, Dr.M.Valtera un K.Ulmaņa kungiem, nodevāt valdībai, šī pēdējā atbild austrumu virspavēlnieka kunga uzdevumā sekošu:
No Jums priekšā liktā sapulces noturēšana sestdien, 22.decembrī, pulksten 4 pēc pusdienas, tiek atļauta Latviešu Biedrības nama zālē, Pauluči ielā. Tomēr pēc priekšā liktā izskaidrojuma un vēlāk ienākušu izskaidrojumu projektu pārbaudīšanas piezīmējams, ka vienīgi Austrumu virspavēlnieka kungs var ņemt pretī izskaidrojumu pēc pielikumā aprādītā satura.
Bez tam sapulces atļauja saistīta ar sekošiem noteikumiem:
1) Katra sapulces dalībnieka vārds, stāvoklis un dzīves vieta (tiklab pastāvīgā, kā arī pagaidu) jāpaziņo valdībai līdz piektdienai, 21.decembrim, pulksten 9 no rīta, uzdodot arī to personu, kura attiecīgo sapulces dalībnieku likusi priekšā. Sapulces dalībnieku skaitu nosaka valdība.
2) Par sapulces vadoni aicinātajam priekšsēdētājam stingri jāraugās uz tam, ka debatēs nelabvēlīgi neapspriež, vai neaizķer Vācijas valsti, vācu kara vadību un vācu iestādes.
3) Sapulces nedrīkst ilgāki turpināties, kā divas dienas no vietas.
4) Sapulces sasaukšana, vadīšana un slēgšana tiek uzdota advokātam Krastiņa kungam.
Sapulcei jāizvēl no sava vidus 20 cilvēki kā locekļi sastādāmā zemes padomē priekš Rīgas valdības iecirkņa. Ievēlēšanas apstiprina Austrumu virspavēlnieka kungs.
Jūs lūdz, darīt šo lēmumu zināmu tiem trim citiem, kas parakstījuši 18.decembrī iesniegto rakstu.
Valdības priekšstāvis:
Ģenerālštāba priekšnieks Buhfinks,
pulkvedis-leitnants.
———————-
A.Krastkalna runa 22.decembrī 1917.g Rīgas Latviešu Biedrībā latviešu organizēšanās lietā uz valstisku pašnoteikšanos.
“Augsti cienījamie tautieši! Katrs no mums sajutis šīs stundas vēsturisko nozīmi, kur mums jāsaka svarīgs un ļoti apsvērts vārds, kam var būt izšķiroša nozīme priekš visas mūsu tēvijas, Latvijas. Apziņa, ka no mūsu pareiza vai nepareiza lēmuma atkarāsies, vai šo dienu ierakstīs mūsu tēvijas vēstures baltajā vai melnajā lapas pusē, vairāk apspiež nekā pacilā mūsu sirdis. Bet viena apziņa mūs atkal apmierina un dod mums stiprumu, tā ir apziņa, ka mēs visi un no visas sirds vēlamies tikai savas tēvijas labklājību. No šīs apziņas lai lai liekamies vadīties savos lēmumos. Runājot par mūsu tēvijas labklājību, mums gribot negribot jāskatās atpakaļ pagātnē un jāiznes no tās dažas atbildes priekš tagadnes un nākotnes jautājumiem. Mūsu tēvijas politiskā pagātne bijusi drūma, skatoties no latviešu stāvokļa un tikai reti tanī atspīdējis kāds saules stars. Pēc tam, kad mūsu valoda bija izraidīta no skolām un visām oficiālām iestādēm un pēc tam, kad mēs gadusimteņiem bijām tikai otrās šķiras pilsoņi, mums likās, ka ar Krievijas revolūciju arī mums atsp[īdēs brīvības saule, zem kuras stariem uzplauks Latvijas labklājība. Bet brīvības saule drīz aptumšojās un brīvības dievietes vietā tika nostādīts kāds nebrīvības elks, kuram nesām neskaitāmus upurus. Dejojot ap šo elku, mūsu tēvijas sargi aizmirsa sargāt savu tēvzemi. Lielgabalu lodēm krītot, šis elks steidzīgi aizvirzījās uz Krieviju atpakaļ, kur ap viņu līdz šaī baltai dienai turpinās elka deja. Tur elkam jānes liekākie upuri pēc noteiktas programas: zeme un meži, muižas un nami, pļavas un druvas, dzīvs un nedzīvs inventārs. Ja jautājam, vai mēs gribam, ka šis elks pie mums atgrieztos, , tad laikam gan atskanēs viena vienīga atbilde un šī atbilde būs – dusmīgs “ne”. Patlaban gan pie mums apklusušas tā sauktās brīvības orģijas un to vietā iestājies drūms klusums. Bet šinī klusumā mēs izdzirdam kādu saucienu arvien stiprāk un skaņāk un šis sauciens ir: “tautas pašnoteikšanās tiesība.” Šo saucienu pabalsta visas valstis un arī Vācija, zem kuras mēs atrodamies. Visas apkārt mums dzīvojošās tautas ir atsaukušās uz šo saucienu, tikai latviešu balss vēl nav atskanējusi.
Mēs redzam un dzirdam, ka gandrīz katru nedēļu še pat Rīgā taisa nepārprotamus lēmumus, bet ne no latviešu puses. Mēs zinām, ka arī rītu taisīs kādus lēmumus, bet ne no latviešiem. Vai mums būs klusu ciest? Vai varbūt mēs gribam, ka pašnoteikšanās lēmumi no nelatviešu puses tiktu uzskatīti arī par latviešu nolēmumiem? Klusu ciešana arī zināma piekrišanas zīme. Es domāju, ka klusu ciešana mums jāpārtrauc skaļiem nepārprotamiem vārdiem. Šais vārdos mums jāietērpj tas, kas ir bijis visas latviešu tautas cerība, kura nu var piepildīties. Mums latviešiem jāsaka, ka mēs gribam nostāties uz patstāvīgām kājām patstāvīgā valstī, kurā ietilpst visa latviešu zeme viņas etnogrāfiskās robežās. Mums jāizteic, ka turpmāk mēs gribam būt savas pašas labklājības kalēji un noteicēji. Jā, mēs gribam vēl uzsvērt, ka mēs nepieglaužamies ne pie vienas, ne pie otras zemes, bet ka mēs pieglaužamies tikai pie mūsu mīļās tēvijas un Latvijas. To mēs varam teikt bez bailēm un ar pilnu drosmi, bet pieklājīgā un cienīgā valodā pašai Vācijai, zem kuras varas mēs tagad atrodamies. Mēs drīkstam pat viņu lūgt līdzīgi mūsu brāļiem lietaviešiem pabalstīt arī mūsu pirmo patstāvīgo politisko soli. Mūsu pašnoteikšanās lēmums nebūs sauciens tuksnesī, bet atradīs atskaņu arī pie citām valstīm, ar kurām mēs tagad nevaram sakarā stāties. Ja mēs to godam būsim izteikuši, tad mēs varēsim mierīgi no šīs vietas šķirties, zinādami ka esam izpildījuši savu pienākumu tautai un tēvijai pretim, bet visiem tiem, kas mums stājas naidīgi ceļā un mēģināja pat mums godu laupīt, būs kaunīgi acis jānolaiž dzirdot mūsu atklātos, nepārprotamos vārdus par brīvo tēviju.”
————————
Austrumu apgabala Virspavēlniekam, viņa karaliskai augstībai Ģenerālfeldmaršalam Bavārijas princim Leopoldam.
Jūsu karaliskā augstība! Apakšā parakstījušies padevīgi pasniedzam Jūsu karaliskai augstībai sekošo labvēlīgai pārbaudīšanai:
Kopš gadu simteņiem zem mainošos valdību kundzības latviešu tauta pratusi uzturēt savu tautību, attīstīt un veicināt savu kultūru, neraugoties uz neskaitāmām grūtībām. Pēc tam, kad Krievijas valsts valdīšana izsludināja neaprobežotu pašnoteikšanās tiesību Krievijas tautām, latviešu tauta domā atnākušu laiku, izlietot savu tiesību un likt pamatus nākamai valsts kārtības izbūvei, nodrošinot zemes tautu minoritātēm viņu kulturelu un nacionelu īpatnību uz līdztiesības principiem. Lai šos uzdevumus varētu apmierinoši izpildīt, latviešu tauta cenšas pēc patstāvīgas Baltijas valsts nodibināšanas, kura būtu atsvabināta no līdzšinējām valsts saitēm un nedalīta aptvertu latviešu zemes viņas etnogrāfiskās robežās. Līdzīgi latviešiem radniecīgai leišu tautai, mēs lūdzam vācu valsts atbalstu un ceram uz vācu pārvaldes atbalstu. Mēs lūdzam Jūsu karalisko atbalstu, atļaut no visām tautas aprindām sastādīt zemes aizstāvību un viņai dot tiesību, jau pa kara laiku līdzstrādāt pie jaunās valsts iekārtas izbūves.”
———————-
Baltijas jautājums, aplūkots no latviešu puses (iespiests avīzē “Hamburgischer Korrespondent” 14.februārī 1918.g.)
Pagājis tikai nedaudz mēnešu, kopš vācu kara pulki iegājuši Vidzemē un ieņēmuši veco Rīgu. Šis notikums, kā arī pa to starpu norisinājušies kara notikumi un politiskie apstākļi noderējuši par iemeslu dažādām vietējo iedzīvotāju aprindām aplūkot tuvāki Vidzemes un Kurzemes izveidošanu nākotnē un gatavot šaī ziņā kādus lēmumus. Šā jautājuma apsvēršana un iztirzāšana notiek trijos virzienos, pie kam visas latviešu partijas, izņemot tikai varbūt sociāldemokrātijas maksimālistus – lielniekus, iziet no viena kopēja redzes punkta – proti, no tā, ka Kurzemei un Vidzemei jātop par autonomu valsti. Kamēr attiecībā uz ideju par autonomas valsts dibināšanu dažādās partijas ir vienis prātis, tomēr jautājumā par šīs dibināmās valsts tuvāku pievienošanu kādai lielvalstij ir katrai savas īpašas domas, kuras, kā jau teikts, šķiras trijos virzienos. Viens no tiem tiecas uz Krievijas pusi, un to galvenā kārtā aizstāv sociāldemokrātu partija. Otrais virziens cenšas pēc starptautiska protektorāta, kamēr trešā virziena mērķis ir – pievienošanās šādā vai tādā veidā Vācijai.
Minēto virzienu piekritēji dibina savus ieskatus uz cēloņiem, kuri pa daļai attiecināmi uz vēsturiskiem novērojumiem, pa daļai a priori uzstādīti. Latviešu tautas gadu simteņu ilgie piedzīvojumi zem Baltijas vācu augšējo slāņu virskundzības saceļ viņā bažas, ka latvieši atkal varētu nokļūt zem Baltijas muižniecības pātagas, ja Latviju šādā vai tādā veidā pievienotu Vācijai, un šīs bažas un bailes kļūst saprotamas, dzirdot par tiem dažādiem soļiem, kādi no Baltijas vācu puses ieteikti okupācijas varai Kurzemē lietošanai pret latviešiem. Bet arī Vidzemē, kur vācu kara valde līdz šim pūlējusies nostāties pareizā stāvoklī tautai pretim, neuzticība pret vācu politiku tomēr neizgaist. Tauta vēl vienumēr sajūt sevī tās rūgtās politiskās barības piegaršu, ar kuru viņa gadu simteņiem ēdināta. Tauta jauno ēdienu karti tādēļ pārbauda ar acīm redzamu neuzticību un ar tādu pat neuzticību noskatās arī savos nākošos kaimiņos, pirms sēsties ar tiem kā politiski draugi pie viena galda. Baltijas vācietība kļuvusi šaīs zemēs par šķērsli priekš Vācijas un vācietības. Vēl tagad dažs vietējo vāciešu uzticības vīrs iestājas runās un rakstos priekš tādiem līdzekļiem, kuru gala mērķis ir – latviešu tautas pārvācošana, viņas padzīšana no dzimtenes zemes caur vācu kolonizāciju un politisku un saimniecisku nospiešanu. Bailes no vācu briesmām spiež tādēļ latviešu tautu skatīties Vācijai pāri un vai nu mest skatus pēc Krievijas, vai arī meklēt starptautisku protektorātu. Pilsoņu un pārtikušo šķiru acīs Krievija pēdējā laikā daudz zaudējusi no savas agrākās pievilcības. Krievijas jukas, kā arī krievu lāča pazīstamās tieksmes, svešās tautas slēgt savos ne visai patīkamos apkampienos, modina zināmas bažas. Tomēr vispāri pastāv cerība, ka krievu lācis savu revolūcijas deju drīzi būs izdejojis un sāks uzvesties pieklājīgāki, un līdz ar to rodas rūpes, ka Vācija Baltijā atjaunos to pašu eksperimentu, kurš tai pie poļiem un dāņiem gan neizdevās, bet kuram Vācijā tomēr ir vēl daudz piekritēju. Kad latviešu sabiedrībā sāk runāt par kādu Vācijai labvēlīgu politiku, tad sastop tikai neticīgus skatus un viegli var nonākt nodevēja un Vācijas drauga neslavā. Arī tagad vēl, kad Vācija atzīst mazo tautu pašnoteikšanās tiesības un kad viņas draudzīgā programma pretim agrākās Krievijas malienām klaji pasludināta, latviešu aprindās negrib rasties ticība, ka Vācijas nodomi būtu patiesi un godīgi. Vārdi vien nespēj šādu ticību modināt, pirms vārdiem nav sekojuši darbi.
Sākumā jau minēju, ka visas latviešu partijas pārņemtas no vēlēšanās latviešu apdzīvotās zemes ietvert vienā autonomā valstī. Bet bez šās vēlēšanās viņām nav nekas, lai šo valsti varētu uzbūvēt. Viņām tāpēc jālūkojas pēc būves uzņēmēja, kas, pagaidām izlikdams savus līdzekļus, varētu ēku celt galīgi gatavu. Jūtu politiķi, un radikālās grupas gribētu šo darbu uzdot krieviem, bet latviešu reālpolitiķi saka, krievam kā valsts būvmeistaram esot maz talanta, un tādēļ esot jābīstas, ka Baltijas valsts būve, ja to vadīs krievu meistars, var iznākt šķība un greiza un sabruks līdzīgi Krievijas valsts ēkai. Bez tam Krievijai gadu desmitiem būs darba, novāķot un notīrot pašai sava sabrukuma gružus un netīrumus, tā ka viņai nerasies ne laika, ne kapitāla strādāt līdzi pie kādas svešas būves.
Tā tad vajadzīgais būvmeistars būtu jāmeklē ārpus Krievijas, kurš būtu spējīgs uzcelt Baltijas valsts būvi un savu izdevumu nodrošināšanai saņemt pirmo hipotēku. Bet šim būvmeistaram būtu drīz, pat ļoti drīz jāceļ priekšā un jārāda savs būves plāns un apzīmējami tie granīta bluķi, kurus viņš domā likt ēkas pamatā. Lai šis būvmeistars būtu arī kas būdams, vienu lietu viņam katrā ziņā vajadzēs ievērot – proti, ka par būves akmeņiem izlietojami tikai tautas nacionāli domājošie elementi. Valsts būve, kuras pamata pīlāri neatbalstās uz tautu, agrāk vai vēlāk dabūs plīsumus. Krievijas valdība nodarīja kļūdu, sveštautu nacionāli domājošos elementus apkarodama, tādēļ ka tā bijās par šo elementu separātismu. Viss, kas spēj tautas pašapziņu modināt un uzturēt dzīvu, bij krievu valdībai kā dadzis acī. Ne reti viņa atrada spēcīgu atbalstu Baltijas vācu augšējā slānī, kad viņa vēlējās apspiest latviešu tautas tautiskās jūtas. Bet savukārt krievu valdība prata izlietot arī latviešus cīņā pret vāciešiem, ja pēdējie šādā vai tādā kārtā tika tai nepatīkami. Latviešu sociāldemokrāts valdības acīs nebij vairāk nekas, kā katorgas kandidāts, bet kad viņš uzstājās pret latviešu tautībniekiem, pret latviešu kapitālistiem un “pelēkiem baroniem”, tad krievu valdība piemiedza abas acis un kā klusa skatītāja priecājās šādā lomā līdz pat savai bēdīgai bojā iešanai.
Tai valstij, kura Baltijas provincēs gribēs strādāt valsts uzcelšanas darbu, nāksies no šās zemes pagātnes taisīt pareizus slēdzienus nākotnei un tai vajadzēs ievērot, ka vispirmā kārtā latviešu tautas nacionālie elementi ir visnoderīgākie būvakmeņi šai no jauna ceļamai valsts ēkai, un ka katrs materiāls atmetams, ar kuru valsts ēkā varētu iekļūt puvuma piepes. Diemžēl latviešu sociāldemokrātiskais kreisais spārns man šimbrīžam jāpielīdzina tādām kaitīgām piepēm, pat arī tad, ja man caur tam būtu jānonāk ļauna reakcionāra neslavā. Bet katram, kas sekojis latviešu sociāldemokrātijas attīstības gaitai, būs jāatzīstas, ka tā vēl atrodas utopijas zemē un, krievu revolūcijas pastiprināta, tagad vēl vairāk nekā agrāk iet pa revolūcijas ceļiem un uz evolūciju nedomā. Aizrādīdams uz latviešu iedzīvotāju nacionālām grupām kā uz to elementu, kuram nākošā Baltijas valstī piekritīs tik svarīga loma, es tomēr nebūt nedomāju Baltijas vācu nozīmi noliegt un viņai Baltijas valsts dzīvē piešķirt tikai kādu zemāku lomu. Valstiski domājošām latviešu aprindām un Baltijas vāciem jāturas vieniem ar otriem kopā un jāatmet savstarpējie aizspriedumi un pretešķības. Baltijas vācu līdzšinējām bažām, ka latviešu tautības majoritāte viņus piespiedīs pie sienas, nav tagad nekāda pamata.
Tautas grupai, kura var tieši atbalstīties uz 70 miljonu lielu brāļu tautu, nav par savu tautību ko bīties. Bet ja valstsvīri, stādamies pie Baltijas valsts dibināšanas, gribētu rēķināties tikai vai galvenā kārtā tikai ar vācu tautības grupu, tad viņi savā rēķinā taisītu lielu kļūdu un jauno ēku celtu uz smiltīm. Es domāju, ka nevienas lielvalsts vadošie politiķi nevarēs šādu kļūdu taisīt. Taisni otrādi, katrai valstij, kura gribēs savu iespaidu izplatīt uz Baltijas provincēm, nāksies rēķināties ar šās zemes visiem faktoriem. Bet ja nu Vācija būtu šī valsts, tad viņai jo sevišķi vajadzētu sargāties, visas zemes intereses upurēt kādai mazai iedzīvotāju augšējai kārtai par labu. Tad latviešu tautai pēc manām domām nebūtu jābīstas, ka viņai nākošā Baltijas valstī nāksies spēlēt tikai kādu apakšlomu, vai pat zaudēt savu kulturelo un nacionālo īpatnību.
Krustu kara laiki ir garām. Ja Baltijas provincēm jātop par autonomu vienību zem vienas jeb otras lielvalsts apsardzības, tad šij lielvalstij jāievēro, ka tautai ar valsts uzbūves formulu vien nepietiek, bet ka viņai dodama arī iespēja sekmīgi attīstīties saimnieciskā un kulturelā ziņā.
Latviešu tautai tādēļ nevajadzētu aplam baidīties no visvācu laikrakstu sauciena, ka Vidzemē un Kurzemē dodama zeme 1,5 miljona vācu kolonistu nometināšanai. Latvieši pazīstami kā zemkopju tauta, kuras locekļi alkst pēc zemes. Bet ne mazāk pazīstama arī patiesība, ka katras valsts valdībai iedzīvotāju vairums stāvēs viņas pusē, ja viņas politika centīsies apmierināt zemes prasītāju vajadzības. Katra valsts būtu tādēļ uzskatāma par nestāvošu savā augstumā, ja no viņas varētu sagaidīt, ka viņa grib nodibināt savus sakarus ar nākošām Baltijas valstīm, sūtīdama uz turieni 1,5 miljonu lielu kolonizācijas armiju. Tāda vēlēšanās un tādi nodomi labāk nemaz nebūtu cilājami – jau aiz tā iemesla, ka pēc kara nedz Vācijai, nedz citai kādai Eiropas cietzemes valstij iedzīvotāju pārpilnības vairs nebūs. Pret brīvu konkurenci, pret brīvu sacensību dažādos saimniecības laukos Baltijas valstis negribēs un nevarēs noslēgties, un saimnieciskā sacensībā viņām arī nebūs par ko bīties, kamēr vien tautai nezudīs viņas labākie aizsardzības ieroči – viņas enerģija un čaklums.
Pirms atļaušos taisīt dažus priekšlikumus, kādi soļi būtu sperami, lai visus Baltijas iedzīvotājus pamudinātu skatīties uz Vāciju kā uz savas nacionālās īpatnības un kultūras apsargātāju, man kādu brīdi jāpakavējas vēl pie tiem cēloņiem, kuri latviešiem un igauņiem likuši un liek novērsties no Vācijas.
Kad vācu kara pārvaldes orgāni sekoja Kurzemē saviem ar uzvarām bagātiem kara pulkiem, šī zeme bija viņiem ar septiņiem zieģeļiem aizzieģelēta grāmata. Bet tautas kulturelā īpatnība, viņas psīhe, pretstati starp latviešiem un Baltijas vāciešiem bija nodaļa, uz kuru uzvarētāji lūkojās caur feodālā Baltijas vācieša brillēm, un lasīja to ar pēdējā komentāru. Gluži dabiski, ka kara pārvaldes priekšstāvji vairāk paļāvās uz saviem pašu ciltsbrāļiem, nekā uz nelojālā slavā stāvošiem latviešiem, un nav nebūt jābrīnās, kad kara pārvalde ar dzirdīgu ausi klausījās Baltijas muižniecības žēlošanos, vēlēšanās un padomus, nekā latviešu lūgumus un vēlējumos un vietās pieņēma vienīgi vācu ciltsbrāļus. Bet ar to latviešu starpā tika modinātas bažas, ka no dažiem vāciem izteiktie draudi jūgt latviešus vācu arklam priekšā pārnestā nozīmē varētu piepildīties; šās bažas pieņēma allaž lielākus apmērus, redzot, ka šur un tur dažs Baltijas valdības ierēdnis izrādīja savu augstprātību pret latviešiem un gadījumā atvieglināja arī savu dūšu pie tiem.
Kad pirms Vidzemes un Igaunijas ieņemšanas Vidzemē parādījās Kurzemes darbinieku brošūras, tad latviešu tauta sev par lielām bēdām dabūja zināt, ka daļa Baltijas vācu līdzpilsoņu principā piekrīt krievu valdības piekoptai pārtautošanas politikai, ja Vācija tādu lietotu pie latviešiem. Okupācijas pārvaldes soļus tauta uzskatīja par pierādījumu, ka Baltijas vācu aprindu politiskā sēkla atradusi auglīgu zemi un tautai noderēja par cēloni Kurzemes, kā arī Vidzemes un Igaunijas zemes padomes lēmumus uzņemt ar lielu neuzticību. Sevišķi divi mana raksta pirmā daļā pieminētie soļi bija kā radīti priekš tam, lai noārdītu tiltu starp Vāciju un latviešu tautu – proti, kolonizācijas noteikumi un latviešu zemnieku izraidīšana no kādas auglīgas joslas Kurzemē – šaušanas klajuma ierīkošanas nolūkos. Kā zināms, tautsaimniecības pagrimšana ir vislabākā zeme politiskiem sarūgtinājumiem, un vācu kara pārvaldi nevar attaisnot no apvainojuma, ka viņa šādu zemi pate pa daļai sagatavojusi. Militārvaldei vispārējā naudas vērtības krišana bija pietiekoši pazīstama, lai ar šo apstākli rēķinātos. Bet tomēr viņa līdz pat šim laikam par rekvizētiem lopiem, labību u.t.t. maksājusi miera laika cenās, kuras nestāv vairs nekādā samērā ar tirgus cenām un ar to, cik produkti zemkopjiem pašiem izmaksā. Ja mājas vai muižas īpašniekam sava lopu sastāva papildināšanai jāsamaksā 1 500 marku par vienu piena lopu pēc tam, kad viņam gandrīz viss lopu sastāvs atsavināts spaidu ceļā pret 200-300 marku par gabalu, tad varam būt droši, ka pēdīgā rekvizētā govs sava īpašnieka vācu simpātiju aiznesusi uz ragiem projām. Ja lauksaimnieks sēklu pērk par 150 marku centnerī, bet pēc tam viņam raža jāatdod kara valdei par 12-27 markām centnerī, ar kādu cenu tikko var segt darba izdevumus; ja mājās pārnākušam bēglim no savas vienīgās govs jānodod ne tikai noteiktais daudzums sviesta, bet arī 1,5 centnera gaļas, bet atsacīšanās gadījumā viņam šo pašu vienīgo govi aizved no kūts projām; ja rekvizīcijas zīmē par kuģiem, mašīnām u.c. redzam summu, kura ne tuvu nelīdzinās priekšmetu vērtībai; ja zemturim par savu māju, kurā saimnieko kara valde, jāmaksā saimniecības iztrūkums, lai atkal varētu kļūt šaī mājā par īpašnieku – tad nevar pieņemt, ka iedzīvotāji Baltijas zemju nokārtošanu un izveidošanu labprāt nodos Vācijai. Kurzemē slēgtas it visas biedrības un savienības, bet tur domā pretešķības starp vāciem un latvjiem izbeigt ar jaunu biedrību dibināšanu, kurās latvjiem un vāciem pilnīgā saskaņā jāstājas pie saimniecisko jautājumu atrisināšanas, nebūt neievērojot, ka interešu kopība starp latvjiem un vāciem nav vis rodama caur biedrībām, bet ka šī kopība pirms abējās pusēs atzīstama, un tikai no šīs atziņas izejot, var stāties pie kopēju biedrību un savienību dibināšanas. Baltijas vācietis ņems dalību šinīs mākslīgi radītās biedrībās tikai tik ilgam, kamēr viņam tanīs piederēs valdība, bet latvietis tādu stāvokli ilgam necietīs un centīsies vācu virsvaldību nokratīt. Latviešu tauta jau tiktāl attīstījusies, ka pašnoteikšanos savās saimnieciskās lietās neļaus sev ņemt. Baltijas muižniecība līdz šim bailīgi izvairījusies no kopējas dalīšanās tiesībās ar latviešiem pat tādās biedrībās, kur tāda dalīšanās likās pate par sevi saprotama, kā piemēram muižnieciskajās kredītsavienībās Vidzemē un Kurzemē, kurās latviešu mazgruntniekiem ir tikai – pienākumi. Kurzemes muižnieku kredītsabiedrībā mazgruntniekam teorētiski gan ir aktīvā un pasīvā vēlēšanas tiesība, ja viņa mājas ieķīlātas par vairāk nekā 10 000 rbļ. lielu summu; bet praksē šādam gadījumam reti kad ļauj notikt. Pirms kara Vidzemē un Kurzemē pastāvēja kapitāliski stipras un dzīves spējīgas krāj- un aizdevu sabiedrības, kuru biedri dabiskā kārtā sastāvēja no latviešiem, kas ar nepacietību gaida uz šo iestāžu atkalatvēršanu. Bet dzirdams, ka kara pārvalde izturoties atraidoši pret šo iestāžu atjaunošanu un ieteicot viņu likvidēšanu. Bet latviešu kasu, sabiedrību un lauksaimniecības biedrību likvidēšana nozīmētu miljoniem lielu zaudējumu un nevis zemes saimniecisko uzbūvi, bet gan viņas panīkšanu.
Ja šādos apstākļos tagad vēl runā par Baltijas zemju iedzīvotāju karstu vēlēšanos pievienoties pie Vācijas, tad tā ir pašapmānīšanās.
Viņa ķēnišķai augstībai, ģenerālfeldmaršalam Bavārijas princim Leopoldam
advokāta Andreja Krastkalna vispadevīgs
lūgums.
Ar Jūsu ķēnišķās augstības atvēli lai man būtu atļauts še celt priekšā latviešu tautas tagadējos galvenos vēlējumos:
1) No Baltijas provincēm un no trim latviešu apdzīvotiem Vitebskas guberņas apriņķiem dibināma patstāvīga valstiska vienība.
2) Dibināma zemes padome ar latviešiem pienācīgu priekšstāvību.
3) Kādai latviešu deputācijai dodama atļauja, Jūsu ķēnišķai augstībai un vācu valdībai Berlīnē celt priekšā latviešu tautas vēlēšanos attiecībā uz zemes priekšstāvības turpmāko izveidošanu.
Cieši paļaudamies uz šī lūguma labvēlīgu ievērošanu, zīmējos kā Jūsu ķēnišķās augstības padevīgs
Andrejs Krastkalns.
————————
Austrumu virspavēlnieks.
Galvenā miteklī, 10.apr. 1918.
Andrejam Krastkalna kungam, agrākajam Rīgas birģermeistaram un Vidzemes komisāram
Rīgā
Viņa Ķēnišķā augstība, austrumu virspavēlnieks, Jūsu rakstu no 16.marta 1918., kurā Jūs izteikuši latviešu tautascilts sevišķās vēlēšanās, skatījis cauri un pienācīgā veidā cēlis šīs vēlēšanās apspriešanai priekšā. Dibinoties uz tur dotiem aizrādījumiem, virspavēlnieka kungs pagodinās atbildēt Jums sekošu:
Latviešu tautascilts sirdsvēlēšanās, lai viņa netiktu politiski saplosīta, tiek pilnīgi atzīta un cienīta. Tomēr šo vēlēšanos izpildīt, ciktāl tā attiecas uz trim Vācijas provincēm, neatkarājas no vācu valsts, bet vienīgi no tā lēmuma, kādu Vidzemes un Igaunijas iedzīvotāji attiecībā uz savas zemes nākotni taisīs pēc savas brīvas gribas.
Kas zīmējas uz latviešu apdzīvotiem trim Vitebskas guberņas apriņķiem, tad aizrādāms, ka šie zemes gabali kā agrāk, tā arī tagad pieder pie krievu republikas. Nedz austrumu virspavēlniekam, nedz Vācijas ķeizariskai valdībai nav iespējas, izdarīt kādu noteicošu iespaidu uz šo apriņķu likteni, ja negrib nākt pretrunā ar ratificētā miera līguma noteikumiem un tautu tiesībām.
Arī zemes padomes sastādīšana atkarājas vienvienīgi no Baltijas provinču iedzīvotāju gribas. Taisni tālab, lai nekavētu iedzīvotāju priekšstāvības nodibināšanos zemes padomē pēc taisnības un vienlīdzības principa, liekas būt derīgi, ka no vācu puses netiek izdarīts nekāds iespaids pie zemes padomes sastādīšanas.
Latviešu deputācijas pieņemšana pie valsts kanclera kunga izrādās par piemērotu tikai tad, kad būs sastādījusies likumīga zemes priekšstāvība un izteikusi iedzīvotāju politisko nākotnes gribu.
Austrumu virspavēlnieks lūdz Jūs būt pārliecinātiem, ka latviešu tautascilts katrā laikā sastaps to ievērošanu un sekmēšanu, kāda būs savienojama ar Vācijas valsts interesēm un vispārējiem tiesību pamatiem.
Austrumu virspavēlnieka uzdevumā:
ģenerālštāba priekšnieks.
{1918.gada 12.aprīlī Apvienotā Baltijas zemju padome, piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem, nolemj lūgt Vācijas militāro aizsardzību, atbalstīt atdalīšanos no Krievijas un izveidot Baltijas monarhiju ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā}
A. Krastkalns 2.rindā 2. no kreisās, J. Valdmanis 5.
—————————————–
Politiskie ieskati latviešu tautā
no Andreja Krastkalna,
Vidzemes un Igaunijas zemes padomes prezidija locekļa.
… Latvietis ar tālāku politisku skatu, nolūkodamies Baltijas valstiskā uzbūvē zem Vācijas vadības, ne bez sevišķām rūpēm noklausās taīs kapa dziesmās, kuras tiklab še kā tur, gan Baltijas vācieši, gan arī pašā Vācijā dzied latviešu tautai priekšā. Viņš zin, ka latviešu tauta neparakstīs sev nāves spriedumu un nenolūkosies ar mierīgu vaibstu, kad viņai dzīvai esot kaldinās kapa akmeni ar jauko ierakstu: “Še dus Dieva mierā sensenā indoģermāniskā latviešu cilts.” Ja latviešu tautai nedos viņai pienācīgās tiesības, kuras meklēdama un pēc kurām cenzdamās tā atdalījusies no Krievijas, tad sagaidāms, ka viņa, juzdamās tiesiski apspiesta, meklēs citur glābēju un pate uzstāsies kā sūdzētāja. No dažas puses latviešu tautai jau tagad izskaidro, ka tie dažādie sīkie kulturelie mēģinājumi, kādi patlaban pie viņas tiek izdarīti, ir vērsti uz viņas pārtautošanu. Latviešu tauta un viņas vadoņi dažādā ziņā kļuvuši uzmanīgi uz zināmām briesmām, kādas Baltijai draud ar piesliešanos Vācijai, un tālab jūtas steidzīgi un nopietni brīdināti, vēl pēdējā brīdī izstāties no vācu rindām.
Še esmu pēc iespējas objektīvi mēģinājis tēlot domu un jūtu stāvokli latviešu tautā, kurš vispāri līdzīgs arī igauņu tautā un kurš no vācu pārvaldības politikas nebūtu uzskatāms par quantitè nègligeable (niecīgs daudzums). Nekādā ziņā nevar būt Vācijas interesēs, ja viņa būtu ieslēgta no naidīgām malienu valstīm un ja koridors uz Krieviju būtu aizbarikādēts ar aizvainotu un sarūgtinātu tautu ciltīm.
Rīgā, 4.septembrī 1918.
Mazās piezīmes + 