Par ko ir un bija vērts cīnīties. Suleimans Mamutovs

(Krimas tatāru jaunieša Maidānā izsāpētas, ne safilosofētas pārdomas. Kā tās saskan ar domām par mūsu barikādēm! I.L.)
Suleimanu Mamutovu (Сулейман Мамутов) intervē Jūlija Kočetova (Юлія Кочетова).

Suleimans man stāsta par fakta ikdienišķumu, kad pirms darba pēc 20.februāra notikumiem mazgājis cietušo asinis no jakas un krosenēm. Runājam ar viņu par Maidanu un Krimu un nezinu, kas svarīgāks.

Krimas tatārs Suleimans Mamutovs dzimis izsūtījumā Taškentā, uzaudzis Krimā, bet pēdējos sešus gadus dzīvo Kijevā. Miera laikā ir jurists būvkompānijā, kurš ar Maidana otro dienu pārkvalificējies par pilsonisku aktīvistu. Un tagad vienkārši nespēj klusēt.

Maidans

Tajā brīdī man šķita, ka sliktāk būt vairs nevar. Ar to domāju situāciju, kāda bija izveidojusies starp varu un tautu.
Krimā, ja skatāmies patiesībai acīs, vairums cilvēku pret politiku ir ļoti vienaldzīgi, bet pilsoniskās sabiedrības stāvokli var aprakstīt ar diagnozi “galēji smags”. Virtuvē gluži tāpat kā Padomju Savienībā var runāt, ka viss ir slikti, ka Kijeva ir kļuvusi galīgi nekaunīga un Krimu nesadzird. Krimā daudzi cilvēki, tostarp daži mani paziņas, Maidanu ir uztvēruši tā: “Un jūs tie visgudrākie? Runājiet par kaut kādu taisnīgumu, mēģiniet uzbūvēt godīgu valsti … Tādas taču nav nekur!” Lāgiem man šķiet, ka Krimā daudzus ir kaitinājis pats fakts, ka cilvēki Kijevā uzdrīkstējušies kaut ko mainīt.
Visbiežāk es viņiem atbildēju: “Un ko tad? Sēdēt, rokas salikušiem?”
Maidanu es saprotu pirmkārt kā iespēju. Jādomā, ka vēl jānotiek ne vienam vien Maidanam, lai Ukraina sasniegtu pilsoniskas sabiedrības līmeni kā Viduseiropā, nerunāju nemaz par Rietumeiropu. Bet, kas ir svarīgi: nekad nedrīkst laist garām iespēju. Ja ir kaut mazākā cerība pārmaiņām uz labāko, tad tā ir jāizmanto.

Sabiedrības evolūcija

Pats galvenais ir, ka cilvēki beidzot ir sajutuši savu atbildību, ka viņi spēj valstī kaut ko mainīt. Un tā ir atšķirība starp cilvēkiem, kuri piedalījās, un tiem, kuri izlēma izvairīties. Pēdējiem vieglāk bija dzīvot vecajā sistēmā, kad tev kāds no augšas saka: redz, darām tā. Un tā vienmēr ir vieglāk: tu neesi atbildīgs, tu vien izpildītājs.
Kam cilvēkos būtu jāmainās uz visiem laikiem? Nekādā gadījumā nedrīkst atkārtot 2004.gada kļūdu, kad tauta nomierinājās un izklīda pa mājām. Nē, šī vara ir jākontrolē vēl vairāk. Un šai varai nav jāaizmirst, ka laiki ir mainījušies. Atbildība pirmām kārtām gulstas uz viņiem.
Būtu labi, ja cilvēki apjēgtu, ka ne viss atnāks viegli un vienā acumirklī. Tāds ir viens no Maidana uzdevumiem.
Krimā esmu nodzīvojis 18 gadus, es labi izprotu viņu noskaņojumus, gaidas, cerības, domāšanas veidu. Viņu nostādni es nepieņemu, bet saprotu. Viņi nekad neizies laukumā.
Biju pārliecināts, ka tad, kad šeit Kijevā uzvarēs Eiromaidans, tad Krima, zinot tās vienaldzīgo politisko nostāju, sekos automātiski. Tad noteikumu un spēles pamatlikumu nomaiņa atspoguļotos arī Krimā. Protams, būtu kārtējie “virtuves” un “trolejbusa sašutumi”, bet ne vairāk. Un manam paredzējumam vajadzēja piepildīties, es “tikvien kā” nebiju ņēmis vērā kāda cilvēka plānus.

Krimas tatāri un Ukraina

Nešaubīgi, skatoties no Ukrainas kā valsts puses, liela pārrēķināšanās ir bijusi, ka Krimai, visiem Krimas iedzīvotājiem nav pievērsta uzmanība. Tāpat – ka ir ignorētas pamattautu – Krimas tatāru, krimčaku, karaīmu – problēmas. Un arī krievi Krimā ir jutušies nesaprasti.
Ukrainas attieksme pret Krimas tatāriem – vairs nelikās ne zinis, ne mēģināja kaut ko saprast.
Krimas tatāri dzimtenē atgriezās no izsūtījuma vietām tikai un vienīgi ar saviem spēkiem. Krimas tatāri nekad nav īsti paļāvušies uz valsts atbalstu. Viņi ir sapratuši – ja gribi attīstīties, viss jādara pašam.
Pašlaik Krimas tatāri aktīvi atbalsta Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Manuprāt, jaunajai valdībai ir jāsaprot, ka mums ir bijis pietiekams pamats teikt: “Ko nu, jūs taču nekad neesat mūs sadzirdējuši…”

Kijeva un Krima. Kas vainīgs?

Oficiālā Kijeva Krimu ir izlējusi zemē. Kijeva Krimu izlēja ilgi pirms šiem notikumiem. Pat pēc Augstākās Radas ieņemšanas vēl bija laika sprīdis, kad varēja veikt ārkārtējus pasākumus problēmas noregulējumam.
Bet Ukrainas Augstākā Rada aprobežojās ar normatīvu aktu pieņemšanu attiecībā uz Krimu, vienu pakaļ otram. Interesanti vien, kā tie varēja ieviesties, kamēr jel kāds turp neaizbrauc un nesāk kaut ko darīt?
Kāpēc (Maidana rezultātā ievēlētais Augstākās Radas priekšsēdētājs) Turčinovs nesēdās vilcienā vai lidmašīnā un nedevās uz Krimu? Tas droši vien ir jautājums Turčinovam. Tieši tāpat, kā jautājums gandrīz visiem Eiromaidana līderiem: kāpēc brīžos, kad stāvoklis bija galēji kritisks, viņu karstajos punktos nebija?
Lēmums par likuma par valodām atcelšanu bija dzirkstele daudziem krimiešiem, neraugoties uz to, ka tas spēkā nestājās. Pati šī iniciatīva daudziem cilvēkiem deva iemeslu neieredzēt Ukrainu.

Ko darīt?

Ukrainai vajag ļoti jaudīgā izrāvienā attīstīties ekonomiski. Ja pēc dažiem gadiem būs īsti spēcīgs kontrasts, Krimā to nevarēs nepamanīt. Pat informācijas blokādes apstākļos. Jeb ir jāizveido tāda blokāde kā Ziemeļkorejā, bet no tā Krievija ir tālu. Bet varbūt notiks kā VFR un VDR… Cik gadi aizgāja, līdz tās apvienojās atkal vienā Vācijā?

Okupācija ir uz ilgu laiku

Cilvēkiem, kuri ir gatavi Krimas teritoriju pamest, ir jāpiedāvā palīdzība un atbalsts. Bet tie, kuri paliks, nav aizmuguriski jāsauc par nodevējiem vien tāpēc, ka viņi saņems Krievijas pasi. Tā es domāju.
Viņi taču tagad jau tā ir ļoti sarežģītos apstākļos. Īpaši tie, kuri palikuši uzticīgi savai Ukrainas pilsonībai ne vien juridiski, bet arī faktiski.
Es runāju par to, ka likumprojekts par okupētajām teritorijām (Par pilsoņu Ukrainas okupētās teritorijās tiesību un brīvību nodrošinājuma tiesisko režīmu), kas jau pieņemts par pamatu, ir, atklāti sakot, briesmīgs. Runāju kā jurists, kas ne jau pa ausu galam zin, kā valsts iestādes interpretē likumus un citus normatīvos aktus “sistēmiskā kopsakarībā”. Tas kaut kādā ziņā atgādina padomju praksi, kad Sarkanarmija, atkarojot teritoriju, pirmos sāka represēt savējos.

‘Krima SOS’ un petīciju karš

Dienā, kad tika ieņemta Krimas Augstākā Padome, mani draugi un es izveidojām iniciatīvu, kuru nosaucām ‘Krima SOS’ (lapa feisbukā).
Mēs uzrakstījām aicinājumu starptautisko organizāciju vadītājiem, kuru parakstīja zinātnisko aprindu pārstāvji, kultūras darbinieki un pilsoniskie aktīvisti gan Krimā, gan Ukrainas kontinentālajā daļā. Es sirsnīgi pateicos visiem, kas atsaucās.
Saprotu, ka tāda darbība bieži ir vien piliens okeānā. Bet tas pasaka, ka cilvēkiem nav viss vienalga. Tas ir galvenais. Jo neviens jau nezin, kā tieši situāciju ietekmēs tas vai cits instruments.

EDSO un ANO blokāde Krimā

Domāju, ka ar kaut ko tādu starptautiskās organizācijas nav saskārušās pat vissmagākajos reģionos. Kopēju valodu viņi nevarēja atrast tāpēc, ka vieni runā runā no civilizācijas skata punkta, bet otri – no mežonīga spēka skata punkta.
Ukrainas vara … skaidroja Freida stilā! Krimas vara – tie ir no kriminālajām aprindām. Ko no viņiem varēja gaidīt? Kas viņiem starptautiskas organizācijas? Visi, kas nav ar mums, tie visi ir pret mums… Un vispār, viņi ir aizdomīgas personas. Presēsim viņus…
Tur ir savas vērtības, ja to var saukt par vērtībām. Viņi spriež no sava lidojuma augstumiem. Drīzāk otrādi – no sava lidojuma zemumiem.
Bet EDSO un ANO bija šokā. Protams, viņi spēja iedomāties, ka kādās Āfrikas vai Āzijas galēji totalitārās valstīs kaut ko tādu ieraudzīt var. Bet Eiropā… Bet Krima tomēr ģeogrāfiski ir Eiropa…
Viņi droši vien bija ļoti izbrīnīti, bet es izbrīnīts nebiju.

Maskava

Miera maršs – tas bija aizkustinoši. Esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas izgāja un atbalstīja Ukrainu.
Zinu, ka tur bija daudz baisāk un bīstamāk kā Kijevā.
Ja tu savu pilsonisko nostāju izej parādīt Maskavā, tu jau esi pakļauts briesmām. Viņiem ir vairāk ko zaudēt…
Maskavā tiešām ir ļoti nopietns vidusšķiras slānis, kas nedomā šablonos “Jeģinaja Rossija – mums pieder viss” un “Putins – mums pieder viss”. Nekad nedrīkst visu tautu pielīdzināt tieši valdības vai valsts nostājai.

Krimas pašapmāns

Mani ļoti sarūgtina, ka daudzi krimieši patiešām domāja, ka “Krimas pilnvaru paplašināšana” personīgi viņus kaut kādā veidā skars. Tās sistēmas ietvaros, kāda Ukrainā pastāvēja visos varas zaros un līmeņos, Krimas pilnvaru paplašināšana būtu nozīmējusi tikai vienu – noteikta cilvēku grupiņa būtu dabūjusi sev no Kijevas atsevišķu sili un šo sili sev paplašinājusi.
Krimā tiem, kuri balsoja par Krieviju, galvenais tomēr bija ekonomiskais faktors. Krimieši sapriecājās un noticēja Krievijas solījumiem uzdāvināt vairākus miljardus un ļoti saspringa, uzdzirdējuši jaunās Ukrainas varas plānus – pieņemt ekonomiskus plānus, kas paredz jostu savilkšanu. Daudziem tas kļuva par izšķirošo lietu, to es zinu droši.
Un šeit ir liela atšķirība starp tiem krimiešiem, kuri referendumā atbalstīja Krieviju, un tiem, kuri piedalījās protestos Kijevā un vispār visā Ukrainā. Kijevā, un mani tas sajūsmināja, daudzi nebaidījās no kaut kādiem materiāliem zaudējumiem, tādēļ lai iegūtu izredzes uz pārmaiņām un attīstību nākotnē.

Maidans pašlaik

Pēc katriem sabiedriskiem satricinājumiem, pēc katra kara parādās margināļu bars, kuri cenšas piesmērēties uzvarai.
Bet es nepiekrītu tiem Maidana aktīvistiem, kuri pēc Janukoviča aizbēgšanas runāja: “Kur nu jūsu tik daudz? Kur tad visi bijāt agrāk?”. Viņus kaitināja tas, ka ļoti daudzi tikai tad kopš protesta sākums pirmo reizi izgāja Maidanā vai aizbrauca uz Mežigorji (Janukoviča rezidenci).
Biju laimīgs par faktu pēc 20.februāra notikumiem, ka nebija baiļu sajūtas. Lūk, par to bija vērts cīnīties.
Negribu šo uzvaru monopolizēt. Nē, zēni, jūs to darījāt citu vērtību labad. Un bija skaidrs, ka jūs būsit tas darbīgais mazākums, kas palīdzēs vairākumam tapt brīviem.
Maidanam nav obligāti jāstāv, galvenais, lai cilvēki ir gatavi rīt iziet atkal.
Mēs šķiramies metro, un es prātoju, ka ukrainim ir jābūt sevī iekšā. Tāpat kā savam Maidanam. Un tas galīgi nav atkarīgs no pieraksta un pilsonības.

P.S. Ārpus politikas
Mūzika

Esam ar brāli izveidojuši grupu, es rakstīju dziesmas Krimas tatāru valodā. Nozīmīga loma mūsu tapšanā bija granžam un pankrokam. Man ļoti patīk spēlēt džezu. Domāju, ka īstam muzikantam jāprot spēlēt viss.
Nolēmām izveidot tādu etnopankroku ar dziesmām Krimas tatāru valodā. Bija konkurss kanālā ‘АТР’, mēs uzcepām savu klipu dziesmai, kuru biju uzrakstījis trešajā kursā, un ieguvām skatītāju simpātiju balvu. Šis klips tagad ir kļuvis tik aktuāls kā nekad.

 

http://studway.com.ua/texts/interview/1618-za-chto-stoyt-y-stoylo-borotsia

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s